Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Vairs neesmu ideālais variants. Galvenais, tagad nečakarēt savu laiku, pārdzīvojot par to, kas izdarīts šajos pēdējos trīs mēnešos - tāpat - ja būtu lemts - būtu kopā, neskatoties ne uz ko, značit nav. Tikai, gribas (vai vajag - laikam cits jautājums) jau to nopietnību arī vienreiz.. tikai, kā, ja visiem citiem priekšā viņa saule?
* * *
Šovakar saņēmu apstiprinājumu no viņa paša, ka nopietnu attiecību mums nebūs. Jā, es jūtos daudz ko sačakarējusi, jo agrāk viņš pieļāva domu par kopīgu nākotni. Bet nu neko, ir kā ir, un laikam jau tā arī ir labi. Tomēr 31 gadu starpība agrāk vai vēlāk būtu radījusi problēmas ilgtermiņā - vismaz tā es mēģinu sev ieskaidrot. Ari vins nav nekāds cukurgailītis, bet no maniem visiem 3- neapšaubāmi vislabākais.
Kā tālāk? Galvenais tagad - atrast no domas un cerībām par kopīgo nākotni.
* * *
"Tas ir tik vienkārši – neļauties aizkaitinājumam, nepavilkties uz citu cilvēku dusmām un apvainojumiem, brīdī, kad kontrolē savas domas."
Lasot "Dievietes" saturu, cenšos kkā nomierināties par to bardaku, kas te izveidojies. Šorīt piecēlos (kas jau ir labi!), ieskatījos e-pastā, kur ziņas par iestājeksāmeniem, sapratu, ka nu vairs galīgi nav joku. Divi pirmie raundi salikti vienā dienā. Tā ir, ja piesakās divām studiju programmām. Ja godīgi, man ir aste kājstarpē jeb drīzāk pārāk liela realitātes apziņa - tā ir Eiropas lielākā konservatorija. Uz vokālistiem maģistriem stājas ap 100 cilvēku uz 5-10 vietām. Man starp visiem crazy aziātiem, vietējiem vāciešiem reāli šanču tikpat kā nav. Jāsaka ir atklāti - līdz šim es dziedāšānā esmu izbraukusi un kaut kādā mistiskā kārtā tikusi darbos ar profesionālajiem koriem tikai uz dabas un Rīgas bāzes pamata. 26 gadi nu ir slieksnis. Vai nu tālāk uz nekurieni (t.i., mācīt notis bērniem un vadīt detonējošus amatierkorus - atcerieties, izcili amatierkori ir tikai Latvijā) vai ko mainīt - tagad vai nekad. Līdz šim visi bija teikušī - uh, ah, skaista balss, trenē tik tehniku, vingrinies, viss ir ok. Komfortiņš. Es jūtot, ka nekur tālu tas neaizvedīs, protams, pamanījos sapazīties kaut kādā internetā pagājušajā vasarā ar vienu cilvēku, kurš izrādās viens no Vācijas vadošajiem diriģentiem. Pagājuši teju jau 8 mēneši. Pamanījos iemīlēties. Labi, tas tā, pašlaik svarīgākais, kā šodien, saprotot, ka iestājekšiem jāsagatavo 10 (!) ārijas, pašlaik svarīgākais ir profesionālais. Būsim reāli. Man vēl ir mēnesis. Pa to pie labiem apstākļiem var izdarīt daudz. Bet NE tik daudz, ka uzlekt burtiski 5 līmeņus augstāk, iespējot progresu, kādam bija jābūt jau iepriekšējos gados. Labi, es joprojām turos pie idejas, ka nav starpības, vai dabūsi darbiņu 26 vai 30 gados. Tas jā, bet man pašlaik ir runa par studiju vietu. Nē, ne tāpēc, ka man baigi vajadzētu konservatoriju, bet gan tāpēc, ka vajag jumtu virs galvas, statusu, apstākļus, kontaktus. Vācijā