Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Netīšām uzgāju savu perfekto matu krāsu,
kā lai tādu dabū?
* * *
Sanācis tā, ka kopš pagājušās vasaras principā man bija tikai viens mēnesis, kad jutos pavisam viena. Augusta vidū iepazinos ar viņu un tad jau atkal bija kāda paspārne, pat, ja sākumā likās, ka būs tikai tāda kā reizēm-kad-ir-laiks-mīļākās pozīcija. Sanāca tā, ka viņš izšķīrās, mēs satuvinājāmies, abi vieni, tad viņš man noticēja profesionāli (puse mūsu drāmu bija profesionālo jautājumu dēļ, jo viņam likās, ka man ir jādzied, un es savukārt nevaru uztvert pieredzējušu mūziķi, kurš ir tur, kur es sapņoju būt, nenopietni), tad abi bijām viens otram plāksteri, es viņam meitas, viņš man tēva un diemžēl vīrieša lomā,tad man palika grūti, jo samīlējos, tad katru dienu taisīju drāmas, nē, viņš arī nav perfekts, bet mēs it kā būtu viens otram piemēroti.. bet tagad mierinu sevi ar to, ka 30 gadu starpībai jau tāpat nav ilgstošas perspektīvas..
* * *
Esmu pārvākusies atpakaļ uz Bonnu. Iekšā viss kaut kā- kaut kā - kaut kā - it kā skumji (drīzāk vainas apziņa par to, ka 2 mēnešos esmu nočakarējusi mūsu iespējas būt kopā - pat ne tikai es- mēs abi, un esmu vnk samīlējusies atkal nepareizajā), bet kaut kā
pareizi
viss šķiet pareizi
ka tagad esmu te, atpakaļ savā pasaulē.

Dzeru kafiju un priecājos, ka ir, kur palikt. Ārā pāri +30, logs ir ciet, māja vēsa un prieciņš par mazajām lietām, kā sarunājām ar Diānu:) Par iepirkto pārtiku, par savu jumtu virs galvas, par to, ka laiks iet un drīz klāt nākamnedēļa ar skolas rezultātiem.

* * *
Nav dienas, kad mēs nestrīdētos. Smoku nost no tā, cik viss ir kļuvis toksiski
* * *
Darīju, ko uz šo brīdi varēju, beigās palikām 2 cilvēki uz 3. kārtu. Tas jau vien ir ok. #iestājeksāmeni #ĶelnesKonservatorija
* * *
Esmu atpakal no Eslingenas, vilciena braucieni naktī, maz tik svarīgo miega stundu komunalku dēļ, bankrots, bet esmu priecīga par pieredzi mūziklā. Tas arī viss
Rīt diriģēšanas eksāmens
* * *
Šodien, kad teicu diriģentam, ka grūti tā - redzēt, bet nedabūt - viņš mēģināja iestāstīt, ka esmu pārāk problemātiska. Tā tas ir šā vai tā, taču ne par to jau jautājums :) Drīzāk par to, ka - nu katra sieviete grib būt karaliene, vai ne? Nedzīvojot ar vīrieti, kuram dubult-tribult-sazin-cik-viņ-paralēlās dzīves... sieviete grib un ir pelnījusi - ja atzīst savas jūtas - saņemt to pašu pretim...
Tieši tāpēc jau mums sākumā viss bija tik forši - jo mēs nebijām saistīti. Katram bija sava dzīve. Kādas vēl tur kopā dzīvošanas, Dies pasarg. Jā, es jau tad pārdzīvoju, taču - dzīvot pie kāda, kuru tu mīli, bet kurš, zini, nekad nebūs tavs - to, dārgie draugi, sauc par emocionālo destrukciju un mazohismu. + apstākļu radītu pavērsienu... Nevis problemātiku...

Pēdējie metri arī šeit. Nākamnedēļ kravāju koferus.

Ziniet, baigi negribas atpakaļ uz vientulību kalna galā un galējāko komunalņiku Bonnā. Tas bija lielisks risinājums uz doto brīdi ziemā, bet... Kaut vai tāpēc gribētos iestāties skolā, lai var taisīties uz to lielpilsētu vienreiz.

