| un kad |
Jan. 31st, 2019|04:23 pm |
un kad sāc acīs cirst godīgi pretī par to kā jūties, tas otrs dabū pa pieri un nāk pie sajēgas.
citādāk tā pieraduši, ka tikai es, tikai man, tikai... ka aizmirst, ka tas sarunu biedrs arī ir dzīva būtne un tai varētu būt kas sakāms vai kas jūtams.
par draudzību runājot vispārīgi... jocīgi, ka ar gadiem tā tomēr tik ļoti mainās. ja pirms 10 gadiem man bija daudz draugu ar kuriem nedomājot varēju iet tusēt un visādi citādi izpildīties, arī nopietnās lietās, tad tagad... tie ir tik pāris cilvēki. un tie nav tie paši, kas toreiz.
nē, ne tā, ka šķiramies uz visiem laikiem, vienkārši prioritātes citādāk sakārtojušās, bijuši notikumi, kas ir mainījuši skatījumu uz cilvēkiem, arī uz mani tai skaitā, noteikti.
nez, kā būs vēl pēc 10 gadiem ? |
|