Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
"Ok women the reason we get mad at men is because we lower our standards to be with them! Stop dating losers, low producers, and you won't nearly be as mad he is freeing you to stop feeling sorry for low lives and selfishly choose thean you know is on the level you really want period"
/Youtube komentāru dzīles/
* * *
Laime var bút duša un šampanietis pēc garas dienas, no agra rīta dodoties no Diseldorfas uz Ķelni dievkalpojumam, pēc tam stūrējot pie Maestro, visu dienu pavadot neskaitāmos mēģinājumos uzņemt labu video priekš viņa, tam rezultējoties gala variantu uzņemot vēlu vakarā krēslā pilnā pofigā, pa vidu Maestro dāmiņas, liels paldies par visu.
* * *
Staigāju gar Reinu, vakar, piemēram, 10km ar Astrīdu klausulē, burvīgā sarunā nostaigāju, cik labi, ka šāds brīniškīgs, gudrs, inteliģents cilvēks ir manā dzīvē un ka ar mani komunicē, dienas pēc maģistra eksāmena vadu, cenšoties neizlekt pa logu aiz bailēm no aprīļa, dzeru kafiju, melno tēju ar pienu, klausos intervijas, dating padomus, skatos seriālus, darba sludinājumus, daudz mūzikas austiņās, vakar pirms iemigšanas bija pinīgi visu dzīvē izsakošais Sleeping at Last - Saturn , atcerējos visuma priekšā, kā bija tētis kad blakus gulēja, apraudājos, jutos viena, principā gandrīz vienmēr tā jūtos un vispār saprotu, ka tas, blakus pārmaiņām, būs vienīgais konstantais stāvoklis dzīvē. Kā tikko (par daudz) paļaujos uz kādu citu, vienalga, draugu, mīļāko, attiecības kā likums iet šreijā. Nu vai budistiem būs taisnība, ka neko nesagaidīt būs laime. Man pastāvīgi (izņemot mirkļus uz skatuves) kā pietrūkst, pastāvīgi, tā, ka paliek bail. Attiecībās visās, man nav neviena cilvēka, kas mani pilnībā apmierinātu. Vai es šajā koronas laikā ar sevi, kad tu nezini pilnīgi neko, kas notiks tavā kā mūzika dzīvē, varētu, nepazaudējot savus standartus pret dzīvi un vēlmi uz tās potenciālu, iemācīties negaidīt ne no viena itin neko un nesamierināties ar drupačām?
Sava vērtība. Apzināties to. Es apzinos. Nevienam nav man jāpaskaidro, ka vienai pašai cīnīties par saviem sapņiem ir vērtība. Es vienkārši šo reizēm nemāku izkomunicēt. Es vēlos mīlestību. Alkas pēc manis. Visu to dinamiku, ko apraksta kā nolemtu laimei un patiesi veiksmīgam attiecībām: viņš tevi mīl vairāk, kā tu viņu. Tu pietrūksti, nevis esi par daudz. Viņš pastāvīgi par tevi cīnās. Ne tikai romantiski, vispār cilvēki. Ka viņi cīnās par mani, nevis es cīnos pret dzīvi.
* * *
Pirmo reizi divu dienu klusums

Ļoti cienu Lindu Leen, viņa ir brīniškīga, augsta līmeņa māksliniece, iedvesma man kā klasiskajai mūzikei, vajag darboties tādā un tikai tādā līmenī kā viņa.

