re, kādu interesantu indīfolka dziesmiņu par Rīgas meitenēm mana amerikāņu draudzenīte atsūtīja: http://www.youtube.com/watch?v=8-6iVkWFhzs

tās liriciņas tādas "hmm":
"Riga Girls"

Are your friends really your friends?
Are you still waiting for the end of the day?
Hey, hey, when will you learn to love what's sent from up above?

Riga girls go like this
Make me wish I was someone else
Oh, Riga girls, are you sad?
Oh, I wish I had someone

Just a little bit of snake oil, tin foil
It takes so little charm to keep you hanging on
But it's a facade like the sky, like the moon, like your eyes

Riga girls like to kiss
Make me wish I was someone else
Oh, Riga girls are you sad?
Oh, I wish I had someone

Who would want you as you are?
What can you give they couldn't get from someone else?
What life of ease, what wedding bells, what pretty stones, what precious wealth?

Don't be lonely, why don't you call me?
It's called a come on, come on, come on baby
Does your heart echo like a hall
'Cause there's no one there at all

nu viss! sākās ar to, ka man likās, ka reizēm rakstos vajag nedaudz papokemonizēties, ja gribi, lai nomācošais publikas vairākums vispār uztvertu tavu mesidžu (mēs visi zinām to tur likumiņu, ka vispirms tu tiec saredzēts, tad - dzirdēts un tikai tad - SAdzirdēts, un tieši tāpēc formai ir jāatstāj "pieejamības" iespaids. tas pats attiecas arī uz rakstiem). bet nu srsly. tanī brīdī, kad es pēkšņi redzu, ka citi sāk pokemonizēties manis dēļ, - nu, tur, tipa, lai neliktos "garlaicīgi" vai "pārāk nopietni", ņemot vērā to iespaidu, kas viņiem, acīmredzot, par mani kā adresātu ir radies - oīīīī, tanī mirklī, manuprāt, kaut kas ir nogājis greizi. jo sanāk, ka es kaut kā vienmēr tiecos uztvert sociumu kā kaut kādu masu, kurai man formas ziņā ir jāpielāgojas (saturiņu gan paturot pēc saviem ieskatiem), lai vispār tiktu saprasta, nevis uztveru sevi kā arī to pašu vien masu veidojošu elementu. vai arī, dicho en otra forma, es cenšos runāt ar katru viņa valodiņā, ka tikai mesidžs nonāktu veiksmīgi otrā galā, bet negaidu, lai kāds pielāgotos man, jo visiem būtu jābūt skaidrs, ka es taču visu sapratīšu tāpat, va' ne, hahā. nu, a tagad es tieku konfrontēta ar faktu, ka komunikācija un rakstu vides veidošana tomēr ir divvirzienu process! NĒĒĒ! sanāk, ka es ne tikai iejūtīgi cenšos būt saprotama pokemoniskai sabiedrībai, bet - tādu to arī veidoju! bet to jau man nemaz negribas! NĒĒĒ-2!!

tāpēc no šodienas - cauri ar šitiemtevisiem pokemonizgājieniem. mēģinās iet back to the basics - tīra, skaidra valoda, kas pati ar saviem līdzekļiem - dažādu nokrāsu vārdiem - signalizē par rakstītāja attieksmi un emocijām, - nevis kompensē šīs prasmes trūkumu ar koliņiem, iekaviņām, un tamlīdzīgi. hāā, redzēs, cik ilgi tā sanāks noturēties. :)