| ceļot |
[Mar. 11th, 2019|03:56 am] |
kārtējo reizi skatos bildēs fb kur paziņas atkal ceļo. šoreiz uz Bali. forši. un mani tas besī ārā, jo es sajutos tik nevarīga, nespējīga un .... nu kāpēc man tā nav? kāpēc es neesmu garkājaina blondīne, kas spēj nopelnīt pietiekami, lai darītu ko sirds kāro, kopā ar bērniem!!! un pie tam ir arī vīrietis, kas jūtami tur līdzi šito līmeni vai pat augstāku.
kamēr mēs te zemes tārpi rokam... jā, iekšējā histēriskā skaudībiņas lēkmīte. atzīstos.
un zini kādēļ? jo mēs 3 skuķi dzīvojam vienā istabā un saprotam, ka māte (es tātad) nav spējīga sagādāt neko vairāk, jo aiziet nevaru, izmest vecīšus vienā telpā arī nevaru. atliekt tikai gaidīt līdz kāds noliks karoti. reāli. a ko citu man darīt?
es nevaru pamest divus vecus cilvēkus vienus pašus, nu jau vairs nevaru. īpaši jau ar viņu veselību.
bļin.
eu, kosmoss.... man lūdzu vienu superīgu atbalsta plecu forša vīrieša izskatā. lūdzu. es sāku nogurt, nē, es turpinu nogurt un pierast pie tā, ka esmu sieviete tanks, kas spēj un var visu. ko vajag un ko nevajag arī.
lūdzu. nu ļooooti lūdzu. es taču pēdējos gandrīz 9 gadus esmu bijusi labiņa. pavisam labiņa. es visus vācu, par visiem gādāju, strādāju, nu jau naktīm, lai būtu maize un jumts virs galvas. es nedomāju kategorijās - kur ir mana laime utt. nē, es tikai lūdzu, palīdzi man. es esmu viena, es zinu, ka neesmu jau, bet tā sajūta... lūdzu lūdzu lūdzu... es būšu vēl labiņāka. ja vien tas vispār ir iespējams. ar manu dzīvi.
es pat nečīkstēju un neraudāju, kad to patiešām vajadzēja darīt. tāpēc.... lūdzu. |
|
|
| svars |
[Mar. 11th, 2019|03:50 am] |
kaut kā pēdējos.... 5 vai 3 gadus svars nāk klāt, nu es saprotu, ka vecums un ne tik kustīgs dzīvesveids kā agrāk, arī vielmaiņa un tā, bet ... sāk nepatikt. un vislielākā bēda ir tā, ka man nelīdz sportot, neēst utt. jo tad man psichosadaļa galvā aiziet pa pieskari. Burtiski.
Es cenšos, pioniera goda vārds, bet ... es negribu diētas, es negribu... negribu pie tā strādāt, es gribu, lai ir kā agrāk - ēd ko gribi un vienalga sver 50 kg. ok, tagad drīkst 55 kg. tas būtu normāli.
kā lai saņemās? kā lai pasaka sev, ka man vajag... bet patiesībā, ko tad īsti man vajag? man darbs ir uz kājām 12 stundas pēc kārtas, pēc tā nekādas fiziskās aktivitātes vairs neprasās, goda vārds. pārtika - jā, darbā sūdīga, kā jau DUSā, griķus līdzi neņemu. a varbūt vajag?
vingrot vajadzētu mājās, kaut kad sanāk ar, muguras dēl, bet atkal dēļ stulbā darba man izkrīt tās dienas, ja strādāju, jo nu nav manī celties 6 un vingrot, vai arī 21 pēc darba izlikties, ka man tam ir spēks un iedvesma.
un es jūtu, ka vielmaiņa vairs nav tā. jā, man jau ir 40 gadi, pie kam - nav arī ārējas motivācijas kaut ko darīt lietas labā, jo sevi mīlu tādu, kāda nu esmu. diemžēl.
vai par laimi. |
|
|
| vēl jāmācās |
[Mar. 8th, 2019|08:21 am] |
kaut kā mani bīda visur, kur vajag atraktīvu, drošu cilvēku, kas nebaidās uzstāties auditorijas priekšā, uzņemties atbildību un tā. No vienas puses glaimojoši, no otras puses - manī galīgi nav karjeristes. nu galīgi. bet tīri tā intereses pēc es piekrītu un eju, daru to, kas nu tur sanāk darāms.
