Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Maestro īgns, sirdsāķis neiespējams,
daļēji vienalga, ja ir iespēja būt uz skatuves, tādējādi attaisnojot savu eksistenci :) Lied Abend šovakakar, nailed it. Paldies Rihardam Štrausam par debešķīgu mūziku.
Un laikam labāk neeksistējošas attiecības, kā neeksistējoša mūzika.
* * *
"Peter Grimes" Ķelnes operā noslēdzies. Tagad Bonnas teātra "La Giaconda" maratons, nākamnedēļ 3x braukāšanas. Pati izvēlējos, un iešu līdz galam. Novembris un daļa decembra tak jau izturētas. Brīvdienas labākās būs dažas, burtiski dažas dienas dažu nedēļu vietā Diseldorfā.
Jauna repertuāra meklējumi, akadēmija..
No Jaungada gribētos riktīgi samazināt visas braukāšanas, atstājot akadēmiju un, ja būs iespēja, turpināt tiesību praktisko daļu.
Gribētos kādu sirdsāķa interakciju uzmundrinājumam
* * *
Jau ilgāku laiku bija aizdomīgs miers attiecībās, bet, izrādās, pietiek pavisam nenozīmīgām situācijām atkal uzsist atsvešinātības dzirksti. Ģimenes jautājumi nav sadzijuši, tas ir pilnībā skaidrs, un situācijas atkārtojas, kamēr iemācies ar tām dīlot. Tik vienkārši kā pāris stundas ar cilvēkiem, kas nav mani+runas par ne manām tēmām, nepazīstamām lietām, ne manā valodā+šajā pirmsziemassvētku laikā, var izraisīt pilnīgu iekšējo katastrofu un gaismas zudumu, projicētu uz daļējo tā izraisītāju, kaut neviens neko sliktu negrib. Un tu jūties vainīgs, ka jūties slikti, ar pašreiz sekojošu grūti panesamu klusumu (izlutinājis mani ar rūpēm) no Maestro, it kā es nez kādus podus būtu nogāzusi.
Vienkārši, atkal nevar sagaidīt pieredzi no tā, kuram tādas nav, kad vienreiz tiks saprasts negaidīt kartupeli ziedam.
Daudz, daudz labāk ir vienai, kā tik kairinātai ar ne savējiem.
Ātrāk pārdzīvot Ziemassvētkus un cik necik izvairīties no attiecību bojāšanas.
Skumīgi, ka neviens draugs nevarēs apciemot uz Jauno gadu, pat, ja piedāvāts atrisināt apstākļus. Visiem savas dzīves. Galvenais, pašai turpināt, saņemties, nepadoties viduvējai dzīvei, tik daudz tādu apkārt...
* * *
Šodien bija klases koncerts. Saraudināju. Bet, šādi triki iet cauri tikai ar visiem, kuri nebūs mani tiešie darba devēji. Negribu nenovērtēt dāsno dabu, taču bez šī skeleta - tehnikas - ir tieši tik vājš sniegums, kā tas šodien tas pilnībā izgaismojās. Nebūtu jau liela muiža, ja zālē nebūtu svarīgi cilvēki, un vispār, es tomēr, negribot ne uz vienu vainu novelt, uzskatu, ka neveicināt audzēkņa balss attīstību tās pilnā potenciālā ir krimināli jāsoda. Citādi sanāks kā man. 28 gadi, it kā viss ir un reizē, bez šīs tehnikas, nekā nav (nu nekā tāda, kas, khem, dotu..darbu?iztiku?eksistenci?)

