Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
To have the wisdom to take things as easy as possible
/Mirabela/
* * *
Ak, šie atstumtības mirkļi, kuri burtiski iekšēji galina nost.
Cik ļoti vēlētos, lai mierīgi varetu turpināt iet savu ceļu, bez nevajadzīgām enerģijas noplūdēm tādām, ka dzīvot negribas
* * *
:(
#nemīliet #reālinevajag
* * *
Pavasaris
Transporti neskaitāmi
Lēmums māju būvēt vēlreiz no pamatiem un tā saistības ar veselo saprātu apšaubīšana
Kaifs būt vienatnē
Kaifs būt ar līdzīgi domājošajiem
Instagrama stalkeri (-e)
Nākamnedēļ jāatrisina- kā, nepaturot skolu (mīļie, diriģēšanas lietas diploms ir ārpus profesionālo nepieciešamību un realitātes konteksta), paturēt tik ļoti svarīgo studenta braukšanas brīvbiļeti
* * *
Ir tā, ka iemīlējos Itālijā. Viņu mūzikas veidošanā, ēdienā, kultūrā, laikapstākļos, atvērtībā, skaistumā visās izpausmēs, par daudzām tās īpašībām biju patīkami pārsteigta!
Eiropas kamerkoris ar Mocarta Rekviēmu. Ar šo kolektīvu uzstātos nakts laikā, pie jebkādiem nosacījumiem, tieši tik ļoti tur jūtos kā sava. Visi draudziņi ir fantastiski.
Pēc ārkārtīgi noderīgām sarunām, vokālās nodarbības, skaudras, sāpīgas acu atvēršanas (ziniet, vīrieši ir forši kaut tāpēc vien, ka viņi tevi neauklē un nešūpo, taču saka taisnību acīs pa tiešo bez liekām emocijām!) mazajiem pagriezieniem prātā pašlaik piesēžamies pie plānotāja un pieņemam drosmīgus lēmumus, tādus, kādus normāli cilvēki nepieņemtu
Šodien atpakaļ Ķelnē, vēl viss svaigs, jāapstrādā, un visu rakstīt, apcerēt, ko tur daudz

Paldies par šīm burvīgajām un noderīgajām 5 dienām!
Un emocionāli veidot mūziku bija kā ārkārtīģs balzams dvēselei. Reizēm, kad esi viens pret visiem, kuri auguši citā tradīcijā (mana emocionalitāte pret vācu tehnisko perfektumu), liekas, ka jūc prātā. Visu laiku nepietiek, par maz, par neintensīvu.., nu tad šī sadarbība ar itāļu diriģentu tomēr atgādināja, ka var arī.. nu tā, ka rīb.

