Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Ar to sevis blokādi vajadzētu kaut ko darīt. No otras puses, ir nereāli atgriezt mirušos, tikpat nereāli atgriezties pagātnē vai pēkšņi uzbūvēt sev normālu dzīves starta pozīciju no disfunkcionālas vēstures.
Vakar 3,5h brauciena mašīnā no Hannoveres laikā, kuras būtu svētīgākās komunikācijas stundas ar profesoru, uz beigām knapi turējos, lai neraudātu. Neviens negribēja neko sliktu, runājot par ģimenes atvaļinājumiem, kopīgiem hobijiem vai mīlestības pilniem mirkļiem ar savējiem. Neviens man neliek regulāri aizsargāties, lai tikai neviens neredzētu manu sačakarēto iekšieni, ar šo nesmuko aizsargpozīciju (cinisms, negativitāte, pofigisms, zema vibrācija. ko manā gadījumā jūt īpaši, jo sāku novērot, ka varu normāli ietekmēt visu savu apkārtni, neko nedarot, ar vibrāciju vai acu skatu vien) sabojājot potenciāli skaistas attiecības (cik nu attiecības, bet komunikāciju ar patīkamu cilvēku, kurš man pārmaiņas pēc patīk, kurš nav viduvējais parastais un kurš varētu būt kaut neliela daļa no t.s. atbalsta grupas, kura JEBKURAM cilvēkam ir nepieciešama). Bet nē, tajā vietā slēpjos aiz Mašas, kura pēc dabas ir slāvu negatīvā, spēļēju viņai līdzi neveiksmīgos momentos un daru tieši pretējo veiksmīgām attiecībām ar profesoru. Kāpēc man viņš ir tik svarīgs, ka jāŗaksta? A tāpēc, ka maz cilvēku ir ar potenciālu tevī ieklausīties, saprast un ar savu miermīlīgo klātbūtni bagātināt. Vēlreiz, nerunāju pat par romantisko. Par cilvēcisku komunikāciju. Un ticiet man, nekas nav trakāk, kā nožēla pret sevi. Liekas, ka šogad esmu padaudz šo rakstījusi, tik ko tas devis. Iemācījusies neesmu.
Tagad vadu dienas nožēlā. Skumji, ka tā, varētu baudīt dzīvi, ar prieku pa to doties, ar apziņu, ka esmu darījusi to labāko. Komunikācija ar viņu nav tikai par to. Tā ir par mani. KĀ lai sevi izlabo...
;(
* * *
* * *
Kad apkārt runā par funkcionējošām ģimenēm, saproti jo vairāk, ka nevienam neesi vajadzīgs.
Arī pirmspēdējā komunikācijas iespēja ar profesoru šodien Hannoverē bija.. tā, ka tagad visu vakaru jāraud. Pieķēros nepareizam cilvēkam. Kārtējo reizi. Arī viņa siltumu esmu pārpratusi un interpretējusi pa savam. Tā, kā es gribēuj interpetēt. Aiz izmisuma. Viss. Loģiski, ka nekas labs nevar sanākt.
Nožēla. Par sevi un nedzīvošanu pilnā potenciālā.
Reizēm ir biedējoša sajūta, ka nākotnē nekas labs nesagaida.
* * *
Es būtu ļoti gribējusi saglabāt savu suverenitāti komunikācijā ar profesoru-simpātiju, nu neiet, kaut kā viss neiet. Sestdien pirmspēdējais koncerts kopā, nožēla, tikai un vienīgi par sevi un savu čakarīgumu, kad cilvēks ļoti patīk un 99% situāciju nemāku būt vidēji ieinteresēta.
* * *
Studijas oficiāli sākas oktobrī,
rīt jau atsākas specialitātes nodarbības. Nomainīju profesori. Jācer, ka līdz maģistratūŗas beigām cik necik ko iemācīšos. Visvairāk gan no paša atkarīgs, taču laiku tērēt arī nebija iekšā.
Nedēļas nogalē braucam uz Hannoveri ar augstskolas ansambli, mans pirmspēdējais koncerts ar viņiem. Turpmāk maģistra studijnovirzienā "ansambļa dziedāšana" nebūšu, veltot vismaz vienu gadu no savas tā sauktās dzīves solistiskajam aspektam. Līdz ar to simpātiju- somu profesoru principā kopīgās darīšanas arī izbeidzas. Priecājos par atlikušajiem diviem projektiem, un priecājos arī rīt pēc vasaras brīvlaika mēģinājumā satikt.
Tāpat nedēļas nogalē pārvācos. Pēc visas vasaras dzīvokļa meklējumiem jāskatās patiesībai acīs, ka vēl nav iekšā darbspējīga cilvēka dzīvokli Diseldorfā atļauties. Pārnesīšu somas uz renovēto kaimiņmāju vēl studentu mājā. Kaut gan ir savs dzīvoklis, un jāsaka, ka tas jau ir vairāk kā studentvariants. Par to esmu ļoti pateicīga.
* * *
29.08-03.09 Latvija 
Neticams ceļojums. 
Pirmkārt, milzīgākā pateicība Maestro par visu turpmāk aprakstīto un doto iespēju vienreiz gadā aizbraukt uz mājām. Bez kura līdzdalības nebūtu tik ļoti nepieciešamās uzlādes, saskares ar saknēm un elementāras praktisko jautājumu nokārtošanas saistībā ar dzīvokli un tēta kapiņiem.  
Otrkārt, par visu pēc kārtas. 
