Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Un vēl vēl
"But first you have to take full responsibility for your depression and not fault him for being unable or even unwilling to deal with it. He has a right to take care of himself by creating the healthiest environment for himself that is possible. Now, if you were married, that would be different, because he would have made a lifelong commitment in sickness and in health. But a toxic person is not someone most people are eager to spend their lives with, so try to to work on yourself and become happy on your own, then share that happiness with a partner, instead of expecting it to be supplied by a partner."
* * *
Un vēl
Try this.
Don’t forgive yourself for two months. Keep heaping blame on yourself. Berate yourself. Wallow in grief. Don’t let any new joy or love into your life. Yell at others so they’re upset with you and will help you punish yourself. Wear a thick rubber band around your wrist and every 5 minutes pull it and snap it, hurting yourself. Ask every girl you meet, nicely, if she’d be interested in spanking you- both to hurt you as well as embarrass you. Because you deserve it.
Then at the end of two months, evaluate how well that’s been working for you.
“Forgiving” is a misleading term. Forgiving isn’t really something anyone can do. Sure, you can say it or mean it or something like that. But forgiving is really STOPPING BLAMING. It’s just the end of putting negative energy into your own life about something that happened in the past and isn’t happening any more.
We just get into these habits of hurting ourselves and don’t realize we’re doing it. Your brain is actually putting energy into remembering her and your hopes and how those hopes are gone now. Plus, it thinks it SHOULD do this, that somehow doing this self-punishing effort is going to help it not do it next time. This is some of the very primitive programming of the brain.
To “forgive yourself”, stop trying. Instead, put your energy on noticing what it was thinking of when it started remembering about whats-her-name. How did that unforgiving trigger work? And then notice how it builds up steam. See its mechanisms. Notice what other negative times it associates with it- like some other time you thought you failed or were worthless or not good enough. Notice all the little details of your little “I messed it up” song and dance.
If you do this diligently, it’ll be gone in a few days. But if you forget, and get caught up in the drama as if it’s real, it can last a lifetime. It’s your choice, actually. Unless you pretend it’s not…

HMM

* * *
"I think to some extent you have to look deep into yourself to see why you would harm someone you love and why you would destroy a relationship which you value. It’s sort of like burning down your home. There has to be something going on to do that.
For me there is I think a self-destructive part of my nature which in turn is perhaps linked to a lack of self-confidence that I could sustain that relationship - all mingled with a dose of boredom, a big splash of selfishness and a sense that I could break the rules and that JayZed was really into me so I could do what I wanted.
—/
I don’t have any advice but I think that’s a decent starting point: Why did you burn down the house?"
/quora dzīles
* * *
I choose to accept that a mistake only becomes a failure when I don’t learn from it.
/quora dzīles/
* * *
Vai šī nav brīniškīga meitene?
https://www.youtube.com/watch?v=HYuEtUPBHPY&ab_channel=StichtingTettix

Kā, kā tikt atpakaļ pie šī. Kā es negribu ieberzties attiecībās ceturto reizi dzīvē. Es nesaku, ka man visas attiecības neizdevušās, tie nebija man piemēroti partneri, arī A., šobrīdējais negaidīti dziļais sirdsākītis nav, bet es gribētu iziet kā uzvarētāja. Ziniet, kad esi uzvarētājs? Kad esi ar tīru sirdsapziņu pats pret sevi, jo zini, ka esi mirdzējis. Nevis bakstījies ar knābi pa zemi, bet, darbojies, NEATKARĪGI no otra cilvēka uzvedības, savā augstākajā potenciālā. Vakar, teiksim, es taču varēju vispār nereaģēt uz A. neadekvāto uzvedību, tā vietā, izvēlējos būt tikpat neadekvāta. Rezultātā, iespējas (kura iespējams, pat nav iespēja, bet manas iedomas, taču jebkāds gaismas stariņš, pat kam nav iespējams piekerties, ir labāks par tumsu). Ja tagad, 30 gados, skatos uz sevi 24os un domāju, johaidī, kas tā par meiteni bija, un, kad labs draugs, šobrīd 25gadīgais, stāsta par tādām pašām sajūtām un man savos 30 jāatbild, ka man joprojām nav atbilžu, kā būs vēl 40 gados, kad skatīšos uz sevi 30gadīgu un domāšu, cik labi bija, kaut šodien velkos pa zemi (A. ir tikai izraisītāja, jo ir vienīga šo 1000 iespēju jūrā, kura ir aizskārusi sirniņu)?
Man jau tagad ir nožēla.
Jo atbilde taču tikko atnāca:
MIRDZĒT. NEATKARĪGI.
Sasodīts. Varētu jau sākt tagad, man ir tik žēl par jau izčakarēto, kas, iespējams, ir nogriezis iespējas līdz minimumam un tādēļ ir pelēks mākonis pāri visam. Ja vien. Viņa dotu vēl vienu iespēju uzmirdzēt.

