es Tev pilnībā piekrītu, bet, tā kā manam prātam ir bail no nenoteiktības un orientieru trūkuma, es vairāk vai mazāk neapzināti konstanti cenšos pašdefinēties pēc kaut kādiem ārējiem parametriem, lai pati sev spētu allaž atbildēt uz zatlerisko "kas es esmu". tā kā tagad man ir arvien grūtāk sevi ielikt kaut kādā plauktiņā, pašdefinēšanās dēmoniņš liek parakāties senākā pagātnē, kad šādi orientieri bija skaidrāki. un, pavei, kur mēs nonākam - 17 gados, kad biju ļoti iņģī, pie gitāres plecos un plušķainām ūziņām :)