Tētim ir brīnišķīgs piemineklis. Nu tāds, ka ģeniāls. Maigs, gaišs un tēta personību pilnībā atspoguļojošs. Virs teksta "Dod Dieviņi baltu dienu Baltā smilšu kalniņā" (kur vēl precīzāk, ja cilvēkam bija grūti uz šīs zemes.) ir lidmašīna! Tētis vismaz savā profesijā sasniedza lidojumu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un tas ir ģeniāli no Daiņa, brāļa puses, ietvert to piemineklī. Jāsaka kā ir, šāds uzrunājošs piemineklis vēl nebija redzēts. Ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka tētim patīk. Braucienā uz Skrundu pievienojās tēta māsa, kā arī satikām uz vietas dzīvojošo tēta māsīcu. Klusi, pieticīgi. Aizgūtnēm taujāju tēta māsu par viņu jaunību, saprotot, ka informācija ir ļoti dārga un tik aizejoša... No sirds rezonēju ar šo nepretenciozo mentalitāti no tēta radu puses, un, baudot it mirkli, saprotu, ka tieši tā man visvairāk pietrūkst. Miera, tēta radu pamatīguma, inteliģences, vienkāršības, strādīguma, sirdsapziņas. Uz pārdesmit minūtēm satiku tēta brāli Daini ar sievu Viju, apēdām makarūnus Tērbatas ielas "Kūkotavā" (blakus tai esmu uzaugusi. vecās centra mājas, kad viss bija labi. 90. gados nebija nekā, kā mēs vispār izaugām? un tad bija vislabāk). Ātri burbuļojot, centos kaut cik sakarīgi pateikties par pagājušā gada dāvinājumu, kurš ļāva vismaz uz brīdi relaksēt pag. studiju gadā, un kas rezultējies kādā nozīmīgā koncertiespējā 2020.janvārī. Pastāstīšu, ja notiks.
Ar Astrīdu, mammas labāko draudzeni un manu pēdējo gadu tuvāko uzticības personu ar iknedēļu vizītēm skype, turpinājām tradīciju pielikties Vērmanīša Lido. Vecais rajons. Saknes. Skaistums, Rīgas centra miers un pamatīgums. Astrīdas dzīvesgudrība, prāta un sirds inteliģence. Balzams dvēselei. Mamma nelaida barus viduvējību klāt, un prata izvēlēties draugus.
Izstaigājām Vecrīgu ar draudzeni Laumu. Pēdējo reizi tikāmies tēta bērēs pirms trim gadiem. Sazvanāmies skypā reizi pusgadā - gadā. Iepazināmies pedagoģiskajās studijās Rīgā, kur ātri vien abas sapratām, ka nebūs aršana. Meitene vēlējās dzīvot kā cilvēks, savukārt es, skatuvi un arī varbūt kā cilvēks. Lauma saviem gadiem ir virs vidējā, strādā vadošos amatos, un viņas praktiskumu varu tikai apbrīnot. Tiekoties, kā vakardien, varam runāt par un ap visu.   
Pavadījām nakti pie manis viesnīcā ar mūzikas draudzeni Dženiferi. Lai skolas laikā nebijām īpaši tuvas, saveda kopā apmaiņas par ārzemju pieredzēm. Regulāŗi sarakstāmies un stāstām viena otrai par saviem gan profesionālajiem, gan privātajiem piedzīvojumiem, man Vācijā, viņai Itālijā abām ejot uz maģistra grādiem. Šai meitenei varu stāstīt bez filtriem visus savus nepopulāŗos uzskatus par attiecībām un atbalstu viņas un savu dzīves baudīšanu šajos skaistajos gados, jo kad vēl, ja ne tagad. Ar viņu jūtos jauna.
Viena no ceļojuma kulminācijām bija atkalredzēšanās pēc sešiem gadiem ar Sievu. Linda. Iepazināmies pusaudžu gados, fanojot par teātri, un draudzība uzplauka 20.gadu sākumos, iepazīstoties ar tā laika jumta rāvējiem, manu pirmo draugu, un viņa kompāniju, mūsu tā laika dzīves centru. Toreizējā fanošana nav grāmatās aprakstāma, un tas, izrādās, satuvinājis uz mūžu. Tad, man ārzemēs dzīvojot un katrai būvējoties pa savai dzīvei (Linda precējusies un bērniņš), nekomunicējām teju vispāŗ, un šoreiz - vārds pa vārdam facebook un nolēmām satikties pēc šīs milzīgās pauzes. Neskatoties uz mūsu dzīvju totālo dažādību, viss kā vakardien! Joki, atmiņas, nopietnās sarunas, negausīgā laika skriešana kopā esot. Izstaigājām Vecrīgu, pabijām uz Welltona jumta baudīt skaisto Rīgu, savukārt nākamajā dienā ar mazo Elzu kopā pa Biķernieku mežu un Purvciemu. Mikrorajonos kaut kas ir. Arī miers. Liels prieks par šo atkalsatikšanos.
 Katarina, skolas laiku draudzene kopš 14 g.v. Precējusies, mazais Pēcis, nodevusies pilnībā ģimenes dzīvei, bet vienmēr klātesoša nepieciešamības gadījumā, sirdssilta ilggadīga draudzene un praktiskās lietās līdzētāja man esot ārzemēs. Satikāmies pie viņas Ziepniekkalnā, un otrreiz pa Vecrīgu. Vecrīga ir tik skaista. Rīga tik burvīga. Katarina sevi atradusi, un man par lieliem brīnumiem ir cilvēki, kas Latvijā jūtas patiesi laimīgi.