* * *
Visi guļ ar visiem, problēmas vien tiem, kas mīl
klausos Dimiteru, raudu, reizēm gribas atpakaļ pie saknēm un galvenais, nedzīvot šajā mūžīgajā pašnožēlā. Nav pat svarīgi, ko otrs dara, ir svarīgi, ko dari tu, NESKATOTIES uz apkārtējo,
kā būt robotam? Jo kā citādi lai to nosauc, ja nereaģē uz notiekošo no tā, par kuru rūp visvairāk? Nē, robots nav nekas slikts. Gluži pretēji: tā dzīve būtu panesama.
* * *
Cik vakar bija jautrs vakars ar Julie un Ben, studijbiedriem, bakalaura beidzējiem vokālistiem,
tik šodien bija gandrīz traģiska nodarbība ar Alexandru. Es šo dzīvi nesaprotu. Kā tikko papriecājies, uzreiz kaut kas nobrūk. Un, nu vienalga jau būtu par kādām karjeras peripetijām, tas pelēkais mākonis virs dzīves ir no privātās jomas neveiksmēm. Viens ok, es saņēmos un neapraudājos viņas klātbūtnē, paldies Dievam vai kam tur, kas mani nobremzēja, varbūt man pašai, jo tā būtu bijusi traģēdija. A. kļūst pret mani neiecietīga, un šodien jau, ieejot pa durvīm, jutu, ka kaut kas nav. Kad viņa man sajūsmināti stāstīja par vakardienas iepazīšanos ar kādu tur fantastisku puisi un vispār par viņas aizraušanām, es centos neizrādīt asmeņus sirds virzienā. Es nesaprotu, kam tas ir vajadzīgs, iemīlēties bez atbildes un perspektīvas un visas šīs mokas un neadekvātums.

Kā rakstīju šo, pazvanīja Maestro. Viņa brālis ir izārstēts no vēža. Sēžu un raudu.