* * *
Pēdējie metri. Eslingena un viens eksāmens
* * *
Vakar noskrēju 8km un izgulējos,
3dien uz Eslingenu. Es klusēju par organizatoriskas dabas jautājumiem, jo vnk nebiju rēķinājusies, ka pasākums norit uz totāla self-supportive brīvprātības principa, līdz ar ko nācās spiest organizāciju pie sienas, lai vismaz kādas naktsmājas nodrošina,
gaidu mūzikas teorijas rezultātus, dzīvojos pie viņa jau no Lieldienām, jopcik tūlīt 2 mēneši apkārt. Palēnām jāatrod no ekstrām, drīz izvācos
* * *
Pozitīvais: man ir lieliski draugi. Kuri uzklausa, atbalsta un uzmundrina, neatkarīgi gandrīz ne no kā.
* * *
Ir labas un sliktas ziņas:
Labā: iestājeksāmenos Ķelnē uz vokālistiem maģistriem ir divas kārtas. Es tiku uz otro. No ap 150 dziedātājiem tiku 50-niekā.
Sliktā: otrā kārta bija pilnīga izgāšanās. Un šoreiz pat nesaprotu, kādā sakarā. Normāli biju savākusies, iedzēru pat Jāgerīti, patusējos pie Makarena, likās, nu rādīšu vismaz to, ko māku uz šo brīdi, lai vai kā tas būtu. Tajā brīdī, kad nostājos uz skatuves, manī pazuda viss. Gan pamats zem kājām, gan balss, gan sajēga. Balss nebija vispār. Tikai sirds sišanās un sajūta, ka balss pazudusi zem dūmu kārtas. Nekādi nespēju atgūt to atpakaļ.
Baigais abloms. Nonākam atpakaļ tieši pie šī pašā jautājuma, ar kuru biju nodarbināta jau vidusskolā - kam mācīties, urbties, ja klasē viss sanāk un uz skatuves pūt ļipā?
Varbūt, jo nepareizā specialitāte un vienreiz jābeidz parodēt vokālista-opernieka būtību, kura tik daudzās ziņās vnk nav mana?
Ļoti, ļoti negribētos domāt, ka skatuve nav mans... Jo ja jūs zinātu to kaifu, kad esi Perta harmonijās kopā ar 19 citiem lieliskiem dziedātājiem...
* * *
Pēc pārtraukuma šovakar paskrēju,
5,6km
* * *
Pārdzīvot šīs dienas un visu savu dzīvi
Ja jums liekas, ka man pašai ir baigi forši nepietiekami izgulēties, raudāt ik pēc trīs stundām, būt superviegli aizkaitināmai un nespēt tikt ar sevi un savām iespringšanas emocijām galā, jums liekas nepareizi

Un tā pamazām visi novēršas, un es viņus saprotu

* * *
Piedzīvotājas pozīcija :D

Neguļu, svīstu, saņemos iztīrīt virtuvi, savākties pirms māsīca brauc, diriģenta brāļa ģimene arī mājā, raudāt gribas kaut izdzirdot viņa balsi, es nesaprotu, kāpēc esmu tik vāja, 3dien eksāmens, es nevaru saņemties ne skaņas izdvest, sarkans kakls ne no saaukstēšanāš, bet no visas šis psihiskās šļuras
bet patiesībā man ir bail, ka nebūs ne studiju, ne darba, ne attiecību, milzīgas bailes par nākotni, kuras mani kontrolē lielāko daļu laika.
Nav tā, ka man baigi vajadzētu skolu. Bet, vajadzētu jumtu. Kaut kādu iemeslu, stabilāku pasākumu, kāpēc šeit vispār būt.
Pārsvarā tieši šie pēdējie mēneši ir krīze. Tieši tad, kad sabiedrības prāt, man vajadzētu lidot.. kurš muļķis nelido 27 gados?

Pozitīvais arī ir: ir brīži, kad ir labi. Skatos motivāciju video, klausos, kko dungoju, domāju, lasu, runāju ar lieliskajiem draugiem. Ir rokas, kājas, galva, plānotājā daži pierakstītie projekti, jau minētie draugi, ar kuriem parunāties un kurš katrs ar savām atšķirīgajām personībām bagātina dzīvi, liela pateicība par šiem pēdējiem mēnešiem, kuros varēju bezbēdu dzīvot pie viņa un tieši kuros visas slūžas sāka nākt vaļā. Kaut kad tām bija jānāk. Varēja nenākt pirms ekšiem, bet varbūt tieši tā arī vajag

* * *
05:14 pm
9/26/16

ilona_pop
As you become more aware of the Law of Attraction, you'll become conscious that your energy is always creating something, either positive or negative. Then, by making deliberate choices about where you place your attention, your life will gradually shift into a much more joyful state. You will no longer feel like a victim of outside forces. Balancing this knowledge with becoming conscious of yourself as Awareness can totally transform your life.
NUJA

NUJA!!! Kāda jēga, mīļie, kko gudri drukāt, ja nemāk pielietot? :D Goda vārds, jau pašai smiekli nāk! :D