* * *
Ir notikušas kaut kādas pāŗmaiņas. Nepatīkamas, nesaprotamas un es nezinu, kā ar tām apieties, ko iesākt un kur likties. Viņa skatienā vairs nav dzirkstele uz mani, nav vēlmes pieskarties, apskaut, apmīļot, pasargāt.. viņš vairs nesmejas par maniem muļķīgajiem jokiem.. vai tiešam atkal jākrīt depresijā par faktu, ka ES esmu visu sabojājusi? Ar savu emocionalitāti, nestabilitāti un nereto depresīvumu?
Es nezinu
Pat īsti paraudāt nevar, it kā jau nekas slikts un traģisks nav noticis,
taču iekšēji jūtos ar pelniem apbirusi, kur knapi, knapi kas gruzd, taču tā dzirkstele tāda pagalam bezcerīga. Aizgriešanās, izvairīšanās, racionālisms un ik pa mirklim agrāk nebijusi neiecietība.
Un ir tā, ka tiešām nezinu joprojām, kas būs rīt..
* * *
Divi smagi noraidījumi divas dienas pēc kārtas.
* * *
Knockdown. Pati vainīga :( Apmēram reizi mēnesī ir baigi kritiski. Un kritiskākais kā šodien sapratu, ir tas, ka tikpat labi rīt varu būt ārā...
* * *
Pēc šodienas abpusējas totālas nesapratnes, galva kā spainis un sarkanas acis
To bezpalīdzības sajūtu, katram aizejot uz savu pusi ar saviem apsvērumiem un smagumiem, tiešām grūti aprakstīt
* * *
Judgement is creating more of what you don't want
* * *
Tā īpašā pavasara smarža gaisā, pavasaris tomēr ir visforšākais gadalaiks, jo kontrasts starp apnikušo aukstumu (īpaši, ja nav īstas ziemas ar sniegu, bet lēzens pie kaula ķerošs mitrs pussaliņš) un to pirmo siltumu ir... tāds, ka, neskatoties uz visām mūžīgajām praktisko jautājumu neskaidrībām un sprunguļiem,
šodien iegādājos velosipēdu.
Tas pavasara vējš matos
Ir ar neko neaizstājams
Labi, ja vien vienīgi ar vīnu kopā ar mīļu cilvēku relaksējot uz dīvāna pie kamīna, vai sajūtu, ka balss klausa un kādam tas noder, tb, skatuvi:)
* * *
Nekad nevajag sapriecāties par ātru
Šis muļķīgais teiciens sevi pierāda over and over again
* * *
Smieklīgi ir 4 koriem pieteikties in a row, no kuriem visi tevi grib, 2 met pakaļ sīceni, kur 3. pēkšņi noraida, jo tu vnk jautā par ceļa izmaksām, un 4. ir tik smieklīgi zemā samaksā, ka- beigās, jā, būs laikam uz brīdi, vismaz līdz skaidrāka nākotnes lokācija, jāpastrādā arī par peanuts, pilieniem jūrā. Neērti jau savā priekšā būtu atteikt ceturto opciju.

Vācija nav koru lielvalsts, tas tā kā saprasts. Žēl, protams, ka neklausījos uz Maestro pieredzes kunkstieniem pirms domāju par kkādām diriģēšanas studijām, taču, arī izvēles vokālo neveiksmju fonā īpaši uz to brīdi arī vairs nebija. Diriģēšana ir pēdējais, ko šeit, īpaši Austrumeiropieša apstākļos, studēt. Nē, ja ir starta kapitāls (nolikt tiesības, iegādāties mašīnu, izdzīvot, kamēr nav darba), var cerēt uz 6 koriem un dzīvot braucienos. Bet to var arī LV. Te, gluži vienkārši jāiet uz orķestra diriģentiem vai arī.. jāturās pie tā sava instrumenta.
To visu mēs tā kā būtu sapratuši līdz kaulam.
Vakar dabūju braukšanas brīvbiļeti līdz septembra beigām. Lai brauc ar policiju atņemt:) , bet mēs fokusēsimies vēl pēdējo reizi dzīvē uz dziedāšanu.

Un vēlreiz, pār visām reizēm pieredzētais, saprastais un vienīgais iespējamais: ar mūziku var dzīvot, ja esi stabilā vietā korī vai orķestrī (tam iespēju DE ir daudz, konkurences vēl vairāk, saprotams), vai nodibinājis-dalībnieks plaši atzītu, pieprasītu savu grupējumu.

* * *
PALDIES TĒTIM!!!!!!!!
* * *
Vakar skatījāmies filmu par reāliem notikumiem, kur Vācijā pirms 30 gadiem prātā jukuši 2 teroristi saņēma ciet random pasažieru autobusu, divus cilvēkus nošaujot. Viss vilkās ap 40 stundām. Policija sēž - bezspēcīga. Nevarot taču šaut uz saviem pilsoņiem (nekas, ka tie tūlīt nošaus nevainīgos!). Vācieši sēž pie ekrāniem un raud par upuriem, kā toreiz, tā šodien. Pat Maestro apraudājās. Sēžu bez emocijām. Man šī policijas neizdarība un vispār viss Rietumeiropas pasīvi jēlais politkorektums palēnām sāk kļūt nepieņemams.
Piedodiet, bet tolerēt vairākdienu ierēdņu bedzjēdzīgus 'kaujas plānus', kamēr nevainīgajiem pistoles pie kakla?, un pēc tam sēdēt stundām, dienām, mēnešiem, gadiem pie ilgām analīzēm, lai secinātu- vai, kā nebijām gatavi ārkārtas situācijām..., - līdzjūtība te ir nulle. Krievijā tāds terorists jau sen būtu novākts, pirms šo upuru rašanās.

