Carpe · Diem

Vai varētu, lūdzu, vēl vienu iespēju?

Par iepriekšējiem diviem ierakstiem runājot, jāsaka kā 2015. gadā man teica viena draudzene:

A NAFIG ES TO VISU SAPROTU :)

"bija, protams, jums arii labie briizhi, vai ne? es shobriid koncentreejos uz to slikto, jo mulkjiigajai miilestiibai uz sho cilveeku ir shobriid jaaliek pretim, visi iespeejamie praata objektiivie aspekti, ar buldozeru. kaut kaadam balansam! lai izliidzinaatu peedeejo pusgadu skaisto iluuziju, kurai joprojaam esam piekeerushies.
kaadeelj mees shobriid paardziivojam - mums pietruukst justies labi par sevi. taa kaa tajos labajos briizhos ar otru cilveeku, lai vinjs kaads buutu, mees jutaamies noveerteeti, redzeeti, nu iemiileejushies un laimiigi! tagad tas kontrasts ir milziigs. plus laiks proporcionaali ir pagaajis par maz - gads - pusgads - pret shiim dazhaam skjirshanaas nedeeljaam.  fakts, ka jau tagad taada skaidriiba praataa - tas ir unikaali. citi gadiem dziivo un neko nesaprot ne no sevis, kur nu veel otra, ar ko aiz nez kaada iemesla izveeleejushies daliit savu taa saucamo dziivi.
es domaaju, ka mees stresojam, jo mees neesam bijusi savaa pilnajaa potenciaalaa. kaa Tu teici - mees esam uz sevi dusmiigi. viens ir naktis neguleet otra riiciibas deelj, bet dusmas uz sevi ir trakas - varam izskjirties ar tiem cilveekiem, a kur lai sevi liek? sevi visu laiku njem liidzi. 
PILNIIGI saprotu, ka pasham saapot tagad gribas, lai ari vinjiem saap. juutamies izmantoti un gribeetos atdariit. tas ir cilveeciski. man reizeem naak taadas domas galva a- kaut nu atkal viss buutu baigi forshi: tad es vareetu atkal uzmirdzeet un iziet no situaacijas kaa uzvareetaaja - vinji atcereetos, cik meees esam forshi un pashaa augstaakajaa zvaigznes momentaa - mees peeksnji aizejam ar pacletu galvu. cruel, ja? bet vai vinji nebija cruel, muus izmantojot?
tu mineeji, ka Jo nav taadu draugu kaa tu, ar ko izrunaaties par visu. tu smiesies, bet Alexandra man, 30gadniecei, ir teikusi to pashu! sveiki, Tev ir 50 gadi, kaa - nav? visa dziive bija laiks uzbuuveet!
es domaaju, ka Alexandra ir naakotnes Jo - nodroshinaats, viss ir, bet cilveeks tuksh un nelaimiigs. 
mees ar Tevi ar savu stresaino dabu, izraadaas, esam daudz zinkjaariigaaki par shiem pashpasludinaatajiem dziives baudiitaajiem, patiesiibaa tukshajiem cilveekiem!
seerot pasham, jo vinji toch par tevi neseeros- preciizi. ja par to runaasim ar Jo vai A., nekas nemainiisies. cereet uz paarmainju ir naivi. paldies Dievam, mees varam seerot kopaa. kaa Tu teici, ja nebuutu mums shiis draudziibas, vakars uz ezera sho periodu iztureet. man toreiz NL nebija. visas meitenes, ko teica - vinjs tur nav labs, skjiries, neviens taa kaa nesaprata, neuzklausiija. te ir next level. *es tiešām ĻOTI novērtēju Jāņa klātesamību.  
tas muusu juutiigums ir priekshrociiba taada zinjaa, ka muus principaa nevar apchakareet. mees jau juutam, kaa buus. mees iekritaam, jo: mees gribeejaam iemiileeties, justies kaa cilveeks, nevis visu laiku ciiniities par karjeru un praktisko dziives pusi. at the end of the day mees esam cilveeki, neesam no dzelzs, lai kaa reizeem taa liktos. ja mees buusim pieteikami drosmiigi klausiities uz savu intuiiciju tieshi shaajaas emocioonaaalajaas lietaas, kas ir muusu vaajais punkts, tad ir iespeeja, ka Tev nebuus jaaieberzhaas vairaakas reizes kaa gadiijaas man. no 4 lieliem crushiem 2 no tiem bija konkreetaakie narcisi.