sāku just, ka kļūstu tomēr gatavāka tam, ko līdz šim nevarēju noformulēt. attiecībās. interesanta sajūta. zemapziņa dzen ārā to, kas tur tagad sēžu un neļauj man mierīgi elpot. sapņi tādi... interesanti, reizēm bailīgi, ne tāpēc, ka murgi, bet tāpēc, ka patiesība. un es sevī apzinos, ka būs vēl sūdi... kur ta liksies. |
|
|
| parāds |
[Mar. 7th, 2019|11:15 am] |
nu ko, pirmā daļa no mana parāda valstij ir nomaksāta, vēl pāris atlikušās daļas un .... būšu godīga nodokļu atmaksātāja.
īsi sakot, lai arī daudz kur lasīju, ka paši vainīgi, idioti utt. tā aŗi nesapratu ko tieši nepareizi izdarīju, ja godīgi. Es nepiederu pie 23% oficiālajiem maksātājiem, 0 apliekamais arī līdz šim nav bijis vajadzīgs, tagad kā izrādās ir. un būs.
skumji patiesībā. |
|
|
| ciemiņi |
[Feb. 25th, 2019|08:22 am] |
manai vecākajai vakar palika 14 ...
visu citu starpā bija arī bračka... nu otrs bračka, ne manējais. bet viens, ar puiku. sieva nebija. man jau kādu laiku bija sajūta, ka viņa negrib braukt pie manis, ka nekas no tā ko gatavoju negaršo, neder, lai gan es īpaši pieskatu, lai nekur nav ne sīpolu, ne ķiploku, kā arī paprikas, ko viņa kā izrādās arī neēd. ..
un jā, viņa vakar nebija. nekāda vaina. es jau nesaku, ka bija slikti. vienkārši mana intuīcija jau labu laiku šito dziedāja priekšā. un vēl... varētu kādreiz piedzerties divatā ar R. un izrunāt visu to, kas ir sakāms. par N. par dzīvi, par visu. par patiesajām sajūtām. Viņam vakar palika 47 gadi... vecs vecis pēc būtības, ja vien būtu dzīvs... tad gan tā neliktos un viņš būtu jauns un foršs.
bet tā mēs runājam par visu ko, tikai ne paši par sevi. bet toreiz gan... pirms gandriz 9 gadiem, mums sapasēja domas, ka pasaule ir sabrukusi. jo mūsējā tāda bija, katram savā veidā, bet noteikti sabrukusi. |
|
|
| ciba |
[Feb. 25th, 2019|08:21 am] |
būtībā ir baigi labi šitā, norakstīt nost no sevis visu kas prātā ienāk un tad pēc kāda laika izdzēst, pāršķirt lapu un dzīvot tālāk. jo ir tā, ka pateikt vārdos bieži vien nevar to visu, baigais murgs un arī negribās par sevi dzirdēt visādas lietas, ka nepareizi domāju, elpoju, dzīvoju...
tāpēc ir labi šitā. |
|
|
| dz. d. |
[Feb. 20th, 2019|09:26 pm] |
zušmērglim vakardien bija dzimšanas diena. apsveicu, skaidrs, ka watsapā un tā pa vienkāršo.
dienu pavadīju darbā, kur laiku pa laikam domāju.. kāpēc viņš?! kāpēc?!!!! kāpēc šādi?
tas ir tik .... ļoti tur nekā nebūs, nekad nebūs, jo viņš ir tur, es esmu te. viņš netaisās atpakaļ, es uz turieni, da vispār kaut kur. mēs neesam viens otram, viņš mani izmanto, kad viņam ir garlaicīgi, kad gribās parunāt ar cilvēku ar kuru var parunāt normāli. Es viņu izmantoju, kad man vajag mazliet aizbēgt no pasaules. viņš to dod. no sirds. vairāk nekā spēju iedomāties.
tā mēs eksistējam.
es prātā apsveru, kā būtu, ja man būtu kāds cits.... un neko prātīgu nevaru izdomāt, jo attiecībām tak būtu jābūt tādām uz kaut ko vērstām, ne?