Iekšēji jau zinu, kas ir jādara.
Nervi + tehnika.
Tagad jautājums beidzot, - KĀ

* * *
Jauki pastaigājām gar Reinu ar studijbiedreni, gribētos jau gan ar kādu citu tā pastaigāt,
ak sapņi, sapņi,
vai, cik gara nedēļa, profesora* šonedēļ nav skolā,
bet kolēģi tiešām jauki, kaut arī ne ar visiem viena valoda, svarīgi ir, ka vismaz ar dažiem. Kaut gan, kā vienmēr, vairāk kopīgas valodas ir ar pasniedzējiem:)
Neprofesionāli izrīkojos, pēdējā brīdī atsakot kora sīkdarbiņu, sauciet to par slinkumu vai neuzņēmību, bet dēvēšu to par rūpēm par savu balsi: nenobļaustīties priekšā amatierdziedātājiem, kuriem svarīgāk patusēt, kā ko augstvērtīgu sasniegt, pretēji man. Nauda.. nu nauda. Vēlreiz lielākā pateicība Maestro par šķietami neiespējamā padarīšanu iespējamu.
Gribētos katru dienu pa cm uz priekšu nākotnes virzienā. Cenšos. Ik pa brīdim izdodas.
Vokāla un profesores* jautājums gan, kā jau intuīcija pašā sākumā teica, ir neatrisināts, un laiks mans tikšķ nepielūdzami. Saprotu jau, ka nebūs ideāla skolotāja, un cenšos vēl dot iespēju, vienkārši uz spēles ir likts.. viss. Par cik negribu ne bērnus, ne ģimeni, tikai skatuvi, nu dažus draugus, vīŗiešus vairākās pilsētās, lai var nedaudz mātes instiktu realizēt (saulstariņi, kaut arī 30 gadu vecāki, reizēm ir tik mīlīgi nevarīgi pa dzīvi, ka gribas pažēlot :) ) ,
skatos filmu par Kallasu. Bāc, mūzika reāli ir dzīves spriedums.
Vēl pēdējās 2 izrādes Ķelnes operā, ir jau tās 2 minūtes priekšnesuma ārprātīģs laika ieguldījums, ap 2h transportu, ap 1,5 gaidīšanas operā. Bet es labprāt. Visu mērķim labprāt.
*profesore - specialitātes pasniedzēja
*profesors - ehh *dreamy look in the sky*
* * *
Laiks, kad jāatsaka oficiālas haltūras un pelnīt vari praktiski tikai neoficiāli, nu ir pienācis. Bet no visas sirds paldies studiju kredītam, advokātam un Maestro par tā iespējamību! Studiju kredīts Vācijā, jēe!
* * *
And he is on my mind all day long,
nu kā jau tas parasti notiek, un esi gatavs uz da jebko, kaut pāris mirkļu, uzmanības dēļ
(tie, kuri dabūjami, un tādu akadēmijā ir daudz, mani absolūti neinteresē. studenti, phe)
* * *
Operas loma ir.. es neesmu kontrtenors. Dziedāšanas tehnika ir.. tas ir smieklīgi, ka gribu to darīt for a living. Repertuāra maiņas no pilnīgas močīšanas (un orķestra mēģinājumi vēl nav bijuši) līdz neizdarāmiem sotto voce pianissimo, nu kur tur nebūt īsajam breakdownam, kāpēc neapraudāties dziedāšanas stundā? Patiesībā skola ir viena vienīga laboratorija, nevis vieta, kur kādam ko pierādīt.
Taču jāsaka, ka mani visvairāk tomēr uztrauc nevis apziņa par to, ka būs jāmeklē specialitātes skolotājs ārpus akadēmijas,
bet tas, ka profesors mani ignorē, vai izvairās, abi slikti katŗā gadījumā. Varbūt pēc-koncerta (bija ļoti smuks akadēmijas ansambļa koncerts, a-cappella mūzika tomēr ir sirsniņā visdziļāk un patiesāk) vakarā par daudz ieķēru un izrunājos, parasti jau tādas lietas atbaida, varbūt atbaidīja?
sasodīts.
Citādi Ķelnes opera, Bonnas teātris, pa vidu skola, braukāšana, dažas haltūras, pārsvarā bez brīvdienām, no Bonnas diriģējamā kora tiku vaļā, paldies Dievam, nu un dzīve. Dzīve. Kā gribētos ar viņu kaut vienu kafiju iedzert vēl, debesis, uzklausiet jel
* * *
Zini, ko gribi, un tad rīkojies tieši pretēji, visu sabojājot
Tik ļoti #ME
* * *
Pieēsties ir tāds nafig
Man nepatīk saulainas svētdienas
* * *
Agrā sestdienas, 17. novembra rītā, dodoties uz mēģinājumu Ķelnes operā, pusaizmigusi malkojot karameles kafiju, vilcienā, kā ierasts, atvēru ziņas. Reizēm lasu angliski, reizēm vāciski. Dzimšanas dienas priekšvakarā jutu nepieciešamību latviski. Nejauši uzdūros rakstiem par vecākiem cilvēkiem, to problēmām ar demenci, vecuma slimībām, to izpausmēm un skarbo situāciju, ja esi, piemēram, palicis slimībā viens, bez tuviniekiem un iespējas tikt aprūpētam. Nevēlos atreferēt LV notiekošo absurdu, kurš lauž sirdi vairāk par jebko citu pasaulē - Latvijas pensionāriem. Kuri ir godīgi (!) nostrādājuši (!) visu (!) mūžu (!), un kuri nespēj sev atļauties tādu Eiropā normālu praksi kā apmaksātu aprūpētāju cienīgām vecumdienām. Bail iedomāties, cik % ir spiesti doties uz nabagmāju-pansionātu naudas trūkuma dēļ. Nevar šaut tūkstošus gaisā svētkiem valstī, kur netiek cienīta vecākā paaudze. Centos neripināt asaras, jo iedomājos par tēti. Kādas viņam bija un, Dievs pasarg, būtu bijušas vecumdienas, ja viņš joprojām būtu dzīvs.