Man ir lielisks, gudrs, labs draugs Jānis, ar kuru pēdējās dienās daudzstundīgajās sarunās ļoti daudz savas dzīves laika esam veltījuši katrs savam sirdsākim.
Kad trešdienas sarunā sapratām, kādi mūsu cilvēki ir narcisi, es reāli jutos kā nometusi savus 15 kilogramus. tīri kermeniska brīvība! Divas naktis izcili gulēju, kā sen nebija gulēts.
Te pārdomas. Ievainotu, izškīrušos, domājošu cilvēku, tuvu draugu pārdomas, ko izkonspektēju pati sev.

Mees ar Tevi esam labi, gudri, jauni, skaisti un visaadaa zinjaa kvalitatiivi cilveeki. Mums ir triis milziigi truukumi: uzticiiba, naivums un juutiigums. Man peec visaam trim attieciibaam joprojaam ir tas pats graabeklis bijis. Lai cik tu intelektuaals buutu, miilestiiba jebkuru intelektu noliek pie vietas un juutas padara Tevi primitiivu un stulbu. pastaastiishu par muusu gadu ar Alexandru, bet domaaju, ka rezonees arii ar Tavu Jo *vaards mainiits*

Vinja gribeeja ar mani pavadiit laiku, nevis romantiskas intereses deelj, kaa es to daljeeji tulkoju, bet, jo es vinjai piegaadaaju apbriinas devu. Kameer es vinju apbriinoju, kaifoju, nu tas tachu bija redzams, nevar buut, ka vinja kaa juutiigs cilveeks to nejuta - vinja bija pret mani jauka. Tagad analizeejot: Probleemas radaas nevis mirkljos, kad mees bijaam dazhaadas vai nez kaa dazhaadi audzinaatas, kaapeec cilveeki parasti striidas, BET, briizhos, kad es netieshi noraadiiju uz vinjas kljuudaam vai nepilniibaam.. Tas izpaudaas vokaalajaas stundaas. Es Tev jau staastiiju - neskatoties uz to, ka vinja ir tieshaam IZCILA dziedaataaja, goda vaards, to es nenoliedzu nevienu mirkli: pasniedzot! vinja biezhi dod tik daudz info, ka es vnk paarkarstu, un nereti mees vispaar netiekam taalaak par vienu fraazi. Vinja to attaisnoja ar to, ka manu izpratnes un tehnikas truukumu, ka nevarot tik aatri kjermeni paarprogrammeet kaa es gribu, es savukaart ar savu straujo dabu taadaa leenaa tempaa  saaku stresot, vainot sevi, domaat, ka man nekas nesanak. Taa bijis vairaakas reizes ir bijis sho peedeejo meenesu laikaa - es saaku raudaat. Par ko ES BEIGAAS atvainojos! Par savu patiesiibaa gluzhi dabisku reakciju! Domaajams, ka jebkursh muuzikjis nu nebuutu liidz galam laimigs, apzinoties, ka vinjam ir 60 minuushu koncerts, bet stundaa tu miicies ap vienu fraazi. Alexandrai noteikti ir taisniiba, pamatiem ir jaabuut, BET vienlaikus: Pie savas profesores skolaa neesmu raudaajusi ne mirkli. Tur ir struktureeta, skaidra informaacija, bez liekaa, varbuut truukstosha, bet, es emocionaali juutos labi vadiita un zem labas rokas taa teikt.