izglītība ir par brīvu. Konkurence iestāties nenormāla. Studenta statuss izcils - brauc par brīvu, dzīvo relaksēti, nemaksā apdrošināšanas, vārdu sakot - man tik svarīgie praktiskie aspekti principā būtu sakārtoti. Tas IR svarīgi. Lūk. Janvārī biju uz konsultāciju pie vienas no vok. ped. Ķelnes kondženē, šajā pašā, kurā iešu sevi tagad izsmiet:) - viņa pateica, ka šanču nav un nesaprotot, ko es līdz šim vispār esmu darījusi. Jājā, balss, jājā talants, bet, ja 26 gados neesi vēl uz MET skatuves, principā - NEXT. Baigi traki bija to dzirdēt, bet nu neko. Paralēli visām sirdslietām, diriģents uzstāj, ka tomēr jāmēģina. Paņēmu dažas privātstundas pie citas konservatorijas pasniedzējas. Jēgas īpaši nebija, jo cilvēks negribēja iespringt - bet muzikāla esmu pati, man vajag metodisku darbu - ar KATRU skaņu - TEHNIKU! Sapratu, ka kondženē es baigi neattīstīšos- bet- atkal - man vajag jumtu un kontaktus, praksi, skatuves, koncertu iespējas, kuras tomēr nāk tad, ja esi sistēmas sastāvā. Nē, ne jau tāpēc, ka tajā labāk attīsties (tieši pretēji - cik daudz izciliem dziedātājiem diploms ir pēdējais, kas viņiem ir), bet tāpēc arī -
ka esmu ne-vietējā- man ir jāstrādā 2x vairāk, jo es sāku no nulles, un konservatorijas vide ir labs atspēriena punkts. Labi. Raudāju par to janvāra konsultāciju, likās, ka jāmet viss pie malas. Tomēr neapstājos. Caur latviešu paziņu atradu vok. pasniedzēju (haha, Māstrihtas apgabalā) par kuru daudz kur biju dzirdējusi labas atsauksmes, bet, galvenokārt, dzirdējusi pati savām ausīm, kā cilvēkam no principā nekā parādās balss. Ziņkārībā aizbraucu. Viņai piedāvāts Džuljardā Ņujorkā pasniegt, viņa atteica. Piedāvāts strādāt La Scalā, atteica. Ņēmu šāda veida pasniedzēju kā atskaites punktu - ja viņa vēl teiks, ka vilciens aizgājis, tad arī domāšu... VIņa neteica. Viņa pateica, ka man nav variantu - JĀCĪNĀS. Un sāka kārtot balsi tā, ka es nesaprotu, no kā baidīties vairāk - Verdi vai Catalani. Pašlaik ir tā, ka man ir ļoti, ļoti bail par iestājekšiem, jo es REĀLI zinu, ka tas nav REĀLI. :) Bet es gribu mēģināt. Pateicoties šai pasniedzējai, kura kaut kā mistiski grib, lai es tomēr sev noticu, man varbūt pirmo reizi dzīvē ir parādījies draivs. Pirmo reizi - uz dziedāšanu (ha, un man ir bakalaurs vokālajā mākslā- es vēlreiz saku -viss uz dabu, šarmu, aktivitātēm, skatuves pieredzi, bet ne kripatiņas metodiska darba! kopš es Nīderlandē "Mateja pasiju" uz skatuves no lapas nolasīju, kā arī mikrohromatikā neviens nepamanīja, ka notis redzu pirmo reizi un vnk ķeru pēc sajūtas, šaaaausmīgi atslābu). Man ir mēnesis un nedēļa laika. Mans sapnis būtu tikt kaut tikai uz 2. raundu. Ko tas nozīmē tagad? Tāpēc pieteicos arī uz bakalauru diriģēšanā. Lai nav visas olas jau predestined bezcerīgā groziņā. Bet arī ar diriģentiem joki ir pamazi. Man principā ir jāvingrinās KATRU dienu, balss, tehnika, kaut kā mistiski jāsaprot repertuārs (jo tie Bahiņi un Hendelīši, ko bez ķermeņa vīteroju līdz šim, pilnīgi noteikti NAV variants iestāšanai - principā mans viss vecais repertuārs ir jāmet nost! un iestājekšiem man vajag tikai 10 jaunus skaņdarbus!:D ), un diriģēšanai johaidī - harmonijas iestājeksāmens - kad pēdējo reizi nodarbojos ar harmoniju? 