Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Uzmanība caur tekstiem on and off, gribētos biežāk on,
ļoti priecājos, ka ir vismaz kāda novirze iespējama
Nav jātiekas, viss action ir intelektā
BIEŽĀK, lūdzu:)
* * *
Jautājumu kalni uz bezcerība par tehniskaijiem specterminiem. Pie resursu klātesamības zubru braukšanas teoriju. Jūs negribat to darīt vāciski:)
* * *
Klusēšana ir zelts. To derētu biežāk atcerēties, īpaši, šajā pēdējā norieta posmā Maestro mājās.

Meklēju affordable dzīvesvietu lielpilsētā. Šie divi jēdzieni neiet kopā
:(

* * *
Sirdsāķis ar nozudis, tvaju jopciku
* * *
Šodienas panika bija kapitāla, labi, ka logiem vēl stikli vietā :) Nebūtu tik patiesi, varētu pat pasmieties :) Pat aprakstīt tās klaigāšanas stundas īsti negribas, maļoties starp sevis pārmetumiem par acīmredzamu nepateicību un šobrīd neizbēgamu komunikāciju ar cilvēku, kuru tomēr nerunājam vienā valodā. Tāda putra,
un tūlīt jau 2 gadi apkārt Maestro figūrai - derētu nomainīt dekorācijas.

Paralēli ņemšanās ar studiju kredīta , arī slinkums visus tos čakarus aprakstīt, savu naivumu, mēģinot kā ārzemniece tur pieteikties, arī neraksturošu :)
Izgulēties gribētos.

* * *
Vienlaicīgi, ar mugursomu dodoties uz nakti prom, bailīga šķiet nākotnes tiešākā perspektīva būt atkal pavisam vienai
Mišmašs kaut kāds, varbūt vienkārši kādreiz būtu jāizguļas.
* * *
Situācija šeit reizēm ir nepanesama, un tas vēsums un komentāri nogalina
* * *
Tā vien liekas, ka beidzot dzīvē būs laiks pieņemt šo lielo lēmumu, rūpēties par sevi.
Citādi, es jums saku, sajukšu prātā agrāk vai vēlāk:)
* * *
Un tad atnāk viņa, un tu neesi ne mājās, ne vari elpot. Ne jau viņa ir vainīga, bet Viņš, kurš mani ieliek šajā situācijā, zinot manas jūtas un visu,
bet pofig jau. His house, his rules. Ne jau ka par mani vienalga, bet par sevi rūpes vairāk.
Es varu iet.. meklēt sev citu.. VISU

Kamols kaklā un dzīvot negribas šajos mirkļos

* * *
Latvijas brauciens bija superīgs. Tiešām sirdssilts. Satiku krusttēvu, onkuli, Anastasiju V., Dārtu, Marianni un Dženiferi pat 2x, ar kuru izvērtās super ballīte, kā arī sarunas. Pa vidu izbraukāju Iļģuciemu, Āgenskalnu, Gaiļezeru, Purvciemu, Maskačku, dažas pat vairākas reizes, savākt papīrus neperspektīvajam studiju kredītam Vācijā, kurš pēc nosacījumiem man īsti nepienākas, taču nolēmu tāpat mēģināt šos papīrus par sevi iesniegt. Paldies LV atsaucīgajām iestādēm par ātru reaģēšanu un organizētību. Arī brilles 1 dienas laikā uztaisīju, kas Vācijā aizņem min. 2 nedēļas. Mans frustrācijas posms pret dzimteni oficiāli ir noslēdzies.
Arī dzīvošanai ārzemēs ir 3 posmi: 1) medusmēnesis, 2) frustrācija, 3) pieņemšana. Esam starp 2. un 3.
PALDIES PAR VISU radiem un draugiem,
ļoti žēl, ka tikai 4 nepilnas dienas visas vasaras vietā, kā būtu ļoti vēlējusies,
Nu jau sēžu zem Vācijas debesīm, pagaidu dzīesvietā pie Maestro dārzā, klausos mūziku, mācos autoskolai un nākamajās dienās atsākšu arī dziedāt.
Par sirdslietām.. viens johaidī :) Man vienalga, kā tur iznāks (jo ir skaidrs, ka neiznāks :D ... taču uz normāliem, vidusmēra, pieejamiem puišiem vēl neesmu nobriedusi paskatīties), sajūsmina un atveldzē šis fakts vien, ka ir iespējams sevi pieķert pie domām par citu cilvēku :)
* * *
Noklausieties, mīļie, ŠO