Tad viendzimuma jautaajums: man pret profesori juutu nav. Pret citu sievieti arii ne. Es joprojaam domaaju par viirieshiem un ar sievieteem man tas vnk liekas pret manu spalvu. Vinjas attieksme reaali mainiijaas, kops es vinju panjeemu liidzi pie savas profesores. REAALI. Pirmdien bija kaa paagriezts viss pa 180 graadiem. To sajutu momentaa. Probleema jau rodas briiidii, kad mees reagjeejam. Kad narcisam dodam pretii. Vinjs no taa barojas. Es par cik nedevu, vinja daljeeji nomierinaajaas, bet kljuva auksta.
Shodien es veicu vienu eksperimentu: aizvirziiju sarunu uz vinjas koncertiem, lai vinja paraada kaadu savu ierakstu. Skatoties savus ierakstus, vinja taa dziivoja liidzi, it kaa buutu pasaules centrs. Kaa devu komplimentu, vinja atmaiga!
ES SAVAA NAIVUMAA domaaju, jeb gribeeju domaat, redzeeju, jeb gribeeju redzeet,ka es Alexandrai patiiku. Vinja gribeeja reizeem ilgaak pavadiit laiku kopaa, peec stundas dzeeraam teeju vai klausiijaamies muuziku, nu mums tur visadi gaaja - nekas fizisks nenotika, viss bija platoniski, BET vienlaikus:  ja tas buutu starp viirieti un sievieti, domaaju, buutu skaidrs, ka kaads ir viens otraa ieintereseets vai pat abi. Sheit, par cik abas heteroseksuaalas, ej tu sazini, ko vareetu domaat. Tagad, atskatoties uz sho pusgadu emociju un redzot, kaa vinja pakaapeniski pret mani mainaas (jo es uz vinjas kljuuudaam ar laiku noraadiiju aiziven uzskataamaak un vairs neskatos apbriinaa par visu, ko vinja dara), es ar savu apbriinu vinjai biju vienkaarshi piegaades avots. Kaa narcisistam. Ideaals pie tam. Jauns, skaists, veiksmiigs (piezīme- lai vai kā te dienasgrāmata reizēm deg, es sevi uzskatu par veiksmīgu cilvēku: esmu burvīgā lokācijā, darot to, ko mīlu un dzīvojot bezrobežu dzīvi, par kuru 95% varēu vien sapņot),  es taa nojaushu, ka civnjai daudzu cilveeku taadas kvalitaates dziivee nav. Tev tachu Jo. arii to pashu teica - ka vinjs ne ar vienu kaa ar Tevi! Jaa, taa noteikti ir! Jo neviens normaals cileeks ar vinju netusee!!! Vien mees savaa naivumaa, juutiigumaa, ceriibaas un uzticiibaa.  Jo vinji patiesiibaa, lai kaada buutu vinju aariene, nu A. jo iipashi ar vinjas karjeru, pasaules panaakumiem, bet arii Jo - tie ir patiesiibaa tukshi, nelaimiigi cilveeki.
Tad veel: mees satikaam shos cilveekus periodaa, kad gribeejaam attieciibas. Tu gribeeji, un arii man bija jau pagaajushi divi gadi kopsh peedeejaam. nu cilveeks nav radiits, lai buutu viens. Vinji mums pilniigi sagrieza dziivi gaisaa, jo mees bijaam ievainojami. Cilveeks visievcainojamaakais ir iemiiloties. Un es veeleejos to iemiileeshanaas sajuutu. Kaa es lidoju pavasarii! Mees iemiileejaamies pashaa iemiileeshanaas procesaa un veeleejaamies to izjust, jo zb jau tikai par karjeru uztraukties, mees esam muuzikji, tachu pirmaam kaartaam, cilveeki!!! 

