te tev nu bija independent un uņģiks, un altērnativ, un viss cits tāds
mjū: angus & julia stone - draw your swords
dēm, dakter, estetā galīg nesaprotu, kas ar mani pēd.laikā noticies - šodien, piem., man sāk gribēties, vot, šitāds te kurpīts:
nu, a ko, man liekas baigi šķelmīgs kičs, kam klāt kā aksesuāru pievilkt cukurvati rociņā. ehh, ja man būtu lieki 25 lati!
es Tev pilnībā piekrītu, bet, tā kā manam prātam ir bail no nenoteiktības un orientieru trūkuma, es vairāk vai mazāk neapzināti konstanti cenšos pašdefinēties pēc kaut kādiem ārējiem parametriem, lai pati sev spētu allaž atbildēt uz zatlerisko "kas es esmu". tā kā tagad man ir arvien grūtāk sevi ielikt kaut kādā plauktiņā, pašdefinēšanās dēmoniņš liek parakāties senākā pagātnē, kad šādi orientieri bija skaidrāki. un, pavei, kur mēs nonākam - 17 gados, kad biju ļoti iņģī, pie gitāres plecos un plušķainām ūziņām :)