Un tad. Uz Rigu ciemos atbrauca biologs. Soms. Iepazināmies internetā pirms gada. Gadam ejot, epizodiski sarakstījāmies, lielākoties man atstājot viņu karājamies un neatbildot, īpasi, pavasarī, kad jumts brauca ciet un likās, ka netikšu vispār ar dzīvi galā. Jūnijā, kad bija smagākais akmeņu nēsāšanas posms (mīlie, NEVAR sieviete TIKAI karjeru un TIKAI viena) un, redzot, ka pat psihoterapija man ir kā pīlei ūdens, kādā vakarā aiz tukšuma ieķerot vīniņu, atsākām regulārāku saraksti. Jāsaka, ka viņa inteliģenci un neuzbāzīgo (!) neatlaidību gada garumā ar mani kontaktēt, novēroju jau pasen, taču, pēc jaukās Itālijas pieredzes, apciemojot Georgu un braucot uz citu valsti uz pirmo randiņu, sapratu, ka ļauties ir baigi forši. Uz kafejnīcu pasēdēt da jebkurš var aiziet, bet mēs bliežam ar smago- braucam ārpus valsts robežām, lai pēc intriģējošām sarakstēm paskatītos cilvēkam pirmo reizi acīs. Tad nu bija tā: viņš norezervēja Wellton, ielidoja Rīgā vēlā vakarā palikt uz vienu nakti. Es tajā vakarā ar Lindas morālo atbalstu sataisījos, nedaudz ieķēru un drebošu sirdi par savām afērām devos viņu sagaidīt lejā, hoteļa bārā. Gaidot, pie letes izvērsās saruna ar bāŗmenēm un viņu draudzenēm, kuras, izrādās, visas pēc pāris nedēļām pārvācas uz ārzemēm un nekur citur kā Vāciju un viena pat uz Diseldorfu. Drosmei palūdzu bārmenei vieglu kokteilīti, un, lēnām sūcot cranberry vodka, apmainījāmies sašutumiem par tālākejošo Latvijas nākotnes fonda emigrēšanu (jo nu tas nav ok, ka visi bārā esošie vnk brutāli aizbrauc). Pienāca pāris vācieši, es tur kaut ko pēc inerces vāciski pateicu, abi puiši sajūsmā. Uzaicināja pie sava galdiņa. Soms tobrīd vēl brauc no lidostas, es nedaudz stresā, un ar prieku piekritu nedaudz novirzīt uzmanību. Puišiem acis spīd, iegrimstam sarunā. Ierodas soms. Izrādās, kādu minūti stāvējis kkur manā perifērijā un gaidījis mani viņu pamanām. Sarunas asumā un kokteiļa migliņā nepamanīju. Pienāk klāt. Ļoti īsi stādās priekšā. Es jau normāli ieķērusi, atvainojos par saviem distraction un steidzīgi stresaini sūtu viņu uz istabu uzfrišināties pēc ceļa. Viņš pārsteigts, nezinu vai patīkami, bet dara visu kā saku. Jūtu, ka cilvēks, lidojot no, ē, Helsinkiem uz Rīgu, rēķinājies ar siltāķu sagaidīšanu + somu rezervētība un kautrība, nav itāļi, kas uzreiz ap kaklu krīt. Tad dodamies uz Vecrīgu. Atvados no vācu sarunbiedriem un soms piemetina, ka es gan ātri atrodot draugus. Attraucu, ka nevis draugus, bet virspusējus paziņas. Diezgan pamatīgā neveiklībā dodamies uz Vecrīgu, ar pūlēm atradām vienīgo ēstuvi, kas nav MCDonalds un Hesburgers, viss pārējais svētdienas vakarā ciet. Apsēžamies pie alus un sticky fingers pie Galerijas centrs burgeros. Komunikācija samērā stīva un tās milzīgās klusuma pauzes.. ļoti mulsinoši. Es dzeru, jo nezinu, ko iesākt. Varbūt viņam nepatīku, varbūt viss ir ne tā, varbūt viņš bija gaidījis ko citu. Paēdam. Piedāvāju izmest nelielu līkumu pa Vecrīgu. Aizvedu līdz operai, kaut ko šļupstot par savu nākotnes darbavietas vizualizēšanu, kaislīgi rādu uz ēku, jo tā nu mums ir skaista. Viņš šķielē vairāķ uz mani. Jūtu, ka nezinu neko un arī nesaprotu par notiekošo. Ziemeļnieka rezervētība diezgan savdabīgos apmēros. Nevarētu teikt, ka man viņš tobrīd patika un arī pirmo reizi ieraugot, nekritu gar zemi. Bet nu. Piedāvāju kopā doties atpakaļ uz hoteli un dot iespēju kā sev, tā viņam. Sēdējām. Runājām par dzīvi, pāŗsvarā runāju es. Aiz awkwardness Turpināju ņemt iekšā, rezultātā dodot viņam nepārprotamu iespaidu, ka esmu totāla alkoholiķe. Izlakām viesnīcas minibāru un ap 2:30 piedāvāju virzīties uz gultas pusi. Es nezināju, ko sagaidīt, taču bija sajūta, ka ar viņu nebūs tā kā ar Georgu Itālijā vai Toniju no Dānijas (kurš pag.gadā brauca no Dānijas ar mašīnu pie manis un kur bez domāšanas viņa hotelī nepaliku, par ko viņš bija sašutis. it kā tas būtu pašsaprotami, brr), kurus