2010. gadā vidusskolā! Senās atslēgas? jā, partitūras spēlē 9. klasē, 2006. gadā, augstākais divbalsīgi. Ķelnei senajās atslēgās jāspēlē 4balsība! :D Par pašu diriģēšanu kā tādu, tur pašlaik vnk no comments. :)
Vārdu sakot, man ir jāsēž, jāguļ uz vai zem klavierēm. Bonnā klavieru telpas ik pa brīdim ir aizņemtas. Tas man neder, man nepieciešams vingrināties katru dienu un regulāri, bez izlaišanām. Man ir iespēja līdz eksāmeniem dzīvoties pie Viņa. Te ir 2 klavieres un 3 harmoniji, ja vajag, bet, galvenais - telpa, laiks un komforts -
perfekti apstākļi vingrināšanai. VIss būtu super, tikai ziepes ir tādas, ka pirms mēneša izdzīvošanas nolūkos pieteicos darbiņam Bonnas mūzikas skolā. Viņš dzīvo pie Ķelnes. Izbraukāt var, bet tas nozīmē, ka ceļu izmaksu dēļ sausais atlikums būs burtiski pāris eiro + dārgā enerģija un laiks ceļā, kas principā noņem dienu no vingrināšanās nost. jau tā 1 diena nedēļā man paiet braucienā uz Holandi pie skolotājas - +/- 8 stundas. Vēl divas dienas zaudēt ceļā uz darbu ir kaps, tikpat labi varu arī nestāties. Tad nu rītdien braucu uz Bonnu, ņemu pie dziesmas mājas šefus, lai iedod pasākumu sarakstus - atkarībā no tā - cik ļoti pieejamas/nepieejamas klavieres maijā man ir Bonnā, skatīšos, ko darīt ar mūzikas skolu. Ja pārsvarā ir pieejamas, dzīvoju ne-komfortiņā Bonnā, bet vingrinos u braucu uz mūzikas skolu. Ja nedēļā kaut 2 dienas nav pieejamas, man ir reāli jābrauc pie viņa - viņš ir prom savā operprojektā Leipcigā - un māja ir tukša, tā vien aicinot izmantot šo ārprātīģi svarīgo laiku šeit. Ar Bonnas skolu līguma man nav, bet tas ir vakars - pēdējā brīdī atteikt sarunāto darbu. Vadītāji ir latvieši - un šoreiz tas ir ne par labu. Ja es šādi pēdējā brīdī uzteikšu darbu (nerunāsim tagad par finansēm - dzīve pašlaik ir sadalīta līdz iestājekšiem un- pēc tiem - par to "pēc tiem" domāsim jūnija vidū), uz baigi pozitīvo attieksmi un sapratni no LV community var negaidīt. Principā tas arī nebūtu tik svarīgi, jo biznesu ar latviešiem (pēc pieredzes) - ja vēlies strādāt tomēr par pienācīgām Rietumeiropas cenām un dzīvot Rietumeiropas organizācijas līmenī - tāpat pēc pieredzes ilgtermiņā taisīt neatmaksājas, tāpat maksimāli ir jāiet vāciešu - vietējo vidē, jo tie būs tie, kuri ideālājā gadījumā būs mani skatuves darba devēji. Vienīgi , mūsu ir tikai 2 miljoni un Vācijā vien sajūta, ka puse no emigrantiem. Man taču ir vēl mūzikls "Eslingena". Un tur viens no organizatoriem ir Bonnas mūz. skolas vadītājs. Mans gājiens nepaliktu nepamanīts. Vai man tas diži ko lielās līnijās maina, droši vien, ka ne, bet...