* * *
Mans prāts neļauj sakarīgi neko noformulēt. Biju Leipcigā apskatīties, kā viņš diriģē, afigenna jau, vakar atvēros par lietām, par kurām pati sev, kur nu vēl kādam citam- nespēju atvērties, visu to pagātni, kura laikam ir atbildes uz jautājumiem - kāpēc lielās līnijās dzīve neizdodas. Kāpēc kaut ko vāros, patiesībā negribot runāt un vērt muti vaļā vispār. Ari dziedāt ne. Nesaņēmu tādu reakciju, kādu sagaidīju, un tieši tāpēc, ka vispār ko sagaidīju. Neviens man nelika ko stāstīt. Atkal vecais - nevienam nav pienākuma tevi mīlēt.
tā ir depresija. Un man vienreiz par visām reizēm ir jāatzīst, ka es netieku ar sevi galā. Kur tad nu vēl ar pasauli.
Šosvētdien paliek 27. Rīt brauc Žanete, Evelīna diemžēl netiks, nosvinēsim, nākam3dien eksāmeni Ķelnē, jūnija vidū Eslingena, pa vidu krāmēšu mantas un izvācos no viņa apartamentiem. Dīls būs beidzies, eksāmeni pagājuši, es- atpakaļ uz Bonnu. Vācijas/Holandes pusē man jābūt līdz 10. jūlijam, kad vēl projektiņš. Kā dzīvot tālāk, nezinu. Pagaidām eksāmeni jānoliek un jāskatās. Jūtos sabrukusi tieši tad, kad visiem gribētos,lai es eju. Nekas. visi ir visi. Mani uztrauc tikai viņš. Un tas ir nepareizi. Patiesībā viņu izmantoju kā tādu novirzi, lai nedomātu par savu dzīvi.
Kāpēc bija tik elementāri izvākties no Minsteres? Jo zināju, ka priekšā gaida viņš. Likās, būs kaut kāda perspektīva. NEVAR, mīļie, būt perspektīvas, ja pats ar sevi netiec galā. No draugiem, protams, sagaidu mierinošas ziņas - jums tāpat tur nekas nebūtu iznācis un viņš tev ir par vecu.
Eh, kāpēc man šis "par vecu" ir kļuvis par mīļāko un nozīmīgāko cilvēku pasaulē un doties prom ar koferiem būs vienkārši..negribu pat domāt?

Tieši tāpēc: ļoti gaidu došanos pie Madaras uz Dāniju. Prom. No visa šovasar.

* * *
Pēc telefonsarunas pusstundu jāraud,
es reāli neesmu atguvusies pēc pagājušās vasaras, augustā uzliku uz vēl sāpēt nesākušajām brūcēm plāksteri - atkratījos uz Vāciju, taču - īstais break-downs ir tikai tagad. Un visur, kur eju, atstāju destruktīvu iznīcību
* * *
Pieļauju dažādas kļūdas sadzīvē. Viss ir balstīts šajos ārprātīgajos kontrastos starp to bijušo padomju pasauli, kurā esmu augusi, un starp šo izlutinošo komfortu Rietumeiropā, kuri abi - ir galējības, un es nemāku dzīvē pa vidu. Netīru māju 2 nedēļas, jo atnāks tak mājkalpotāja.. Ak jel. Tās ir galējības. Arī Austrumeiropas paranoisms un Rietumu ārkārtīgais naivums attiecībā kaut uz šo pašu bēgļu jautājumu arī ir galējības. Mans uzdevums tuvākajos gados - reāli iemācīties dzīvot pa vidu.

Un aiii kā gribas izgulēties

* * *
PALDIES par praktiskajiem aspektiem, kuri ir neatsverami. Ja vien varētu tā, bez emocijām...
* * *
Pagājušo nedēļu negaidot nodzīvoju Nīderlandē, Māstrihtā pie Evelīnas. Sapazināmies tuvāk, bija jauki. Satiku uz pusdienām bijušo mīlestību, no emotions, Diriģents jau sen ir pārsitis. :) Problēma tikai, ka ar pēdējo mums nav perspektīvas. :)
Atbraucu smuki atpakaļ ar uzrakstītu vēstuli, kurā izteicu pusi no saviem concern, vakars kā par brīnumu bija jauks. Bet ilgi jau tā nevarēja turpināties. Šorīt atkal bija drāma un asaras uz visām pusēm. Es sevi reāli nekontrolēju viņa priekšā. Esmu gudra un sakarīga meitene, bet tiklīdz ir runa par privāto dzīvi - ai ai ai. Normālie draudziņi iesaka vnk ņemt praktisko labumu no situācijas (bez viņa es nevarētu braukt uz Holandi, arī dzīvot principā ne), bez emocijām. Vakar likās, ka varēs. Haha
A tagad jau vairs neko. 2 nedēļas līdz iestājeksāmeniem, sēžu pagalmā, dzeru ledus kafiju un izliekos, ka ir iespējams kaut ko baigi sagatavoties un pa 2 mēnešiem izmainīt 26 gadu dziedāšanas paradumus.
* * *

Previous