abus nebija iekšā laist sev klāt. Normālā kondīcijā pati iniciēju nokļūšanu viens otram tuvāk. Varbūt runāja 2 gadu celibāts vai elementāra, nu elementāra bioloģija, ka jaunai sevi apzinošai skaistai spēcīgai sievietei nav jādzīvo pilnīgā alā, lai kādi tie principi. Jāsaka, ka es neatceros precīzi sekundi kā viens otram uzklupām, taču jāsecina ir viens: somi nerunā. Somi dara. Es ļoti, ļoti turēju sevi grožos, taču izsalkušam cilvēkam nedrīkst šokolādi gar degunu vicināt. Naktī gulējām 3 stundas. Nenožēloju neko, mans godpilnais 4. vīrieti:) Lielākais šoks par: nekad mūžā nebiju saņēmusi tādu affection, rūpes un intensitāti TIEŠI tādu, kādu klusībā alku, no cilvēka, kuru redzu pirmo reizi! Visi trīs misteri līdz šim bijuši lielās mīlestības, kur es kaifā biju par to vien, ka viņi man blakus. Taču fiziski man gandrīz nekad nebija bijis labi. Te pēc random internetā iepazīta soma ar pārtrauktām sarakstēm gada garumā, saprotu, kas ir kaislība. Nekad nekad nedomāju, ka spēšu pielaist sev cilvēku, kuru nemīlu vai kuru pietiekami nepazīstu. No rīta pusbeigti gājām ēst brokastis. Soms atkal nerunā. Rezervētība loti interesanta, un tāds kā vēsums, it kā starp mums nekas nebūtu bijis. Man no jaunās pieredzes un jau 4. negulētās nakts (cilvēki, nepalieciet bez-skaņas-izolācijas-Rīgas hosteļos ar domu, ka gan jau būs labi. nebūs. gaidiet labāk uz last minute deals, kur uz nakti varat pa 23eur normālu viesnīcu atrast. LV vizītes laikā 2x pārvācos) pie kafijas ķermenis alkstot pieskārienus kratījās tā, ka piedāvāju viņam steidzīgi iet atpakaļ uz numuriņu. Mīļie, runa nav par seksu. Ir runa par to, ka cilvēks tev pieskarās tieši tā, kā tev tobrīd vajadzīgs. Nepieciešamā intensitāte, atlaišana, crescendo-decrescendo. Latvietis un holandietis ir egoisti. Vācietis (kaut M. nav tipiskais) vēl kaut cik. Soms pārliecinoši pārsit iepriekšējos trīs. Es ar trijiem biju kaifā, jo viņus mīlēju, kā arī, jābūt godīgai: meitene 20-25 g.v. vnk nevar zināt, kas viņai patīk un pazīt savu ķermeni, tāpēc vainot vīriešus viduvējās mijiedarbībās arī nebūtu 100% pareizi. 
Soms pēc mūsu brokastīm devās prom, pavadīju viņu uz autoostu. 4h busa brauciens Rīga-Tallina, un prāmis uz Helsinkiem. Visas cepures nost vīrietim, dodoties šādā ceļā pirmo reizi satikt dāmu, bez garantijām uz izdošanos.
Jāsaka, kā ir. es nezinu, vai izdevās. Varbūt mans ķermeniskais izmisums, pēdējā pusgadā kapitāli krātā necilvēcīgā vientulība, forši gadi, kad zini, ko gribi un joprojām esi skaists, jeb tas viss kopā -MAN tā bija īpaša pieredze, un kapitāla odziņa Latvijas pāris dienu apciemojumam. Jāsaka arī, ka viņa pieskārienu dēļ būtu gatava sperties pāri pusEiropai. Jāatzīst, ka septembra beigās ar augstskolas vok.ansambli būsim Somijā. Taču neesmu pārliecināta, kā garos mēģus Turku pilsētā (ap 2h no viņa dzīvesvietas Helsinkiem) salāgot + parasti nejaucu privāto dzīvi ar darbu vai studijām. Nevaru noliegt,ir āķis lūpā, līdzīga nepiepildītības sajūta kā ar Georgu jūlijā, bet šeit intensīvāk, un gribētos jau, lai mani apber ar pārpilnības komplimentiem un samīlās ka ne rīta, vakara. Tā jau ir, par tevi kaifo daudzi, bet ne tie, kurus vēlies :) Katrā ziņā, skaidrs ir, ka man Vācijā un viņam Somijā esot, diez vai lielās precību perspektīvas, taču, mīļie: es to negaidu. Esmu sapratusi savu tuvāko gadu ideālu. Dzīve starp divām vai pat trim valstīm. Katrā pa brūdžiņam. Darbs uz riteņiem, traukšanās pa autobāni ar Lana del Rey fonā, vējam matos dodoties uz koncertiem un mīlēt, ko dari, netērējot laiku. No strings attached, open love, varbūt poliamorija, brī-vī-ba, mūzika. Bez sadzīves. Sava telpa, bet ar aizmugurēm dažādu inteliģento vīŗiešu un draugu veidolā.
Bez klasiskajiem leibliem, jo es neesmu klasiska.
Tas būtu kapitāli, saņemt drosmi dzīvot dzīvi pa savam. Uzticoties savai intuīcijai, kura, tapat kā mūzika, principā nav pievīlusi.