Daudz laimes dzimšanas dienā, LV? Jā, es priecājos šodien, priecājos vakar un priecāšos rīt: Būt Vācijā. Redzēt, ka var citādi. Just sava darba novērtējumu. Pateicīga par atvērtajām robežām un iespējai būvēt savu dzīvi labāku kāda tā bija maniem vecākiem. Respekta pret valsti, kurā neciena vecāko paaudzi 27 gadu iespējā būvēt brīvvalsti, man pēc vairāk kā 5 gadu prombūtnes joprojām nav. Piedodiet.

* * *
Neesmu pārliecināta, ka vokālie profesori thought this through, ja runājam par operlomu.

Opera, vai jūs saprotiet, kas tas vispār ir? :)

* * *
Man patīk tie, kuriem patikt nevajag un kas vispār ir totāli ārpus konteksta. Nu kā jau vienmēr:)
* * *
Kad specializācijas profesores un, manuprāt, tikpat svarīga koncertmeistara viedokļi krasi atšķiras, un tu esi gatavs doties uz pasaules malu ar.. koncertmeistara viedokli

Viss kaut kā čerez... nokļuvu pie šīs profesores, tāpēc, ka kad bija ieplānota konsultācija ar otru (kura ir nedaudz vairāk no operas pasaules + pašai lieliska karjera), saslimu. Pēc tam viņai nebija laika. Laiks bija manai tagadējai. Kāpēc?
Labi, nevis kāpēc, bet, ko man ar to darīt?
Un viegli ņemt nevaru, jo dziedāšana ir manas dzīves centrs un visas olas ir šajā groziņā, un es negribu diriģēt 5 amatierkorus ģerevņās.

* * *
Sveika, Diseldorfa
Dzīvoklītis neliels, mājīgs, jauks
Mūziklu koncerts Recklinghausen- check
Braukāšana Diseldorfa-Ķelne-Bonna - procesā
Akadēmija. Daudz koru, par daudz, dzērām kafiju ar kordiriģēšanas profesoru, saprotošs, dažus kompromisus atradām, ne pietiekami gan, jo nezinu, kā attīstīties solistisi, ja visu laiku jābliež korī + pa kuru laiku operu mācīties relaksēti(!), bet laikam paldies par to pašu
Mantas visas savācu emocijās no Maestro tovakar, varēju gan atstāt dažas somas, kaut tikai upē atpakaļ iekāpšanas ilūzijai gan man, gan viņam, gan arī, lai vietu ietaupītu
Vakar, sestdien, pirmo reizi nedēļā bija laiks ieslēgt datoru
* * *
Manā pēdējā vakarā jau pie durvīm, vakarā nogurusi pēc n-tajiem transporta novēlojumiem un vispār kārtējās emocionālās krīzes, sajutu nepazīstamu smaržu. Nelaba nojauta, jauna sieviete..
Ienāku, durvis ciet, privātums. Aiz spīta atveru aizvērtās viesistabas durvis, lai pateiktu labvakar, saprotu, ka neesmu gaidīta, vēlama, uzeju augšā, asaras līst, noeju atpakaļ, piesaku "Paldies par šādu manu pēdējo vakaru mājās", raudu, eju augšā, sakrāmēju dažas krāmēt atlikušās lietas, nesu lēnām koferus lejā, riteņi sitas gar trepju malām, iznāk viņš, kaut ko purpinot "Nu ko es es atkal traci taisot", es "Acīmredzami tev citas prioritātes, tad nu braukšu prom jau šovakar",
kā tad, labi ja 2 somas varētu paņemt līdzi. Taču vēlme un emocijas vnk nekontrolējamas. Panikas lēkme. Dāma, šo redzot, aiztinas prom pirms plānotā laika (audience pie Maestro bija plānota 21:00, aiztinās jau 20:00). Man vemt gribas. Nezinu, vai tās ir jūtas, vai drīzāk, vienkārši vēlme kādam beidzot būt prioritātei.. vēlme pēc normālām attiecībām, nevis šī regulārā destruktīvā ārprāta.. Nāca apskaut, mierināt, utt. utjp., un pirmo reizi, viņa rokām pieskaroties manai sejai, man vairs nebija kaifa.. vienkārši.. pat ne nepatīkami, bet vnk tukši.. gribējās, lai novāc rokas.
Tik tālu.
Sēžu šobrīd savā augšstāvā, kur dzīvots teju jau apaļu gadu, un gribas raudāt, raudāt, raudāt. Par visu. Par tuvojošo vientulību, kura laikam būs labāka par šo.. Jeb nebūs. Es nezinu. Man tik ļoti no visa ir bail. Un tik ļoti gribētos ieritināties tētim klēpī, kurš beznosacījuma mīlestībā vienkārši ticēja, ka viss būs labi...
Tik ļoti viņa pietrūkst..
Tik ļoti kaukt gribas, apzinoties, ka šādu attiecību nekad vairs ne ar vienu nebūs..
* * *
Cik tomēr sociālie tīkli ir fake. Nu ne fake. Bet vienpusēji. Dzīve ir melnbalta. Būtu forši, ja atspoguļotu tās abas puses, objektīvi un reālistiski.
Pag, nē.. bail :) Kuram patīk atklāt savas vājības vai dzīvju patieso struggle?