* * *
KĀ neinvestēties, tādējādi atgrūžot. Kā būt pilnīgam pofigistam vai vismaz vidēji ieinteresētam? KĀ? Īpaši, kad škietami esi atradis, ko meklē? KĀ?
"Fuck him or why nice girls always finish single", piemēram, saka, ka high-value woman arī ir cilvēki, taču izvēlas nenoskaņoties uz emociju radio, bet gan pieņemt emocionāli inteliģentus lēmumus, vienmēr dozējot, rīkojoties stratēģiski un vienmēr mazliet pietrūkstot.
Man likās, ka esmu emocionāli inteliģenta, goda vārds:) Pašlaik saprotu, te ir iespēja uzlaboties. Es GRIBU uzlaboties, gribu dzīvot pilnā potenciālā, tāpēc jau nesēžu virtuvē un pamperos, kaut sen varēju to darīt. Bērnus dzemdēt un zem veča mājsaimniecei maģistra grāds nav nepieciešams.
Galvenais, lai vēl ir tāda iespēja, uzlaboties. Jo dinamika, kad ar savu ieienteresētību aizbaidi, ar katru reizi bīstami attālina viņu no manis.
* * *
Vācijā pasludināts lockdowna pagarinājums līdz februāra vidum. Zinot, ka no aprīļa principā esi uz ielas ar savu maģistra grādu, dzīve piespiež mācīties skolu, dzīvot no dienas uz dienu. Ja to nedari, jūc prātā, tuvojoties dedlainam.
* * *
Nodarbības onlainā, kašājos par zemi, bakstot bērniem par kauns teikt kādu sīceni ar savu maģistru notis, pareizāk sakot, pat ne to, jo notis lasīt viņi nemāk, tā pat nav sociālā pedagoģija, tas ir izmisums,
bet dzīve liekas panesama, kad veiksmīgi ar viņu komunicēju, un, lai kā cenšos meditēt burvīgajos nakts izgājienos gar Reinas upi un pūst sev no galvas ārā izmisumu, kas atainojas pārāk lielā ieinteresētībā, uz izcilā viļņa, kad viss ir pofig, tomēr īsti ar pašiedvesmu un gudrām domām vien netieku. Taču paldies par visu, īpaši par veiksmīgajiem mirkļiem.
* * *
Varbūt pašnodarbinātajam nav tādas drošības par nākotni kā lielas kompānijas darbiniekam, taču viņš ir laimīgs, darot ko mīl un jo viņam ir kas, uz ko vienmēr paļauties: tu pats.

Būtu jau forši.

