Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
:((( :((( :((
un nezinu, kur lai glābjos un kas vispār būs, it nevienā sfērā, un vissmagākais ir 24/7 mazohisms, tukšā mājā jeb klātesamībā haha, izvairībā drīzāk,
bez nekāda respekta vai atbildības.
Es gribu mājās visā to nozīmē
Tags:
* * *
Izvairība mājās kļūst tik sāpīgi acīmredzama :(
* * *
Reta diena, neesot transportos
Šodien, piemēram, pateicoties vācu punktuālismam (lasīt, kārtējiem delays) biju ap 10h ceļā uz Māstrihtu un atpakaļ
No dziedāšanas brīžiem 5% izdodas. Cenšos sevi mierināt, ka 28 gadus nevar pāris mēnešos izlabot.
Parunājām vakar jauki ar Anastasiju V., paklausījos viņas bakalaura eksāmenu. Šķiet, tikai vakar abas iestājāmies LV kopā mācīties ar ļoti dažādām izejas pozīcijām. Bet pa priekšu aizskrien tie, kuri startē vājāk. Viņi vairāk strādā. Jā, mīļie. Klausījos ar baudu.
Rauju, ko var saraut un redzu pēc piemēriem, ka ir iespējams, ja dara. Vienīgais, šobrīd es esmu ar sliktākām izejas pozīcijām, jo nav vairs 20.
Ā, iestājos arī Essenē
Un nākamnedēļ vēl vieni iestājeksāmeni. Smieklīgi jau gan tur iet blamēties, taču 50 eiro samaksāti, lai profesiori sēž, paklausās un pasmaida vismaz;)
Tas ir skaidrs, ka Vācijā, tās stingrajā izglītības sistēmā un apjomīgajā darba tirgū grib būt teju visi. Un es, lai arī tā ir tieša konkurence man un manām iespējām, to atbalstu. Nav ko pa ciemiem vazāties, jāiet uz lielajiem mērķiem. :) Vismaz uz papīra, vismaz idejiski un vismaz, darot, ko varot.
Viens no vadītajiem koriem atgādina, ka darbs ar cilvēkiem ir mūzika tikai attāli. Tā ir vairāk komunikācija, kāda pārliecināšana atvērt muti vai pamācīties, vai kulaka uzsišana uz galda, ja grib darīt manu darbu manā vietā. Nē, mūzika ir darbs ar pianistu,ū, tur nemani laiku un esi gatavs arī muzicēt par brīvu- ka tik vispār muzicēt.
Esmu viena mājās, aizvien vairāk tā. Nu, pagaidu mājās. Un nevar jau neko teikt vai kunkstēt. Statusa nav. Skatos uz precētajām dāmām un priecājos par jebkuru stabilitāti.
Skatos filmu par Alcheimeru, "Still Alice"- Julian Moor lieliskā. Cik viss ir relatīvs
* * *
Cik perfekti, komfortabli iekārtojies: nekādas atbildības, pienākumu, brīvības ierobežojumu. Un viņa vēl sevi vaino. Ideāli.

Reizēm fiziski slikti paliek.
Tā, ka arī nedēļa par maz, lai izveseļotos, bet vai man ir izvēle? Laiks? Skriet? Uz kurieni un kam, ja tāpat neesi pietiekami labs. Ķermenis nopietni pret šo visu protestē,būtu jau vienalga tur kakla sāpes, ja nebūtu doma par dziedāšanu

* * *
Priekšvakara drāma. QCik ļoti mani ietekmē tas tuvākais (jā, tā nu tas uz šo brīdi un pēdējos 2 gadus ir sanācis, ka viņš tas ir) vnk tevi nesaprot un uzskata tevis darīto par nepilnvērtīgu, nepareizu, pats zinot labāk, kā vajag... Un viss, ko gribētu, ir šī sapratne..
* * *
Jāsaka patiešām milzīgs paldies, lai kādi sirds pārdzīvojumi nebūtu, par klātesamību un palīdzību. Bez tās es nevarēu atļauties šonedēļ nogulēt gultā un kancelēt visu. PALDIES

Katru dienu, paiet kaut par pussolīti uz priekšu, tālāk, kā biji vakardien

* * *
Reizēm šķiet, ka Augša ir noskaņota pret mani, kaut vai tik elementāru lietu plānojumā kā - nu nesalikties visiem mēģinājumiem vienā nedēļas dienā, kur abos jābūt vienlaicīgi, un tagad sisties, lai atrastu aizvietotāju, jo opera ir prioritāte.. un pa virsu nolikties uz nedēļu šobrīd gultā, kas nozīmē vēl kavējumus. Un konsultāciju svarīgu atteikumus. Ā :( Ar cerību, ka tas kāds tiešām zina, ko viņs dara
* * *
Saslimu- rīt iešu agrumā pie ārsta rindā sēdēt ar cerību uz vizīti un antibiotikām, šōbrīd nu tiešām nedrīkst slimot.
kas tas ir, ka, tikko kā nobriesti cīnīies tālāk, dzīve noliek pie vietas? Jeb nav ko filosofēt- neviens ķermenis nav no dzelzs, un pie šī visa sirdsstresu (it kā jau ir mīļi, un reizē ir reāli jākrāmē man somas...), eksistenciālo stresu līdz ar to un nākotnes stresu perfekta veselība būtu neloģisks brīnums.
Liels prieks paralēli par Diānu Īslandē un viņas panākumiem. Ja lasi- bučas. Kā Tu bliez caur dzīvi, varētu grāmatās rakstīt. Tu esi mana iedvesma :*
* * *
Ziniet, kas ir galvenaa probleema, izraadaas, visos dziives aspektos?
Paarlieku liels entuziasms.
* * *
Braukt atvaļinājumos ar citām, kāpēc ne. Vispār visa dzīve tāda "kāpēc ne",
kāpēc tikai 70 bija applicanti universitātei, nevis 100 uz 10 vietām? :)