Vārdu sakot tā: rītdien braucu uz Bonnu, skatos klavieru pieejamības sarakstus un, pasaule mani var griezt otrādi, bet mana prioritāte būs iestājeksāmeni. Kāpēc? Tāpēc, ka es vēlos nodarboties ar mūziku. Nē, ne ar pedagoģiju vai piedziedāšanu - ar mūziku. Uz skatuves. Nesanāks? OK, bet šobrīd reāli ir pēdējais brīdis mēģināt.

"Wenn du was schaffen willst, musst du das Risiko einnehmen und investieren, es geht nicht anders." - Šefs
Njā, Šef

* * *
Nē, izdarīt/izpildīt es nudien varu visu labi un ātri, un to novērtē kā riktīgi talantīgu kadru.
problēma tik viena ar tiem talantiem: baigie sliņķi. Un cik ātri var izdarīt, tik ātri izgaist un atkal jāmāca pa jaunu. Reāli. Es nesaprotu, kā Domskolā es varēju tā rukāt, un kā tagad - nedarīt pilnīgi neko. Labi, dziedāt es nekad neesmu vingrinājusies, bet jopcik, nu tak pēdējais laiks. Ticēsim Holandes skolotājai, ja viņa vēl tic
* * *
Kad vakar iekāpu pie viņa mašīnā, sapratu, ka nekas vairs nav tā, kā agrāk. Šāda mēroga cīniņi un savstarpēji apvainojumi - tie vairāk no manas puses nākoši (kā jau teicu - nepieminiet vīrietim viņa vecumu un tā radītās problēmas) - ne bez pamata - bet izlieto ūdeni nesasmelsi. Mēs ar draudzenēm stundām prātojām par dažu viņa izgājienu morālajiem aspektiem, viņam savukārt pavisam vienkārši - nu ja tu negribi, nedari! Elementāri! Kārtējo reizi gribētos aizņemties to vīriešu vēso/pofigisma uztveri - ka nav, ta nav. Nevis tur mīcīt beigtu kaķi stundām un raudāt.
Nu lūk. Saka jau, ka vīrietis iemīl sievieti izejot no tā, cik labi viņš jūtas tās sabiedrībā. Līdz šim es biju darījusi marvellous job. Uzcēlusi bezmaz pielūgsmes pilni, spodrinot viņam spalvas pie jebkuras iespējas. Viens atgadījums un tas nojauc teju visu uzbūvēto.

Labi, tagad pie tā, ko var mainīt: esmu visu nedēļu pie viņa, dzīvojos pa tukšu 4stāvu māju - viņam projekts Vācijas otrā galā, savukārt es pieskatu māju, jo Bonnā šonedēļ klaviertelpas aizņemtas un nevar vingrināties. Šeit savukārt visa brīvība to darīt. Savdabīgi būt nedēļu vienai ne savā mājā. Tad nu tā, rīt privātstunda Nīderlandē, parīt prikoliņa pēc viens kora mēģis vakarā Ķelnē, ceturtdien pirmās stundas Bonnas mūzikas skolā (lai Dievs stāv klāt - nekad neesmu strādājusi ar bērniem un nav arī nekādas praktiskas nojēgas, kā to iemācīt dzirdēt), nu tā. Jāvingrinās, jāskrien, jāguļ un jākomunicē ar draugiem pa vidu tam visam.

* * *
ja noticis kāds emocionāli sāpīgs
gadījums un mēs sakām sev, ka tā ir mūsu vaina, mēs īstenībā sev iestāstām, ka
spējam to kontrolēt; ja mēs paši mainīsimies, sāpes pāries. Šis mehānisms lielā
mērā uztur to sieviešu vainas apziņu, kas mīl par daudz. Vainojot pašas sevi,
mēs turamies pie cerības, ka spēsim izdomāt, ko īsti mēs darām nepareizi, un
izlabot, tādējādi atgūstot kontroli pār situāciju un apturot sāpes.
/"Sievietes mīl par daudz"/

Evelīna ieteica, nav vairs variantu- jālasa. Šķiet, ka autore mani personīgi pazinusi

* * *
Galvenais, ka viss ir normāli, tikai draudzenes iesaka izmantot jaunos skriešanas apavus skriešanai prom
* * *
Arī ieinteresētība pakāpeniski izzūd, nav vairs TĀS uzmanības, man galvenais, netaisīt bērnu spēlītes un nerādīt, ka raudu. Tāda politika būtu tiešām nožēlojama
* * *
Beigu saakuma
turpinaajums
* * *
Manas tuvas draudzenes ir ārprātā par notiekošo. Viena saka, ka jātaisās jau šodien - "Tāpat būs jāaiziet, kāpēc gan ne šodien..?", otra, ņemot vērā, kāds nenormāls emociju kamols es esmu, "Sagatavot aiziešanu aptuveni tuvāko 3 mēnešu garumā".

