Visa vaininieks dzīvē, izņemot nāves un lielu slimību situācijā, ir stress.
Bija tā, ka nostādīju šodien A. pavisam muļkīgā situācijā, paņemot viņu līdzi uz augstskolu (par ko viņa sākumā pamatoti aizdomīgi apsvēra) un it kā gribot labu, iepazīstinot viņu ar savu profesori, lai nedaudz vairāk uzzinātu par brīvo profesūras vietu augstskolā (kur esļoti priecātos, ka Alexandra tiktu). Profesore nebija diez ko atvērta, un reāli nekādas sarunas nebija, A. tikai nosēdēja visu manu stundu novērojot (it kā viņai, pasaules klases dziedātājai, būtu nepieciešams vērot kkādas stundas). Galīgi ne pa tēmu darīts. Pēc tam divatā dzērām kafiju, un sarunas ne vien tikai nevedās (tas ir briesmīgi, ka ar cilvēkiem, pret kuriem nejūti romantisko, runā kā lielais un, kur kaut jelkāda emocija, blokējies), bet arī kārtējo reizi uz stresa pamata pateicu lietas, kuras nevajadzēja. Pateikto - izlieto jau atpakaļ nesasmelt. Stress. Es ļoti labi zinu, ka, kad esmu suverēnā, neatkarīgā, brīvā, daļēji pofigistiskā stāvoklī, pasaule ir pie manām kājām un reti kurš netiecas pie manis uz audienci. Cik tas ir augstu, tik zemu ir stresa momenti. Pa vidu nav. Reizēm, kad naktīs nevaru gulēt, škendējos uz visaugstāko, kāpēc esmu piedzimusi hipersensitīva un nevaru dzīvot mierīgi, lēzeni, kā to dara (eksistē) lielākā daļa. Tagad gan cenšos novērtēt šo dzīves garšu un runa jau ir par to, KĀ dabut augstos suverēnos, reāli krutos mirkļus vairākumā! TO cilvēku klātbūtnē, kur sirds trīc. TAS jau ir tas jautājums. Tāda dzīves garša jau patiesībā ir privilēģija. Ja mācies apieties ar dabas doto. Tātad, strādāt. Talants plus darbs. Ne tikai karjerā.
Jo pēc neveiksmīgām attiecībām trakākais ir, ka vainot vari vien pats sevi.
Bija tā, ka nostādīju šodien A. pavisam muļkīgā situācijā, paņemot viņu līdzi uz augstskolu (par ko viņa sākumā pamatoti aizdomīgi apsvēra) un it kā gribot labu, iepazīstinot viņu ar savu profesori, lai nedaudz vairāk uzzinātu par brīvo profesūras vietu augstskolā (kur esļoti priecātos, ka Alexandra tiktu). Profesore nebija diez ko atvērta, un reāli nekādas sarunas nebija, A. tikai nosēdēja visu manu stundu novērojot (it kā viņai, pasaules klases dziedātājai, būtu nepieciešams vērot kkādas stundas). Galīgi ne pa tēmu darīts. Pēc tam divatā dzērām kafiju, un sarunas ne vien tikai nevedās (tas ir briesmīgi, ka ar cilvēkiem, pret kuriem nejūti romantisko, runā kā lielais un, kur kaut jelkāda emocija, blokējies), bet arī kārtējo reizi uz stresa pamata pateicu lietas, kuras nevajadzēja. Pateikto - izlieto jau atpakaļ nesasmelt. Stress. Es ļoti labi zinu, ka, kad esmu suverēnā, neatkarīgā, brīvā, daļēji pofigistiskā stāvoklī, pasaule ir pie manām kājām un reti kurš netiecas pie manis uz audienci. Cik tas ir augstu, tik zemu ir stresa momenti. Pa vidu nav. Reizēm, kad naktīs nevaru gulēt, škendējos uz visaugstāko, kāpēc esmu piedzimusi hipersensitīva un nevaru dzīvot mierīgi, lēzeni, kā to dara (eksistē) lielākā daļa. Tagad gan cenšos novērtēt šo dzīves garšu un runa jau ir par to, KĀ dabut augstos suverēnos, reāli krutos mirkļus vairākumā! TO cilvēku klātbūtnē, kur sirds trīc. TAS jau ir tas jautājums. Tāda dzīves garša jau patiesībā ir privilēģija. Ja mācies apieties ar dabas doto. Tātad, strādāt. Talants plus darbs. Ne tikai karjerā.
Jo pēc neveiksmīgām attiecībām trakākais ir, ka vainot vari vien pats sevi.
Daudz laika pavadām videozvanos ar Jāni, cenšos kaut cik necik būt noderīga draugam breikapā.