* * *
"By living in the moment, you don’t depend on a man to be happy or to find fulfillment. You learn to merge with reality rather than resist it."
* * *
60 minūšu koncerts ar vienu no apjomīgākajām operas scēnām pasaules mūzikas vēsturē, latviešu dziesmu ciklu Marģerī Zariņā, Štrausu, Mendelsonu, Stolzu, laikmetīgo mūziku,
izturēts. Koronas apstākļos. Bez koncertiespējām pēdējo 8 mēnešu laikā. Mūzika ir sports. Tas ir maratons, kuram ir jābūt trenētam. Divu gadu maģistra studijās pirmais gads bija mistkastē, otrais koronā. Saprātīgas dziedāšanas nodarbības bija pāris mēnešus. Līdz ar to, es nezinu, kā es šo izturēju. Devu sirdi un dvēseli. Eksāmens koronas dēļ noritēja bez publikas, kā biju plānojusi, lai būtu riktīgs koncerts. Maestro ir enģelis, jo es nebiju viena pēc eksāmena, vakarvakarā nosvinējām pie viņa ar šampanieti un balzamu.
Liels paldies visiem tiem, kas saprot, ko iepriekš rakstītais nozīmē un par viņu neaizvietojamo atbalstu.
* * *
Šodien maģistra beigšanas eksāmens
* * *
This society is still sexist. A single woman is still being seen worth less than a woman who is in a relationship or married.
/SoA/
* * *
...nevajadzēja.
* * *
Skriet pakaļ nevajadzēja.
* * *
Jānis iztur. Viņš ir īsteni labs draugs.
* * *
Vislabākie rezultāti ir pie vidējas ieinteresētības. Šī dzīves patiesība nu pierādās regulāri cauri 30 gadiem. Man šī vidējā ieinteresētība, īpaši pēdējā laikā, nāk smagi. Jo es nevaru būt vidēji ieinteresēa par faktu, ka no aprīļa principā esmu ar maģistra grādu uz ielas, jo, redziet, pasaulē tāda situācija un redziet, gadījās ne tur piedzimt. Man dzīve sāk škist par grūtu, jo neredzu tai perspektīvu un nereti škiet, ka tā uzskatāmi iet pret mani. Man nevar būt vidēja ieinteresētība par personiskajiem apstākļiem, jo vājākā pozīcijā, kā šobrīd, var būt tad, kad esi smagi slims vai ļoti vecs. Maestro, kuram šobrīd nabagam saulstariņam ir milzīgas problēmas, minēja līdzīgi- no mājas ārā nekustotiess, jo vienkārši ir nomākts un nespēj papriecāties, ja nezini, ko ēdīsi pēc pāris mēnešiem un vai nebūs jāizvācas no savām mājām, un vispār nav naudas un vispāŗ viss ir *** bez jelkādas perspektīvas uz atgriešanos pie tā, ko visu dzīvi esi būvējis. Tas nav kaimiņu Janka, kas vaid. Cilvēkam ir savs koris un orkestris.
Tieši kur un kā ir tās dzīves stundas šeit? Arī uz Viņu, sauksim Crushu, ar ko pēdējo mēnesi esmu onlainā satuvinājusies un lockdowna dēļ nevaram satikties, pēdējās dienās esmu likusi lielu spiedienu, vāji slēptu stresu, bliežot savas bildes un izmisīgi meklējot sarunas, par ko runāt, jo nu pēc pusotra mēneša textinga IR jāsatiekas. Bet nē. Lockdowns. Uzskatāmi, kā cilvēks pārlieku intensitātes priekšā atkāpjas, lai cik forši, jauki bijis pirms tam. Taču, kurš neatkāpsies? Kad vienreiz beigsies šī vientulība, jeb, ar vecāku nāvi tā ir apriori stāvoklis? Nē, man ir lieliski draugi, bet tas viss nav tas. Tad tās 50 eksāmena minūtes izturēt, man vispār patīk dziedāt, bet arī šis uzdevums škiet ejam pret mani: pēc 8 mēnešu daļējam nodarbībām onlainā (dziedātājam tas ir bullshits), bez koncertprakses, tad ar otro lockdownu un mazāk mēģinājumiem, vnk iet un nobliezt augstāko, ko var - savu koncertu (pie tam bez publikas, ar trim cilvēkiem komisijā..)? Vēlreiz atgādinu, nedūdojot un neflirtējot, bet strādājot augstākajā līgā ar operas scēnām, dziesmām, jauno mūziku?
* * *
Un kādēļ uz jau tā samērā neveiklu ziņu fona jāaizsūta vēl trīs minūšu balss ziņa? Ar nožēlojamiem centieniem sevi attaisnot?
Nerīkoties uz stresa pamata laikam arī tūlītējais maģistra grāds neiemācīs.
* * *
Ziņu klusumā vai sajūtā, ka esi ko nočakarējis, nav dzīvesprieka. Pat pastaiga pie Reinas ar cerību izpūst smadzeni nepalīdz. Kā dabūt enerģiju atpakaļ pie sevis, tā vietā, lai piekertos kā dadzis (tik dumja neesmu, ka ļoti uzskatāmi, taču pastāv arī enerģētika) pie sava iedomātā glābēja.

Pēc piecām dienām maģista beigšanas eksāmens.
Ko tālāk?

* * *
Jaungads. Pie Maestro. 31.decembris-3.janvāris bija atbraucis Jānis. Lakām trīs dienas no vietas. Pašu jaungadu, kamēr Maestro bija Berlīnē, sagaidījām kā opīši zem segas. ar premjerministra uzrunu un piecelšanos pie himnas, esam iesildījušies ar Rīgas upeņu balzamu un pēc pusnakts turpinot ar šampanieti un vēl šampanieti, līdz 5 rītā spēlējot klavieru duetus uz Maestro flīģeļa. Dienas vadījām trīsstāvīgajā pasaku mājā, pastaigās pa Kerpeni un šodien, aizbraukšanas dienā, atbraucām pastaigāt uz Diseldorfu. Smieklu deva, diviem prof.mūzikiem, izpildot popsi un Melno Panteru, visam gadam. Arī dramatiskāki momenti manas ellē ratā nākotnes sakarā, Jānim tos diezgan pieklājīgi izturot.
* * *
Ziņu klusumā life sucks
* * *

Previous