#seviparprioritāti

* * *
Katrs cīnās pa savam
un reizēm notiek vienkārši mistikas, nu tādas, gaišā dienas laikā, no kurām draudzības jūk ārā un banku konti absolūti neadekvāti iztukšojas :o
un šoreiz iemācīties - ja pa galvu kur skriet un lekt, baigi rīkoties, ko baigi iniciēt, tad tikai pašiem tuvākajiem, t.i., laikam vispār tikai sev
* * *
Jā, esmu emocionāla. Nemāku adekvāti komunicēt par līdz mielēm sāpīgām tēmām, kuras otram liekas "nothing special" jeb "ko tu iespringsti", kaut tev tajā brīdī negribēti uzliesmo jau apdzisušas izmisuma, skumju ogles..
ai, kam te attaisnojos.
Smagi ir, ja "mājās" nav viss kārtībā, un īpaši, ja nezini, vai vairs būs, un kas vispār būs.
Pelēks mākonis dzīvei pāri.
* * *
Tas, kā privātā dzīve bloķē visu pārējo, ir neaprakstāmi. Kāpēc cīnīties, ja tāpat neesi pietiekami labs?

Aaaa, kā bez visa tā varētu iztikt. Neiedziļinoties sīkumos: pēc trešajām surogātattiecībām iekšējie settingi tā vien griežas uz vēlmi pēc vienreiz normālām, pilnvērtīgām, abpusējām attiecībām

* * *
Vokāla asinis šķīst
* * *
Vācija-Holande-Vācija-Holande-Ķelne-Bonna-Kerpen-Māstrihta un tā vēl 100kārt uz riņķi
* * *
To have the wisdom to take things as easy as possible
/Mirabela/
* * *
Ak, šie atstumtības mirkļi, kuri burtiski iekšēji galina nost.
Cik ļoti vēlētos, lai mierīgi varetu turpināt iet savu ceļu, bez nevajadzīgām enerģijas noplūdēm tādām, ka dzīvot negribas
* * *
:(
#nemīliet #reālinevajag
* * *
Pavasaris
Transporti neskaitāmi
Lēmums māju būvēt vēlreiz no pamatiem un tā saistības ar veselo saprātu apšaubīšana
Kaifs būt vienatnē
Kaifs būt ar līdzīgi domājošajiem
Instagrama stalkeri (-e)
Nākamnedēļ jāatrisina- kā, nepaturot skolu (mīļie, diriģēšanas lietas diploms ir ārpus profesionālo nepieciešamību un realitātes konteksta), paturēt tik ļoti svarīgo studenta braukšanas brīvbiļeti
* * *
Ir tā, ka iemīlējos Itālijā. Viņu mūzikas veidošanā, ēdienā, kultūrā, laikapstākļos, atvērtībā, skaistumā visās izpausmēs, par daudzām tās īpašībām biju patīkami pārsteigta!
Eiropas kamerkoris ar Mocarta Rekviēmu. Ar šo kolektīvu uzstātos nakts laikā, pie jebkādiem nosacījumiem, tieši tik ļoti tur jūtos kā sava. Visi draudziņi ir fantastiski.
Pēc ārkārtīgi noderīgām sarunām, vokālās nodarbības, skaudras, sāpīgas acu atvēršanas (ziniet, vīrieši ir forši kaut tāpēc vien, ka viņi tevi neauklē un nešūpo, taču saka taisnību acīs pa tiešo bez liekām emocijām!) mazajiem pagriezieniem prātā pašlaik piesēžamies pie plānotāja un pieņemam drosmīgus lēmumus, tādus, kādus normāli cilvēki nepieņemtu
Šodien atpakaļ Ķelnē, vēl viss svaigs, jāapstrādā, un visu rakstīt, apcerēt, ko tur daudz

Paldies par šīm burvīgajām un noderīgajām 5 dienām!
Un emocionāli veidot mūziku bija kā ārkārtīģs balzams dvēselei. Reizēm, kad esi viens pret visiem, kuri auguši citā tradīcijā (mana emocionalitāte pret vācu tehnisko perfektumu), liekas, ka jūc prātā. Visu laiku nepietiek, par maz, par neintensīvu.., nu tad šī sadarbība ar itāļu diriģentu tomēr atgādināja, ka var arī.. nu tā, ka rīb.

* * *

Previous