* * *
Muskuļu sāpes un noberzta āda have never felt so good. Georgs var iet bekot, un iepriekšējie trīs arī, jo somi pārsit visus.
* * *
Ja gribi veidot karjeru, lielā mute ir jāver ciet. Un negatīvais, liekais jaatstāj apmaiņām ar savējiem.
* * *
Ārprāc, kā gribētos atkal pa riktīgo iemīlēties
* * *
Komunikācija klibo, viss kaut kā ne tā, un viss, ko daru, ir nepareizi. Kaut galva un sirds kūp, cenšoties rīkoties pareizi, tas neizdodas.
;(
* * *
Un vispatērējošākā ir distance starp cilvēkiem. Šo 3 gadu laikā mūsu connection un viņa vieta manā dzīvē ir kļuvusi ļoti nozīmīga. Mums nav jāsazinās mums nav jādzīvo kopā un mums vispār nav jābūt nekam romantiskam, mīla ir pāri (liels paldies profesoram un Georgam). Taču pāri visām attiecībām, kuras nāk un iet, viņa esamība man dod kaut minimālu eksistenciālu drošību.
Kad tās nav, var jau dzīvot, bet teorētiski bomži zem tilta jau arī var tā dzīvot.

Viņa lādzīgā daba, protams, neskatoties uz fidas indēm, piedāvā man uz LV aizbraukt,
bet es uz LV nevaru šobrīd braukt. Viss ir sarežģīti un es arī kādreiz gribu atbalstu :( Kādu, kurš apskaus un pateiks, ka viss būs labi.