Kopš aizpagājušās sestdienas, 17. oktobra, nekas vairs nav kā agrāk. Runa ir par A. Ja man aprīlī vai jūlijā, iepriekšējos lielākajos mūsu krīzes mirkļos likās, ka beigas klāt, tā nebija. Izrādījās, ka beigas klāt ir ar šo vienu manu gājienu pag.sestdienā, kurš bija nevajadzīgs, lieks un no sērijas 'gribēju kā labāk'. Nu ir tie mākslinieki trausli. Viegli aizskarami. Jūtīgi. Nevajag viņus lieki provocēt. Nevajag domāt, ka nu pēkšņi te nebūs egoists vai narciss. Mēs visi mākslinieki, viens mazākā, viens lielākā mērā, tādi esam, un to nav vērts noliegt. Mums tādiem ir jābūt. Ko vērtīģu radīt tikpat kā nav iespējams bardakā, kolhozā vai konstantos apdraudējuma apstākļos. Man janvārī ir maģistra beigšanas eksāmens. Es mācos vokālu pie savas profesores augstskolā un pie A., abām paralēli. Ja profesore ir adekvāts, nosvērts, racionāls cilvēks, A. ir mākslinieciskais ārprāts, narcisms un aiz ārējās bravūras ļoti ievainojams ego. Man likās, ka ir laba ideja, šīs operdīvas vienu ar otru iepazīstināt, mana eksāmena vārdā. Esmu godīgas, pāŗāk godīgas dabas, un neslēpju, ja eju mācīties kur privāti vai vispār ko dzīvē daru. Netaisos nevienu krāpt, drīzāk pasaku, ka deitoju trīs uzreiz. Visu, tikai ne melus vai aizmugures rīkošanos. Nujā. Mana profesore, esot māksliniekam neraksturīgas adekvātas dabas cilvēks, nestresoja un priecājās iepazīties. Kā abas ievedu vienā telpā, gribēju apjautāties, kā tur ar jauno profesūru, iemīt taciņu A., utt., bet profesores vēsums (saprotams), sapratu, ka esmu ieberzusies absolūti neērtā situācijā. A. jutās apdraudēta, redzot profesores strukturēto pieeju. Labi, bet ne jau par vokālo tehniku ir runa. Ir runa, ka man ir kāpis kaut kāds ne ta negatīvisms, ne aizvainojums pret A., bet vienlaikus viņa ir mans sirdsākis, ar kuriem, kā visiem zināms, nu es neapejos, esot savā potenciālā. Es daru visu, izņemot saprātīgo. Ja nebūtu gana, pēc-nodarbības sarunā vēl šo to pateicu, ne nievājošu, bet .. grūti aprakstīt, nu negatīvu vārdu sakot. Pielēju eļļu ugunij. Pēc tās sestdienas likās gan, ka, par spīti muļkīgajai situācijai un A. redzami aizvainotajam ego, nebūs nodarīts milzu kaitējums. Kļūdījos. Pirmdien, ierodoties pie viņas uz nodarbību, bija mainījies viss. Aukstums, neievērošana, neliels vāji slēpts agresīvums, nicinājums pret mani utt. Es esmu māksliniece, es visu saprotu. Arī es taču esmu tāda pati kā A. BET. Tagad jau to tā varu rakstīt. Uz vietas pirmdien bija vakars. Kad kārtējo reizi nesanāca ko nodziedāt (kas pie profesores sanāca, pie A., viņas diezgan haotiskā darba stila dēļ, nesanāca jeb sanāk aiz nejaušības.. protams, ja sanāk, toņi ir izcili, bet.. bet.), es, augot dusmām par viņas dusmām, vēlu to sniega bumbu un vienīgais, par ko šobrīd priecājos, ka neapraudājos. Tas jau ir labi un daudz. Kaut kā to stundu nobeidzām, bet, starp mums nekas vairs nav kā agrāk. Piektdienas nodarbībā agresivitāte turpinājās, slēpta, bet hipersensitīvā cilvēka priekšrocība jau ir, ka viņu nevar apčakarēt. Starp mums vairs nav tā pozitīvā, kas bija agrāk, pareizāk sakot, arī pret mani A. ir sākusi izturēties agresīvi un krūze pamatīgi plaisāt. Medū dubļi. Ūdens duļkains. A. ir bijusi agresīva pret citiem, bet līdz šim pret mani ne, es ar savu pretenciozo 30gadnieces-pāri-vidējam klātbūtni biju pārāk respektabla. Bet ko nu vairs. Izlietu ūdeni nesasmelsi. Es tikai nesaprotu, kāpēc mums bija jāsatiekas. Man nevajag papildu pelēku mākoni virs galvas.
Es jau otro nakti neguļu, vakar neaizmigu līdz 6. rītā. Brīnos, ka šodien varēju veiksmīgi nodziedāt divus dievkalpojumus Ķelnē un trešo Diseldorfā, Dženifere saka, nu jaunība. Visu vēl var panest. Mēs ar Jāni regulārajās sarunās ļoti daudz ko esam izsecinājušī. Piezīmes par to nākamajā ierakstā.