akdies, cik es esmu stulba un vāja sieviete, jeibogu. bet jā, līdzsvaram ir jābūt, jo citur es esmu pilnīgi cita. man tādai jābūt, kādam ir jāspēj būt tādam... stabilam, stipram, uzticamam un visādi citādi azbesta vecenei. manu dzīvi citādāk nenodzīvot. |
|
|
| dēls |
[Feb. 20th, 2019|09:23 pm] |
es gribu puiku, viņš teica, skatoties acīs un šķelmīgi smaidot. es nodomāju - re kā ! beidzot viņš grib puiku, jo mums tak ir meitas. es tā arī nedzemdēju to puiku sapnī, paliku nez kāpēc stāvoklī, varbūt tāpēc, ka viņš pazuda no mana sapņa līdz ar apziņas mirkli - kāds puika, kādu dēlu?! Tu esi miris.
Bet ļoti skaidri redzēju, dzirdēju un apzinājos. viņš nemainīja savu veidolu uz citu, palika viņš pats līdz galam.
es saprotu, ka nekad nespēšu dzīvot bez šīs apziņas, ka viņš man ir bijis. man nedrīkst to atņemt . nevajag. viņš ir daļa manis ar ko man ir jāsadzīvo laiku pa laikam, citiem jau es šito nestāstu. |
|
|
| kino |
[Feb. 16th, 2019|07:09 pm] |
es tur biju, uz to filmu. joprojām patīk Ančevskis, tagad arī Kaukulis un Strads. Reāli labi bija. Smieklīgi, bik ta kā par daudz tās krānu tēmas, bet... filma tak par 3 večiem pusmūžā. nez ko gan varēja vēl gaidīt?
manējie visi uz koncertu aizgāja. tā pazudusī bērnības sajūta, ka neviens nav mājās... it kā labi, mierīgi un tā, bet nespēju līdz galam atslābt un nodarboties ar kaut ko, kas patiešām patiktu. vienkārši situ laiku. kamēr viņi atbrauks. atkarība. līdzatkarība, mīlestība, pieradums.
nē, es negribētu dzīvot viena. nē. |
|
|
| kādēļ?!!! |
[Feb. 13th, 2019|08:26 pm] |
kādēļ šajā gadalaikā uz ielām ir sastopami riteņbraucēji?!!!!! paskaidrojiet man, nesaprašai. Kā un kāpēc ir jāgrib un jāvar pārvietoties pa Rīgu ar velo šajā sezonā, kad ar kājām ir paiet stipri interesanti, ar auto - aizraujoši reizēm, bet ar velo - manuprāt pilnīgi neiespējami.
kādēļ?!!!!!!! un nesakiet, ka ātrāk var kaut kur nokļūt. neticu. kad skatos kā perās pa to sniegu un ledu !!! |
|
|
| verbālā caureja uz nakti |
[Feb. 13th, 2019|08:22 pm] |
vakar šitādu piedzīvoju. te kaut ko ieklabināju, tad gāju gulēt un... vēl stundu savā galvā runāju par visu pēc kārtas. par sajūtām, kas atkal bik gremdē, stāstu to visiem, kas spējīgi klausīties, dzirdēt un ja paveicas, arī pateikt ko prātīgu par to visu. pagaidām visi plusi manā kontā, jo protams, ka man ir taisnība.
sajūtas paies. jautājums - ko es varu cepties, ņemties un vispār... varbūt jāliekas mierā,bet nē, putnubūra iemītnieki neļauj atslābt.
p.s es jūtu, kā TĀS sajūtas mainās pret viņu, man ir bik žēl, bik ta kā priecīgi, jo ir vieglāk un es zinu iznākumu. to gan ir žēl. tāpēc vēl tas turpinās. mazliet. |
|
|
| bik uzsita dusmu |
[Feb. 12th, 2019|09:12 pm] |
vakar runāju ar vīreni. pa telefonu. kārtējā saruna, kurā es sajutos kā sūds bik. bet ne aiz ļauna, vienkārši aiz raizēm viņa tā sakot. bērni esot jāvaktē. dikti.
nu... kad paskatos uz savu meitu ar sarkanajiem matiem viņas vēl pagaidām 13 gados...