Varbūt ar mani kas nav kārtībā, taču- piecreiz vairāk aizkustina dzīvnieki, kuriem TIEŠĀM nav izvēles cilvēka pretīgās vardarbības priekšā. Šeit, principā par uz milzīgiem nodokļiem finansētas policijas un valsts spēku bezjēdzību ārkārtas situācijās, sēžu blakus par šo visu raudošam (!) pieaugušam vīrietim un domāju, cik slima tomēr ir Rietumeiropas sabiedrība.

* * *
The way you feel is about what you're flowing
/reizēm jāatgādina sev tas caur AH un visādiem gudriem video/
* * *
Jauki ir sarunāties ar sen nekontaktētu draudzeni, un, par spīti lielām pārmaiņām abu dzīvēs, justies, it kā runājušas būtu
vakardien
Paldies, Lauma, par 5h skype. Saprotoši un inteliģenti draugi ir zelts.
* * *
Gribētos palīdzēt kādai dzīvai būtnei, nu tā, lai no visa ir kaut kāda jēga
Izglītības papīri, vēlme pēc stabilitātes, darba..
1) nevajadzēja dziedāšanu izvēlēties jeb arī, 2) jāmaina direction uz ko stabilāku - vēl tam zem 30 un vispār, beidziet muldēt, arī pēc 30 ir laiks - un jābūt kā tiem 80% cilvēku, kuri darbu dara tikai darba pēc, nevis tur eksistenciāla kaifa, sevis realizācijas vai vel nezin kādu cēlu mērķu, sapņu dēļ, jeb lai attaisnotu "Dievs tevi sodīs, ja neizmantosi savu talantu"; 3) vai arī jābūt tik krutai, ka visus simtus vnk pārsit un tiec pie tās stabilās vietas Rietumeiropas prof. korī), ikdienas uztraukumi, mīlas likstas (haha, pat smieklīgi jau, ja reizēm tikai tik ļoti neiegrauztu nepilnvērtība),
visa šī šļura, mīļie,
neiztur kritiku
nāves priekšā
Nu kāpēc mēs (es) tik ļoti iestresojam par visu,
dzīves sekundes paskrien bezjēgā, un, skatoties savā priekš 27 nogurušajā spoguļa attēlā, paliek žēl, ne jau sevis, bet tā visa izčakarētā laika
Vai tad man tiešām pietrūkst personīgo pieredžu, lai tik bezatbildīgi regulāri aizmirstu laika un mīlestības nozīmi?
BĀC
Ko es varētu darīt, lai Dzīvotu?
* * *
Skola šodien pārdzīvota:)
* * *
Šī rīta dziedamie dievkalpojumi bija tādi, ka pat neprofiņi nenāca uzslavēt.

Un pēdējo dienu practice arī nav jēgas bijis, jo tikai dziedāšanā ir sajūta, ka katru dienu sāc kā no jauna.. īpaši, ja vecie paradumi, tā saucamā bāze, pielipuši pielipuši neatlipināmi un, izrādās, ir pilnībā jāmaina.

Rīt diriģēšana, jūs labāk neko neprasiet, paralēli pēdējās dienās slikti, ka rīt tur vsp jārādās.

Plus esmu ar visu smaga kā viņam, kā tā sev un pasaulei. Īres līgumu problēmas ar iepriekš-iepriekšejo dzīvesvietu, studijpieteikumi, ceļa biļetes, kam visam nav līdzekļu, visu laiku jaunas problēmas krīt uz galvas un tas viss vienu dienu padarīs mani traku. Es nezinu, uz KO paļauties. Uz sevi? Kādu sevi?

* * *

Previous