Akadēmijas komanda superīga, katrs no savas puses pieiet mūzikai un mans uzdevums to salikt kopā. Ļoti daudz informācijas. Un viens ir galvā saprast, otrs ķermenī - balsī.
Teiktu, daži pasniedzēji ir pasaules klases.
Viegli nav ar braukāšanām, ceru uz ievākšanos dzīvoklī nākamnedēļ. Bik bail no vientulības, tomēr - gads jau apkārt (!) pie Maestro,
mīļais Maestro, talants un sapratne, mierīgi ērģelēm finansējumu atrod summās simtiem tūkstošos mērāmās, senās mūzikas festivālu vada, savs orķestris, koris, nu viss kā nākas. Tā vajag un ne mazāk :)

* * *
Oktobrī ceļš uz skolu 4h katru dienu,
ntās pārsēšanās un vilcienu, busu kavējumi,
braucu pāŗsvarā uz kora, ansambļa nodarbībām, semināriem,
labais ir darbs ar 2 koncertmeistariem, Lied Duo un dziedāšana pati.
Dabūju dzīvokli Diseldorfā. Pilsētas otrā pusē, pusstundas brauciens uz skolu, bet lēts. Ņemu. Paldies

Mūziklu koncerta iebāšana galvā ir sīkums, salīdzinot ar Peter Grimes - nu, Ķelnes operas projektu extrakorī. Nerunāsim par akadēmijas operprojektu, kur nav ainas, bet.. loma...

* * *
Ļoti vēlētos smuki iesēdināt sevī domu - "Ja kādam es nepatīku, tā nav mana problēma. Pat, ja tā uzskatāmi ir mana dziedāšanas profesore"
Nu ko es tur varu izdarīt, ka pēkšņi uzskatāmi mainījusies attieksme? Tikai censties nekādā gadījumā neizrādīt jebkāda veida pretestību vai iniciatīvu vispār. Un nerunāt skolā ne par ko ar to saistītu, jo nevajag, ka viņa paiet garām tieši brīdī, kad nolieku mūziklu koncertu, salīdzinot to ar Concertgebouw vai Vīni. Pierakstu, cerot, ka varētu to arī sevī ieskrāpēt un praksē pielietot

Vispār tāds bērnudārzs viss

* * *
Jāsaka, esmu diezgan norūpējusies par situāciju skolā, precīzāk, ar manu profesori. Es saprotu, ka neesmu tas vieglākais students ar visu savu backgroundu un normāli cilvēki vispār studē, un nebrauc 4h dienā, mācās, neslimo, dzer pareizus medikamentus, guļ, utt., utjp.
Jūtu, ka palēnām iestājas intolerance.
Tolerance nav pienākums, pamata darbs ir mācīt dziedāt, un centīšos ar savām idejām vairs nenākt,
bet, to backgroundu atrisināt jau n-tos mēnešus cenšos, un uz knipi nesanāks..
Hm. Viss ir sarežģīti
Un 30% no priekšmetiem ir bezjēga, jo no lapas lasīt māku, strādāju uz skatuves un arī no mūzikliem vokālu baigi neattīstīšu. Ok, paies mūziklu koncerts, ceru, būs kārtīgais repertuārs. Un tomēr.. un tomēr..
Dzīvesvietas pēc 3 mēnešu meklējumiem joprojām nav, studentu servisā pasūta, pusslima vazājos apkārt, nevarot kavēt ne kora mēģus, ne skolu vairs, ne operu, nu.. njā.
* * *

Previous