bet patiesībā ir mazlietiņ savādāk, viņas tiek vaktētas, vāktas un uzmanītas kā acuraugi, bet vienalga šķiet, ka ir par maz. ne jau man par maz. citiem. bet vai mani uztrauc citi?
jā , mani uztrauc citi.
mani uzaicināja uz dz.d pasākumu darba dienā. atteicos. esmu veca, neinteresanta sieviete, kas grib justies normāli arī nākamajā dienā, lai gan dvēselē vēl gribās trakot.
bet uzaicinājums mazliet atgādināja tādu, kas liek jau automātiski atsijāties tiem, kas nav vēlami un vajadzīgi. tātad tam tā ir jābūt.
par ko vēl gribās šovakar parunāt? par neko. par visu. kārtējā pēcnaktsmaiņas vafele sajūtās. |
|
|
| nestrīdies |
[Feb. 12th, 2019|09:09 pm] |
lūdzu nestrīdies ar savu intuīciju, lūdzu. nekad, nekādos apstākļos.
kāpēc? jo man viņa strādā tā, ka ja noignorēju, dabūju ar kāju pa seju no dzīves.
tagad arī tādas sajūtas. ka nav īsti labi. ar konkrētu cilvēku, kura ļoti grib būt gudrāka, labāka, viedāka un visādi citādi lieliskāka. Bļāviens. es esmu labāka. bet... kam gan tas interesē.
tīrie tarakāni galvā nodarbojas ar sajūtu ražošanu.
šobrīd ir tā, ka no visiem ir tikai viens cilvēks kas kaitina. ļoti. besī ārā un es domāju, cik gan manī pašā ir ir no tā, kas mani tajā visā tik ļoti tracina. |
|
|
| bračka |
[Feb. 11th, 2019|09:53 am] |
kārtējo dienu domāju par bračku, ok, viņam parīt ir dzimene. ok, būtu dzimene. mirušie tak nesvin dz.d.
man pārāk garš saraksts ar mirušajiem veidojas. un man ir tikai 40 gadi, lai gan.... es agri sāku to sarakstu veidot. un kā vienmēr, tikai paši tuvākie, mīļākie un labākie...
labi, bračka bija bik vēl citā sarakstā, citā dimensijā, tieši par to arī domāju, nu kā cilvēks savos 12 gados varēja pateikt - viņa ir mana māsa. IR. skaidrs, ka tas nebija manis dēļ, bet gan tēva, kurš viņam izrādās tak ļoti daudz nozīmēja visu dzīvi. lai arī kopā nedzīvoja.
bet tomēr... fakts ir nedzēšams.
vakar vakarā aizgāju gulēt ar domu, ka... man būs bail izveidot jebkādas attiecības ar vīrieti. jo es neapzināti gaidīšu, kad viņš pateiks - man vairs nevajag, negribu utt.
un es negribu to dzirdēt un sajust. jā, es zinu, ka var būt arī citādāk. bet tomēr ...
līst lietus, pelēks un prātā nāk vieni vienīgi mirušie un mana dzīve... |
|
|
| sarunas |
[Feb. 10th, 2019|07:38 pm] |
es neko nesaprotu, ja godīgi. divas nedēļas mēs runājām normāli, nē, kā agrāk - viss bija kā agrāk, tādas siltas, jaukas, foršas sarunas, kurās jūtama atklātība un kaifs runāties. par visu, jebko, ieinteresētība.
tāda jūtama, forša un pazīstama.
tagad atkal vecās sliedēs. vai tiešām vienam cilvēkam pietiek, ka ir ar ko nodrāzties, lai pat runātos nevajadzētu vairs?
jo jā, viņa ir atpakaļ, viņam viss vecajās sliedēs un mūsu sarunas atkal ir nekādas.
un jā, es zinu, ka ne jau jūtu dēļ, ka viņš mīlētu viņu vai kā, bet .... iespējams viņam vienkārši nevajag mani. vispār vairs.
ok, būtu labi, ja tā būtu, tad tas būtu beidzies. un mēs dzīvotu tālāk.
bet tā nenotiek. nevienā pusē.