Es patiešām pati sevi nesaprotu, ko es te vēl daru. Labi, drošība, labi, kāds uz ko paļauties, nu kā tā ir sanācis, ka man pašlaik tāds cilvēks šeit, uz vietas Vācijā, ir tikai viens? Nujā, jo viņš man bija jau - pirms atbraucot. Vienīgā un lielā vēlme. Pēc kā? Tēva, drauga, vīrieša, pie tam visu sasnieguša mākslinieka- un it kā apkārt nebūtu normāli vīrieši - nē, ar tiem ir garlaicīgi. Sasodītā upura loma
Varētu pa sienām rāpot, galvenokārt pašlaik aiz tā, ka dusmu karstumā esmu izspēlējusi sliktāko - aizvainojošāko - t.i., vecuma kārti. Un vīrietim norādīt uz viņa lielo vecumu ir... ujjj. Pateikto neizdzēst, izlieto nesavākt atpakaļ.
trakākais, ka es vainoju SEVI!!!

* * *
Un tomēr - caur skumjo klusumu telefonā - man gribas vēl vienu iespēju
* * *
Pēdējo dienu personīgā dzīves aspekta notikumu attīstība ir tāda, ka par to pat kauns rakstīt. Skaidrs ir, ka sieviete diez vai varēs parakstīties tikai uz fizisko. Katrā ziņā, ne jūtīgā gala pārstāve. Un točna ne es.
Esmu kļuvusi zināmā mērā par rotaļlietu viņam, un man ir kauns gan par to, ka brīžiem to ļoti izbaudu, bet, tad, kad lietas notiek pāri saprāta robežām - kaunos par savām bailēm darīt emocionālajai pasaulei veselīgāko- aiziet. Esmu iebarota ar atbalstu un mīļumu šeit, ārzemēs, un reizēm liekas, ka nav izejas un ka uz brīdi labāk tā, nekā nekā. Izeja ir. Jauni iespaidi. Tieši tāpat, kā tiku vaļā no iepriekšējās mīlestības (divām), tā vajadzētu tikt vaļā arī no šīs, pat, ja apstākļi ir nepateicīgāki.
Bet man ir bail, jo ir arī labās puses, un daudz..

Patiesībā, lai viss vienreiz pa personīgo līniju aizietu normāli, vajadzētu satikties ar daudzmaz sava vecuma vīriešiem.
Līdz šim 26 gados man ir paticis tieši neviens tāds.

* * *
Esmu pārāk labās domās par tiem, kas patiesībā man ir sveši cilvēki un tā reizēm arī ļoti uzskatāmi uzvedās. Nesaprotu sevi, vai tiešām tas izmisums ir tik liels...
* * *
Man bija bail kā braukt uz Latviju, sastopoties aci pret aci ar savu pagātnes / bērnības / visa telpu, un epicentrā tai - savu dzīvokli, ko vasarā vnk atstāju svešiem cilvēkiem, ar kuriem visādi gājis - krustus metot devos uz savām mājām un PALDIES DIEVAM, tur viss ir vēl joprojām tāpat kā bijis; tā arī tagad pēc kopā pavadītām nedēļām (laiks LV + visas Lieldienas) atgriezties savā istabiņā Bonnā. Vienas nepārtrauktas bailes, ja godīgi. Vienīgi viņam blakus kaut kā izdodas no visa aizbēgt, laikam arī tāpēc tik ļoti gribas kopā būt
* * *
Esmu Rīgā. 4 dienas pavadīju šeit ar viņu, bija labi, apjūsmota Vecrīga, kaifā par Doma ērģelēm, atvērta mute par Latvijas koru kultūru, Radio kora koncerts, salšanas pie jūras, brauciens ar taksi šurp turp Jūrmala - Ragaciema - Rīga - meklējot un neatrodot svaigās zivis, apbrīna par Centrāltirgus daudzveidību, restorāni, Skyline kokteiļi, aizbraucam ari manu māju no ārpuses apskatīties (ehh), izmisuma apģērbu veikalos (no šodienas atsaku skriet un vienreiz ir janokļūst tajā top formā, jo, nav nekā skaidrāka par to, ka- ja ko gribi, ir jājūtas labi, pirmkārt, ar sevi.