* * *
Mani stress uztrauc tikai viņas sakarā šobrīd (tātad, romantiskajā sakarā), un nedaudz profesionālajā,
jo tā sajūta, viņai man iekeroties elkonī, ir...
* * *
Nav vienkārši tā, ka pasaki ko nesasmeļamu, viens pateikts teikums var izjaukt mēnešus labu rīcību un nodomu. Tie, kas teica, ka jādomā, pirms runā, reāli teica taisnību.
Un uzbūvēt kaut ko, kas sabrucis, kā?
* * *
Visa vaininieks dzīvē, izņemot nāves un lielu slimību situācijā, ir stress.
Bija tā, ka nostādīju šodien A. pavisam muļkīgā situācijā, paņemot viņu līdzi uz augstskolu (par ko viņa sākumā pamatoti aizdomīgi apsvēra) un it kā gribot labu, iepazīstinot viņu ar savu profesori, lai nedaudz vairāk uzzinātu par brīvo profesūras vietu augstskolā (kur esļoti priecātos, ka Alexandra tiktu). Profesore nebija diez ko atvērta, un reāli nekādas sarunas nebija, A. tikai nosēdēja visu manu stundu novērojot (it kā viņai, pasaules klases dziedātājai, būtu nepieciešams vērot kkādas stundas). Galīgi ne pa tēmu darīts. Pēc tam divatā dzērām kafiju, un sarunas ne vien tikai nevedās (tas ir briesmīgi, ka ar cilvēkiem, pret kuriem nejūti romantisko, runā kā lielais un, kur kaut jelkāda emocija, blokējies), bet arī kārtējo reizi uz stresa pamata pateicu lietas, kuras nevajadzēja. Pateikto - izlieto jau atpakaļ nesasmelt. Stress. Es ļoti labi zinu, ka, kad esmu suverēnā, neatkarīgā, brīvā, daļēji pofigistiskā stāvoklī, pasaule ir pie manām kājām un reti kurš netiecas pie manis uz audienci. Cik tas ir augstu, tik zemu ir stresa momenti. Pa vidu nav. Reizēm, kad naktīs nevaru gulēt, škendējos uz visaugstāko, kāpēc esmu piedzimusi hipersensitīva un nevaru dzīvot mierīgi, lēzeni, kā to dara (eksistē) lielākā daļa. Tagad gan cenšos novērtēt šo dzīves garšu un runa jau ir par to, KĀ dabut augstos suverēnos, reāli krutos mirkļus vairākumā! TO cilvēku klātbūtnē, kur sirds trīc. TAS jau ir tas jautājums. Tāda dzīves garša jau patiesībā ir privilēģija. Ja mācies apieties ar dabas doto. Tātad, strādāt. Talants plus darbs. Ne tikai karjerā.
Jo pēc neveiksmīgām attiecībām trakākais ir, ka vainot vari vien pats sevi.

Daudz laika pavadām videozvanos ar Jāni, cenšos kaut cik necik būt noderīga draugam breikapā.

* * *
Vakar spēlēju pie Maestro ērģelēm Ķelnes baznīcā, biju līdz šim šo burvīgām iespējām bagāto instrumentu un Maestro lielāko aizraušanos (blakus dāmiņām) novērtējusi par zemu, kaunos.
Manuprāt, ir ļoti grūti būt vīrietim. Es redzu, kā cilvēks, kuru burtiski grauj ciešanas, par to nerunā, jo nav mācīts, pieradis vai vēl nez kāds bulšits. Ja es, mēs pavāramies te klabē, te ar draugiem vai principā jebkuru, kurš gatavs uzklausīt, un arī tad pēcāk ne vienmēr kļūst vieglāk, es varu tikai šausmās iztēloties, kāds milzu smagums ir cilvēkam, kas to vispār nedara.
Man ļoti gribētos, lai Maestro būtu laimīgs, kaut daudzas iespējas viņam uz to jau ir nokavētas. Sirds lūzt.
* * *
Es domāju, ka mana vieta ir ansamblī.
Vakar vingrinoties maģistra beigšanas eksāmenam 50 minūšu soloprogrammu, saprotu, ka šobrīd varu pievārēt 2 minūtes no tās? Nē, teorētiski visu, bet ne tehniski pareizi, un ar daudz spiediena, emocionālā un fiziskā. Šodien man palūdza last-minute ielekt kamerkora mēģinājumā, spļāvu griestos un pīpēju dziedot - ne burtiski, bet tā varētu aprakstīt, cik vēsi jebkuras sarežģītības skaņdarbu varu nolasīt no lapas un kāds relakss.
* * *
Atskanot a-cappella mūzikai, saproti, ka tas ir tavs.
* * *
Šovakar kaut mazās telefonsarunas laikā likās, ka esi atpakaļ 2015. gada frustrācijā un vilšanā,
bet es gribu ticēt, ka tā patiesībā nav, vienkārši esi stress-clouded,
patiesībā esi jau piecus gadus tālāk. It kā
* * *
Baigi forši būtu dzīvot un strādāt vienā vietā, kaut daļu no sava darba.
* * *
The part you play on the world’s stage is determined by your conception of yourself.
By feeling your wish fulfilled and quietly relaxing into sleep, you cast yourself in a star role to be played on earth tomorrow, and, while asleep, you are rehearsed and instructed in your part. Ideas enveloped in feeling are creative actions. Use your divine right wisely. Through your ability to think and feel, you have dominion over all creation.
* * *
Kāpēc ar Maestro pēkšņa atsvešinātība pēdējā laikā vismaz ziņās, nezinu - nē, nu ar jaunām võgeldāmām skaidrs, bet vēl skaidrāks ir, ka viņas pāriet, bet es palieku. Laikam būs jāatgādina. Visi ir pelnījuši cieņu un uzmanību, nu tie visi, kuri ir tavi tuvākie cilvēki. Man po par kkādām nesaprašanām pa lielam ar lielāko daļu populācijas un, ja atklāti, man lielākās daļas vispār nepietrūkst, bet ne ar Maestro. Viņš ir mana ģimene.
* * *
"Kāpēc nevar vienkārši normāli dzīvot,
pieceļos no rīta un jautāju pati sev :)"
21.05.2014