* * *
Maestro
Jauna dāma, stāsts vecais, tikai šoreiz dāmiņa pagalam sievišķīga (mīļie, tas ne vienmēr ir labi, sievietes vispār ir čūskas un daaaudz rafinētākas par večiem) un es arī apkārt negrozos kā pag. gadā, kad pat šķietamas bezpalīdzības apstākļos tomēr ko varēju ar savu klātbūtni ietekmēt. Loģiski, ka nevienai sievietei, īpaši gados (un tiem līdzi nākošām pašapziņas problēmām, vecuma ietekmētām maiņām prātā un uztverē), ka kaut kāda jaunāka apkārt vižinās. Viņa nezina, ka šīm dāmām, tādām kā viņa, Maestro ir kārtējais vīrietis, savukārt man, pirmā uzticības persona Vācijā un pasaulē, un viņš man ir kā tēvs. Un doma, ka kaut kādas fidas dēļ man būtu jāzaudē šī connection kvalitāte, iedzen izmisumā, jo man nav daudz, ko zaudēt. Tiešām nav daudz. Tuvākais ir viņš, un alternatīvas, mīļie, NU NAV, saprotiet, ja nav ģimenes, tad nav arī daudz alternatīvu.
Augustā būtu 3 gadi, kopš pazīstam viens otru.
Džīna, stjuarte, ir rafinētāka par Rebeku, fagotisti. Uzskatāma atšķirība starp mūziķi un ne-mūziķi, kaut gan, protams, arī otrie var būt jūtīgi, tikai - retāk, un ne šajā gadījumā laikam.
Es arī neesmu pareizi rīkojusies, uz jautājumu kā iet vienai Diseldorfā, momentā sākot raudāt un stresā stāstot par Rīgas dzīvokli (jā, Rīgas dzīvoklis joprojām stāv tukšs, man nav lieku finansu un laika resursu aizbraukt uz LV un pavadīt tur neparedzami ilgi, meklējot īrniekus. kopš aprīļa maksāju pēdējos kontā atlikušos eiro par komunālajiem),
man vēl ir autoskola fonā ar braukāšanām uz Kerpeni, un tā līdz mācību gada sākumam vienkārši ir jānobeidz.