Esmu mājās līdz 13.aprilim, pavadu šīs dienas pie Žanetes un Katarinas. Rīt tiekos ar Astrīdu, otrdien fotosesija "Eslingenai", un ar trīcošu sirdi gaidu 3dienu, kad būs jāparādās savā dzīvoklī. Loti, loti negribas un tā, ka vispār šeit būt bez viņa blakus ir loti smagi, un jāsaka, savas emocionālās veselības nolūkos, ja dzīvo ārzemes, labāk mājas nebraukt un nesheikot to savu pasauli vispār... kā atbrauc, tā gribās atpakaļ - zinot, ka te tevi vismaz uz so bridi nekas negaida, diezgan skumja apziņa, ko labāk ir vienkārši nekustināt.

diriģents gan ir vienkārši labs cilvēks un liels paldies par vina klatbūtni un visu, ko vins manā labā darījis. Pāri par nepieciešamo, jo nevienam nav pienākuma tevi mīlēt...

* * *
Briesmīgākā telefona saruna ever, pilna klusuma un pārmetumiem
* * *
Distance 3, un progresīvā intensitātē diemžēl
Man mēģina skalot smadzenes, ka varbūt šis viss ir jāizbeidz
Brīžos, kad atkal kļūst grūti elpot, sāk likties, ka tā arī varētu būt
* * *
Visas privātās dzīves peripetijas skaidri melns uz balta:
http://iheartintelligence.com/2016/10/26/women-love-bad-guys/
* * *
Šorīt tā, ka jāsmok nost. Neviens draugs, neviens, nekas nevar aizstāt to, kā vairs nav. Un tie, kuri mēģina, paši no tā cieš. Kamēr pašai nebūs bērnu vai es nezinu kāda veida connectionam ir jānotiek, lai tas spētu atsvērt tukšumu Latvijā, neskaidrības šeit, nu tā, ka no neatbildētas vai pavirši atsistas ziņas, ko tulkoju kā zūdošu interesi - kas arī ir normāli - nevienam nav pienākuma tevi mīlēt, teica Priede - ir jāraud BALSS ĀRĀ, viss ārā. Kā vajadzēja man ņemt instrumentu klavieres, lai var raudāt vienlaicīgi. Ar balsi neko sasniegt nevarēs, un tāpat, iespējams, arī nevarēs. Sāksim vienreiz skatīties reāli.
Trakākais ir tas, ka pat uz Latviju atpakaļ nevar braukt. Ar savu izpildītāja diplomu varu iet ielas slaucīt.
Lai paliek tukšums, nevienam nevajadzīgs. Kas arī ir saprotams
* * *
Biju 3 dienas Nīderlandē. Kančeli "Styx" korim, orķestrim un solo vijolei ir atkal kas pārcilvēcisks. Atradu vokālo pedagogu. Kā to praktiski turpināt, vēl nezinu. Man te viens atkal hot un cold spēlē.
Jaukas saskriešanās ar bijušajiem studiju biedriem, pieredzes apmainīšanās- reāli visi cīnās, lai ko sasniegtu.
Māstrihta joprojām ir šarmantākā Rietumeiropas pilsēta.
Esmu pieņēmusies atkal - dzīvojot ceļošanā (Bonna-Ķelne-Minstere-Māstrihta, turp-šurp), bez vaļas skriešanai, un ja money ir issue, lētākie ir nenormāli garšīgie šejienes frī un tādas visādas nejaukas lietas.
Tiklīdz satiec bijušo mīlu un gribi nu izrādīties, cik ļoti esi tikusi tai pāri- nu vienmēr ar esošo kkas nobrūk. Nelielieties, vismaz ne apzināti :)
* * *

Previous