:)

* * *
"Par mūziku ausīs runājot, šodien stāvēju pie konservatorijas upītes, ausīs Rahmaņinova 2. simfonija, Adagio, kaut kas dievišķīgs, ausīs kādu ceturto reizi pēc kārtas un piektajā viņš nāca,
un es ar perifēro redzi redzēju, ka viņš nāk, izlikos acīm ciet, jutu, ka viņš pienāk, es tik ļoti gribēju noturēties ilgāk, lai viņš vienkārši ir blakus, domājot, ka es nezinu,
bet es nespēju. Nespēju nesākt smaidīt un izlikties, ka vai - atvēru acis.
Tādas tās manas grūtās dienas un nesaņemšanās:)

Tieši mieriņš kombinācijā ar pievilkšanās likumu, kā pēdējā gada laikā pierādās, ir tas, kas iedarbojas nevainojami."
28.03.2013

:)))))))))))))))))))))))))))

* * *
Patiesibā jau ir tā, ka arī es dzīvoju no iemīlēšanās uz iemīlēšanos, pa vidu eksistējot, nē, ne slikti, bet tā intensitāte, radusies iemīlēšanās laikā, ir kapitālākā un uz to tiecos kā tauriņš pret stiklu. Joprojām savos 30 negribu ne rutīnu, ne pamperus, ne paciešamu darbu. Ok, darba ziņā lēnām eju uz kompromisiem, bet tieši tādēļ privātajā jomā uz tiem iet dubultā negribu.
Lasu sava skaistākā dzīves gada 2013/2014 sezonas ierakstu, klausos tā laika muzoniņu, kas, starp citu, šodien joprojām uzrunā, un kaifoju, ak dievs, cik Māstrihta bija skaists laiks. Un arī tagad, sorry, bet patiesībā par ļoti daudz ko vispār nevar sūdzēties. Tad bija 23, tagad ir 30, tad likās, ka jaunība būs mūžīga, tagad redzi, ka tā tas nav, nesmejieties, bet ir pirmās grumbas (sasodītais solārijs) un šis tas ir grūtāk kā agrāk, ne ļoti, bet tā, lai pamanītu atškirību. Taču arī tagad taču vēl nav vecība. Tieši tādēļ:
Es ļoti gribu iemīlēties. Šoreiz, nevis kā pēdējās 2 reizes, bez atbildes, bet atkal, ar vakariem vīniem kamīniem kalniem kabrioletiem ceļojumiem Arvo Pertu fonā galvu reibinošiem skūpstiem krēslā un ar visu dzīvi pie kājām
Mani trīs lielie misteri, varu teikt, es viņus dabūju. Ar ceturto, Somu profesoru, jāsaka, ka bija pa pusei, drīzak platoniski, viņš nebija Misters, bet Simpātija, dievs pas starp mums ne tuvu nekad nekā nebija, un tas tomēr bija tikai vienpusēji, nu un labi vien ir, nafig jaukties ģimenē, Viņš augšā atkal bija gudrāks,
ar A. dievsvienzina kas tas vispār tagad ir, bet arī vienpusēji,
nu tagad sestā nākošā mīlestība varētu prikola pēc atkal būt ar realitāti saistīta :)
* * *

Previous