es ceru, ka tas viss pāries, pavisam, tā vai citādi. |
|
|
| 'sogad |
[Feb. 10th, 2019|03:50 pm] |
|
šogad kaut kā man tie loki, tās puķes un vispār... neaug. līdz šim auga. normāli un labi. šogad sīpoli nelien ārā, hiacinte nosprāga gandrīz... īsi sakot - kur ir manas puķu laimītes? |
|
|
| un kad |
[Jan. 31st, 2019|04:23 pm] |
un kad sāc acīs cirst godīgi pretī par to kā jūties, tas otrs dabū pa pieri un nāk pie sajēgas.
citādāk tā pieraduši, ka tikai es, tikai man, tikai... ka aizmirst, ka tas sarunu biedrs arī ir dzīva būtne un tai varētu būt kas sakāms vai kas jūtams.
par draudzību runājot vispārīgi... jocīgi, ka ar gadiem tā tomēr tik ļoti mainās. ja pirms 10 gadiem man bija daudz draugu ar kuriem nedomājot varēju iet tusēt un visādi citādi izpildīties, arī nopietnās lietās, tad tagad... tie ir tik pāris cilvēki. un tie nav tie paši, kas toreiz.
nē, ne tā, ka šķiramies uz visiem laikiem, vienkārši prioritātes citādāk sakārtojušās, bijuši notikumi, kas ir mainījuši skatījumu uz cilvēkiem, arī uz mani tai skaitā, noteikti.
nez, kā būs vēl pēc 10 gadiem ? |
|
|
| |
[Jan. 29th, 2019|09:02 pm] |
un tad vēl kaut kā sanāk saruna, kuras laikā uzzini, ka viņam joprojām nav vienaldzīga tā... sieviete. nu kaut kādā mērā. nē, nu kas tad man būtībā ar to visu.
kaut kā... jocīga sajūta, ja godīgi. vienkārši jocīga. jo... es esmu kaut kādā kategorijā kura ir vairāk kā draugi, mazāk kā mīļākie. lauleņi ar ne. un diez vai, jo to pat es negribētu, ja tā pavisam, pavisam godīgi.
jā, es viņu mīlu. nopietni. man ir skaidrs, ka es viņu mīlu.
viņā ir daudz kas tāds, kas man der, pārāk daudz, bet galvenais ir sajūtas. bet nekas nebūs, nekad nebūs. viņš tur, es te.
un vispar, tas pat nav galvenais.
mīlestība ir jocīga lieta. pavisam jocīga. neko no tā visa nesaprotu.
ak jā, vai viņš mīl mani? vispār mīl gan. un man ir bail... ka vairāk nekā es domāju un saprotu, tikai tā izrādīšana nav tāda ļoti klasiska.
pareizāk sakot, darbos ir, vārdos nav. |
|
|
| ir |
[Jan. 28th, 2019|03:37 pm] |
kaut kāda tā sajūta, ka nekad nebūsi gana labs. tas iesēžas sirdī, prātā, dzīvē .... un tu skrien dirsu plēsdams, lai pierādītu pretējo.
un vienalga, vienalga kāds pasaka.... ka vajag būt vēl labākam vai citādākam.
un hops, vienā brīdī tev tas ir vienalga. sēdi un brīnies. un patiešām vienalga. nu ne tā, ka līdz vēmienam vienalga, bet pēkšņi ir pretargumentācija kāpēc esi šitāds.
un kādus daudz, labus gadus ar šo var dzīvot un justies labi. pieņemt, ka esi foršs, labs un vispār ...
un tad, negaidītā brīdī, varbūt negaidītā pavērsienā kāds saka : nu tu zini, tādam kārtīgam vīrietim jau vajag ko citu, citādāku, labāku, Tev jāmainās, lai to iegūtu.
dirsā darbs un materiāls. vismaz uz kādu brīdi. |
|
|
| |
[Jan. 27th, 2019|09:12 pm] |
nāve. kā neizbēgama un iepriekš jau paredzama. par daudz tādu manā šajā dzīvē. pie kam - visi ir pirmās personas manā dzīvē. tēvs, brālis, vīrs, labākā draudzene.
ok, pārāk drūmi. un tomēr fakts. arī bez drūmuma.
un tu turpini dzīvot. vienkārši uz priekšu. bez variantiem.
labi, ka man iedots tāds pastiprāks saprāts un mugurkauls. sirds gan švaka, šķīst gabalos. morāli. |
|
|