Pasakaini. Neko zemāku negribas pieņemt un dod spēku, jēgu, kaut 5% no šīm debesīm sasniegt
* * *
Latvija 21.07-26.07
* * *
Izteicu šodien un vispār pēdējā laikā uzvirmojošās emocijas saistībā ar vēlmi pēc Latvijas,
uz ko vācietis normālais, komfortā un attīstītā ekonomikā augošais, pilnīgā mierā saka - beeet, pabeidz izglītību un brauc uz LV, tu tak vari strādāt Latvijā, dziedāt operas korī un tā.
Man raudāt gribas par tādu domu vien- no visiem aspektiem, sākot ar profesionālajiem un beidzot ar ekonomiskiem. Bet vienlaicīgi, jūtams izdegums baigi cīnīties pa šejieni... Nu nav viegli tomēr vienam, ne vairs LV, ne šeit, māju nekur, gribas pažēloties, cerot, ka izliekot enerģiju, paliks vieglāk..
Tā ceru jau ilgi.
Varbūt tas gadiem hroniskais bezmiegs pie vainas nespējā sevi piecelt
Lielākais kaifs- kamēr normāli cilvēki atvaļinājumos, relaksē, bauda, uzkrāj spēkus- atlūzt uz pāris stundām dienas laikā
* * *
Man nevajag full time job, lai būtu pārgurusi.
Taču miegazāles vai antidepresantus nu negribu atkal dzert. Toreiz, lai cik īslaicīga sajūsma par beidzot normālu miegu bija, ilgtermiņā tas nodara vairāk ļauna, kā laba.
Arī reizēm ļoti toksiska ir tā cilvēka klātbūtne. Visu nedēļu, esot vienai, principā neraudāju. Pirmajā vakarā jau atkal gribējās no klints lekt, par šorīta lomkām un bezmiegā, stresā izdegušo ķermeni, prātu nemaz nerunāsim. Nē, tas nav viena cilvēka dēļ. Tā ir visa šī mūžīgā neziņas situācija, kura pamatīgi iegrābjas fiziskajās un emocionālajās rezervēs. Uzlādēt baterijas? kur? kādā veidā?
* * *
Sevi atrast un pieņemt - check

Tagad vajag tikai nedaudz numbness jeb akluma, bez liekām ceremonijām dodoties uz priekšu, lēcot maģistra ( :) ) studijās, cerot uz finansējumu (lai kā amatierkori nebūtu tas, kādēļ esmu šeit.. cenšoties atgādināt, jebkāds mūzikas darbs labāks par nemūzikas).. utt, utjp.

Šonedēļ māja bija tukša, izbaudīju, nākamajās dienās Maestro ar dāmu atpakaļ
6dien uz LV, sirds trīc nedaudz, jo vieglāk brūces un tiešo konfrontāciju ar atmiņām ir neaiztikt

* * *
Tā jau laikam ir, ka cilvēkos kaitina tikai tas, kas ir pašā
Tas gan nenozīmē, ka mazāk kaitina
* * *
Rīt 2. braukšanas stunda, stress pāris dienas jau pirms tās.
Cenšos no youtube kko saprast
* * *
Imatrikulējos maģistra studijām,
hospitēju vokālās nodarbības,
meklēju darbiņus (ar prātu, respektu pret sevi un sajēgu, bez sīcenes klātbūtnes),
braukāju turp šurp uz Diseldorfu,
pieteicos dead end stipendijai, bet vismaz mēģināju,
Eiropas kamerkora projekti (Ludvigshāfene) kā vienmēr sirdi un balsi sildoši,
vakar atvaļinājos ar suši un laivas braucienu pa Reinu, Tonijs no Dānijas bija ciemos,
uz fizisko neparakstos un zinu savu vērtību :) Ja tu to zināsi, arī citi zinās :)

Tālāk jācenšas saņemties (jau vairākus mēnešus jācenšas censties) autoskolai. Zubrīt teoriju vāciski ir viens, bet stresā braukt satiksmē, pirms jebkāda sajēga parādījusies par mehāniku, ir bija traki. Arī instruktors bez connection pagadījies.., bet ko nu vairs. Tas ir baigais "jāsaņemas", kaut Maestro dēļ, kurš šo padarīja iespējamu.
Nākamnedēļ uz Latviju dzīvoties pa valsts iestādēm, cenšoties pa vidu iestarpināt kādu tur palikušo vai šobrīd atvaļinājumā esošo draugu

* * *
Ak, mīļā klabe, te vienmēr var ienākt un vismaz daļēji censties izlikt sirdi..
Šodien bija tāda klaigāšana ka visa trīsstāvīgā māja dzirdēja. Saprotiet, ka nevienu neinteresē tās emocijas, tā jau ir, es tur varu izstiepties, sarauties, nu negrib cilvēks. NEGRIB. Regulārs mazohisms, vienlaicīgi pateicība, viss kišmišā
* * *
2 naktī, 3,5h ceļš no darba, mute sausa jau runāt par šejienes vilcieniem,

noraudājusies. Da pofig būtu par vilcieniem. Mīlestība.. vientulība.. neskaidrība.. spēku zudumi regulāri.. ziniet, kā ir, kad raudi un tam otram, nu jā, varbūt ir žēlums, bet nekas vairāk.. kad tu indē dzīvi visiem un arī sev ar savām bezpalīdzīgajām dusmām.. kad nevari braukt mājās, jo tādu nav, nav arī cilvēku, pie kā aiziet ar cerību uz sapratni, visiem savas dzīves, otrās pusītes, vecāki, bērni, es te viena uz kkādu karjeru eju. Dziesmu svētkus kā pielipusi pie datora skatījos, nesaprotu, kas tas ir.. visu laiku tak normāli dzīvoju, stāstot sev, ka saknes nav svarīgas, lai tādējādi atvieglinātu dzīvi.
Krusttēvs zvanīja, ar tēta māsu sazvanījāmies, jāraud kā pagājušajā rudenī par to vien, cik līdzīgi balss tembri, izteiksmes veids ir tētim..
Rīt būs miršanas otrā gadadiena.

Es joprojām nevaru sevi atrast un pieņemt.

* * *

Previous