Tāpat kā mūsu mīla rudens lapas birst:)

"The people who struggle most are the ones who can’t accept the incessant unfairness of life. They become so consumed with what should have happened, the way other people should have behaved that they become incapable of dealing with reality.
If I allowed myself to be angry at Bill for even one moment, I may have sunk into a pit of rage and despair so deep I would’ve never climbed out of it. Instead, I forced myself to say, “Okay, this is my life now. What’s next?” After all, I couldn’t change what happened. The only thing I had control over was how I responded to that change, and the first and most critical response was total and complete acceptance."

/Jon Morrow, Life Lessons from a Guy Who Can’t Move Anything but His Face/

Un vēl vēl
"But first you have to take full responsibility for your depression and not fault him for being unable or even unwilling to deal with it. He has a right to take care of himself by creating the healthiest environment for himself that is possible. Now, if you were married, that would be different, because he would have made a lifelong commitment in sickness and in health. But a toxic person is not someone most people are eager to spend their lives with, so try to to work on yourself and become happy on your own, then share that happiness with a partner, instead of expecting it to be supplied by a partner."

Un vēl
Try this.
Don’t forgive yourself for two months. Keep heaping blame on yourself. Berate yourself. Wallow in grief. Don’t let any new joy or love into your life. Yell at others so they’re upset with you and will help you punish yourself. Wear a thick rubber band around your wrist and every 5 minutes pull it and snap it, hurting yourself. Ask every girl you meet, nicely, if she’d be interested in spanking you- both to hurt you as well as embarrass you. Because you deserve it.
Then at the end of two months, evaluate how well that’s been working for you.
“Forgiving” is a misleading term. Forgiving isn’t really something anyone can do. Sure, you can say it or mean it or something like that. But forgiving is really STOPPING BLAMING. It’s just the end of putting negative energy into your own life about something that happened in the past and isn’t happening any more.
We just get into these habits of hurting ourselves and don’t realize we’re doing it. Your brain is actually putting energy into remembering her and your hopes and how those hopes are gone now. Plus, it thinks it SHOULD do this, that somehow doing this self-punishing effort is going to help it not do it next time. This is some of the very primitive programming of the brain.
To “forgive yourself”, stop trying. Instead, put your energy on noticing what it was thinking of when it started remembering about whats-her-name. How did that unforgiving trigger work? And then notice how it builds up steam. See its mechanisms. Notice what other negative times it associates with it- like some other time you thought you failed or were worthless or not good enough. Notice all the little details of your little “I messed it up” song and dance.
If you do this diligently, it’ll be gone in a few days. But if you forget, and get caught up in the drama as if it’s real, it can last a lifetime. It’s your choice, actually. Unless you pretend it’s not…

HMM

"I think to some extent you have to look deep into yourself to see why you would harm someone you love and why you would destroy a relationship which you value. It’s sort of like burning down your home. There has to be something going on to do that.
For me there is I think a self-destructive part of my nature which in turn is perhaps linked to a lack of self-confidence that I could sustain that relationship - all mingled with a dose of boredom, a big splash of selfishness and a sense that I could break the rules and that JayZed was really into me so I could do what I wanted.
—/
I don’t have any advice but I think that’s a decent starting point: Why did you burn down the house?"
/quora dzīles

I choose to accept that a mistake only becomes a failure when I don’t learn from it.
/quora dzīles/

Vai šī nav brīniškīga meitene?
https://www.youtube.com/watch?v=HYuEtUPBHPY&ab_channel=StichtingTettix