Oktobrī būs mēģis vienam sīkdarbiņkorim, bet kad vēl ir oktobris.

Vienreiz ir jāsāk laikam pieņemt līdz kaulam, ka neviens negrib problēmgadījumus. Ja vēl draudzenes dažas paklausās, jo - es ar nodomu ļoti dozēju tikšanās reizes, ierobežojot tās uz 2h max kafijas dzeršanu jaukā vietā, kas man labi palīdz savākties, līdz ar to - bez liekām emocijām, cilvēks var mani uzklausīt un es savukārt, ne-emociju ēnā normāli izskaidrot...,

...ar Maestro viss ir nepareizi: viss nāk ārā, visas emocijas un cilvēkam, īpaši vīŗietim, īpaši tādam, kam gribas iemīlēšanos izbaudīt un ne pavisam klausīties vecās problēmās un žēlabās (es viņu saprotu! jo mana neiecietība būtu tieši tāda pati un raksturā vispār esam aizdomīgi līdzīgi), nu es esmu ārpus konteksta.
Es vispār visur esmu ārpus konteksta, jo vairāk iet laiks, jo vairāk saprotu savu atšķiršanos, un vienīgais, kas mani tur pie dzīvības ir trauslā cerība, ka kādreiz izdosies tikt līdz skatuvei: vienīģajai vietai, kur es drīkstu būt es un, ja nav baigo stresa apstākļu, jūtos visnormālāk.

* * *
Diezgan pieņemamā ritmā vadu vasaru vienatnītē, brīžiem normāli var elpot, nu,protams, ir labākas un sliktākas dienas, bet principā grēks sūdzēties,

