| ceļot |
Mar. 11th, 2019|03:56 am |
kārtējo reizi skatos bildēs fb kur paziņas atkal ceļo. šoreiz uz Bali. forši. un mani tas besī ārā, jo es sajutos tik nevarīga, nespējīga un .... nu kāpēc man tā nav? kāpēc es neesmu garkājaina blondīne, kas spēj nopelnīt pietiekami, lai darītu ko sirds kāro, kopā ar bērniem!!! un pie tam ir arī vīrietis, kas jūtami tur līdzi šito līmeni vai pat augstāku.
kamēr mēs te zemes tārpi rokam... jā, iekšējā histēriskā skaudībiņas lēkmīte. atzīstos.
un zini kādēļ? jo mēs 3 skuķi dzīvojam vienā istabā un saprotam, ka māte (es tātad) nav spējīga sagādāt neko vairāk, jo aiziet nevaru, izmest vecīšus vienā telpā arī nevaru. atliekt tikai gaidīt līdz kāds noliks karoti. reāli. a ko citu man darīt?
es nevaru pamest divus vecus cilvēkus vienus pašus, nu jau vairs nevaru. īpaši jau ar viņu veselību.
bļin.
eu, kosmoss.... man lūdzu vienu superīgu atbalsta plecu forša vīrieša izskatā. lūdzu. es sāku nogurt, nē, es turpinu nogurt un pierast pie tā, ka esmu sieviete tanks, kas spēj un var visu. ko vajag un ko nevajag arī.
lūdzu. nu ļooooti lūdzu. es taču pēdējos gandrīz 9 gadus esmu bijusi labiņa. pavisam labiņa. es visus vācu, par visiem gādāju, strādāju, nu jau naktīm, lai būtu maize un jumts virs galvas. es nedomāju kategorijās - kur ir mana laime utt. nē, es tikai lūdzu, palīdzi man. es esmu viena, es zinu, ka neesmu jau, bet tā sajūta... lūdzu lūdzu lūdzu... es būšu vēl labiņāka. ja vien tas vispār ir iespējams. ar manu dzīvi.
es pat nečīkstēju un neraudāju, kad to patiešām vajadzēja darīt. tāpēc.... lūdzu. |
|