Kā, kā tikt atpakaļ pie šī. Kā es negribu ieberzties attiecībās ceturto reizi dzīvē. Es nesaku, ka man visas attiecības neizdevušās, tie nebija man piemēroti partneri, arī A., šobrīdējais negaidīti dziļais sirdsākītis nav, bet es gribētu iziet kā uzvarētāja. Ziniet, kad esi uzvarētājs? Kad esi ar tīru sirdsapziņu pats pret sevi, jo zini, ka esi mirdzējis. Nevis bakstījies ar knābi pa zemi, bet, darbojies, NEATKARĪGI no otra cilvēka uzvedības, savā augstākajā potenciālā. Vakar, teiksim, es taču varēju vispār nereaģēt uz A. neadekvāto uzvedību, tā vietā, izvēlējos būt atbildē tikpat neadekvāta. Rezultātā, iespējas (kura iespējams, pat nav iespēja, bet manas iedomas, taču jebkāds gaismas stariņš, pat kam nav iespējams piekerties, ir labāks par tumsu), uz labu mūsu potenciālu, ar katru šādu reizi (lielākās neveiksmīgās bija aprīļa beigas, jūlija vidus un tagad oktobra vidus, ar mazākām neveiksmītēm regulāri) rūk līdz minimumam:(( Ja tagad, 30 gados, skatos uz sevi 24os un domāju, johaidī, kas tā par meiteni bija, un, kad labs draugs, šobrīd 25gadīgais, stāsta par tādām pašām sajūtām kā man toreiz, un man savos 30 jāatbild, ka man joprojām nav atbilžu - kā būs vēl 40 gados, kad skatīšos uz sevi 30gadīgu un domāšu, cik labi toreiz bija, kaut šodien realitātē pēc neveiksmes velkos pa zemi (A. ir tikai izraisītāja, jo ir vienīga šo 1000 iespēju jūrā, kura ir aizskārusi sirniņu, ko es varu darīt, ka man katra viduvējība sirdī neiekrīt)?
Man jau tagad ir nožēla.
Jo atbilde taču tikko atnāca:
MIRDZĒT. NEATKARĪGI.
Sasodīts. Varētu jau sākt tagad, man ir tik žēl par jau izčakarēto, kas, iespējams, ir nogriezis iespējas līdz minimumam un tādēļ ir pelēks mākonis pāri visam. Ja vien. Viņa dotu vēl vienu iespēju uzmirdzēt.

Visi guļ ar visiem, problēmas vien tiem, kas mīl
klausos Dimiteru, raudu, reizēm gribas atpakaļ pie saknēm un galvenais, nedzīvot šajā mūžīgajā pašnožēlā. Nav pat svarīgi, ko otrs dara, ir svarīgi, ko dari tu, NESKATOTIES uz apkārtējo,
kā būt robotam? Jo kā citādi lai to nosauc, ja nereaģē uz notiekošo no tā, par kuru rūp visvairāk? Nē, robots nav nekas slikts. Gluži pretēji: tā dzīve būtu panesama.

Cik vakar bija jautrs vakars ar Julie un Ben, studijbiedriem, bakalaura beidzējiem vokālistiem,
tik šodien bija gandrīz traģiska nodarbība ar Alexandru. Es šo dzīvi nesaprotu. Kā tikko papriecājies, uzreiz kaut kas nobrūk. Un, nu vienalga jau būtu par kādām karjeras peripetijām, tas pelēkais mākonis virs dzīves ir no privātās jomas neveiksmēm. Viens ok, es saņēmos un neapraudājos viņas klātbūtnē, paldies Dievam vai kam tur, kas mani nobremzēja, varbūt man pašai, jo tā būtu bijusi traģēdija. A. kļūst pret mani neiecietīga, un šodien jau, ieejot pa durvīm, jutu, ka kaut kas nav. Kad viņa man sajūsmināti stāstīja par vakardienas iepazīšanos ar kādu tur fantastisku puisi un vispār par viņas aizraušanām, es centos neizrādīt asmeņus sirds virzienā. Es nesaprotu, kam tas ir vajadzīgs, iemīlēties bez atbildes un perspektīvas un visas šīs mokas un neadekvātums.

Kā rakstīju šo, pazvanīja Maestro. Viņa brālis ir izārstēts no vēža. Sēžu un raudu.

Mani stress uztrauc tikai viņas sakarā šobrīd (tātad, romantiskajā sakarā), un nedaudz profesionālajā,
jo tā sajūta, viņai man iekeroties elkonī, ir...

Nav vienkārši tā, ka pasaki ko nesasmeļamu, viens pateikts teikums var izjaukt mēnešus labu rīcību un nodomu. Tie, kas teica, ka jādomā, pirms runā, reāli teica taisnību.
Un uzbūvēt kaut ko, kas sabrucis, kā?