un tad atkrīt tikšanās ar Maestro, jo viņam jauna dāmiņa ar trim bērniem,
uz īsu brīdi redzamies,
un uz jautājumu "Vai esi viena Diseldorfā?"
atbildes vietā vienkārši sāku raudāt. Visa iekšiņa tomēr jēla. Lai arī ļoti ar sevi lepojos, bliezt pa neatkarīgo dzīvē un nevis šuri muri, bet reāli mācīties maģistrantūrā lieliskā konservatorijā un mīlēt mūziku.
Ne jau romantiski Maestro sakarā, bet gribētos tādu vienu uzticības personu šeit, Vācijā. Un vispār.
Parasti nožēloju emociju vai nesavākšanos tieši viņa priekšā, ar citu cilvēku pofig būtu, Julianei vēsi varu uz pleca raudāt vai īdēt, bet ar Maestro mani joprojām ietekmē kaut kā..īpaši. Grūti precīzi aprakstīt.
Vienlaikus, kad man meilus raksta "Es tevi mīlēšu unconditionally", deg visas sarkanās lampiņas, pirmkārt, jo nav jācīnās par cilvēķu (I'm not on crack, I'm just straight mentally ill) un otrkārt, jo visu laiku kapitāli aplaužos attiecībās, kas nav ar vecākiem (tātad, visās) un tāpat visi izsķiras un tāpat visi nomirst.

* * *
Kāpēc Dutchiņš neatbild
* * *
Labāk turēt muti ciet
Un vispāŗ neviens negrib otra klātbūtnē justies vājš..,
bīstami nav padomu saņemt, bet to dot.
Savukārt uz manu vientulību no grāmatām izmestie teksti nevis jau vien kaitina, bet lēnām padodos komunikācijā pat ar šķietami prātīgiem cilvēkiem, cik nu prātīgs cilvēks var būt manā vecumā daudzmaz mieriņā audzis.
Pareizi jau Katarina (vāciete) teica- nafig iespringt, visiem vajagot emocionālo, praktisko, visāda veida atbalstu un pati vainīga esmu, ka izvēlos sevi un savu dzīvi lauzt.
Prātīgi. Prātīgs cilvēks, izšķiras ar vienu, tūlīt jau otrs, a nafig vienai sisties.
Viss skan prātīgi.
* * *
Nākamajā 'auditionā' uz nošbakstīšanas/hobijdziedātāju/tipa amatierkoru (jo koru līmenis Vācijā ir zemāk par vārdu amatieris) centīšos ļoti neizrādīt savu 'really keine Lust', jo reāli vajag darbu, nu jau vairs nav jautājums par lusti.
Kā gribētos būt tajā līmenī, kurā ir apmaksāti auditioni, kur ir saplānoti koncerti gadu uz priekšu vai vienkārši johaidī vieta normālā radio korī ar sociālajām garantijām un pensijas perspektīvu. Jo, ja ir valstis, kuras turēsies, tā būs Vācija.

Vai arī bagātu vietējo vīru, kā Lauma teica, njā, vajadzētu ņemt piemēru no slāvietēm.

* * *
"Es skaņdarbu iedziedāju, kā pratu, es nepretendēju kļūt par dziedātāju. Tagad bieži aktrises sauc par dziedātājām, gleznotājām, adītājām, taču, atklāti sakot, man ir ļoti nepatīkami, ka, piemēram, dziedātājus, kuri spēlē teātrī, sauc par aktieriem, ja viņi nav ieguvuši aktiera izglītību un nav iemācījušies aroda pamatu, jo tā ir augstākā mērā necieņa pret tiem, kuri to ir izdarījuši.
/D.Daneviča/

Arī mušmiru lasītāji varētu sevi dēvēt par mediķiem. Nekas, ka 10 gadi jāmācās un rezidentūra jāiziet, pirms vispār sāc ko kaut attāli par profesiju nojēgt :)

* * *
Queeeeeeen

Es arī uz viņu TĀ skatītos

* * *
Kādēļ es nevaru būt no tām 95%, nē, 98% sieviešu, kuras dzīvo viduvējās, uz katra stūra sastopamās attiecībās ar parastu, mierīgu, normālu cilvēku, tādējādi nodrošinot sev finansiālo aizmuguri un emocionālo drošību (tieši to, ko cilvēkam, ĪPAŠI, ja viņš ir viens - lasīt - viens bez ģimenes) vajag?
Nu kas ar mani nav? Un kāpēc lielās, īpašās lietas prasa tikpat lielu laiku? :)

Astrīda ir zelta gabaliņš, un liels paldies par viņu!!!

* * *
Triepjam 2. nedēļu pēc kārtas
* * *

Previous