Visa vaininieks dzīvē, izņemot nāves un lielu slimību situācijā, ir stress.
Bija tā, ka nostādīju šodien A. pavisam muļkīgā situācijā, paņemot viņu līdzi uz augstskolu (par ko viņa sākumā pamatoti aizdomīgi apsvēra) un it kā gribot labu, iepazīstinot viņu ar savu profesori, lai nedaudz vairāk uzzinātu par brīvo profesūras vietu augstskolā (kur esļoti priecātos, ka Alexandra tiktu). Profesore nebija diez ko atvērta, un reāli nekādas sarunas nebija, A. tikai nosēdēja visu manu stundu novērojot (it kā viņai, pasaules klases dziedātājai, būtu nepieciešams vērot kkādas stundas). Galīgi ne pa tēmu darīts. Pēc tam divatā dzērām kafiju, un sarunas ne vien tikai nevedās (tas ir briesmīgi, ka ar cilvēkiem, pret kuriem nejūti romantisko, runā kā lielais un, kur kaut jelkāda emocija, blokējies), bet arī kārtējo reizi uz stresa pamata pateicu lietas, kuras nevajadzēja. Pateikto - izlieto jau atpakaļ nesasmelt. Stress. Es ļoti labi zinu, ka, kad esmu suverēnā, neatkarīgā, brīvā, daļēji pofigistiskā stāvoklī, pasaule ir pie manām kājām un reti kurš netiecas pie manis uz audienci. Cik tas ir augstu, tik zemu ir stresa momenti. Pa vidu nav. Reizēm, kad naktīs nevaru gulēt, škendējos uz visaugstāko, kāpēc esmu piedzimusi hipersensitīva un nevaru dzīvot mierīgi, lēzeni, kā to dara (eksistē) lielākā daļa. Tagad gan cenšos novērtēt šo dzīves garšu un runa jau ir par to, KĀ dabut augstos suverēnos, reāli krutos mirkļus vairākumā! TO cilvēku klātbūtnē, kur sirds trīc. TAS jau ir tas jautājums. Tāda dzīves garša jau patiesībā ir privilēģija. Ja mācies apieties ar dabas doto. Tātad, strādāt. Talants plus darbs. Ne tikai karjerā.
Jo pēc neveiksmīgām attiecībām trakākais ir, ka vainot vari vien pats sevi.

Daudz laika pavadām videozvanos ar Jāni, cenšos kaut cik necik būt noderīga draugam breikapā.

Vakar spēlēju pie Maestro ērģelēm Ķelnes baznīcā, biju līdz šim šo burvīgām iespējām bagāto instrumentu un Maestro lielāko aizraušanos (blakus dāmiņām) novērtējusi par zemu, kaunos.
Manuprāt, ir ļoti grūti būt vīrietim. Es redzu, kā cilvēks, kuru burtiski grauj ciešanas, par to nerunā, jo nav mācīts, pieradis vai vēl nez kāds bulšits. Ja es, mēs pavāramies te klabē, te ar draugiem vai principā jebkuru, kurš gatavs uzklausīt, un arī tad pēcāk ne vienmēr kļūst vieglāk, es varu tikai šausmās iztēloties, kāds milzu smagums ir cilvēkam, kas to vispār nedara.
Man ļoti gribētos, lai Maestro būtu laimīgs, kaut daudzas iespējas viņam uz to jau ir nokavētas. Sirds lūzt.

Es domāju, ka mana vieta ir ansamblī.
Vakar vingrinoties maģistra beigšanas eksāmenam 50 minūšu soloprogrammu, saprotu, ka šobrīd varu pievārēt 2 minūtes no tās? Nē, teorētiski visu, bet ne tehniski pareizi, un ar daudz spiediena, emocionālā un fiziskā. Šodien man palūdza last-minute ielekt kamerkora mēģinājumā, spļāvu griestos un pīpēju dziedot - ne burtiski, bet tā varētu aprakstīt, cik vēsi jebkuras sarežģītības skaņdarbu varu nolasīt no lapas un kāds relakss.

Atskanot a-cappella mūzikai, saproti, ka tas ir tavs.