Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Maestro 60

Saulstariņš

* * *
Paldies
* * *
Uzskatāmi norobežojos, arī no tā, ar kuru vēlētos būt vistuvāk, viss kaut kā ne tā, paradoksāli

Stress, ekzēma, stress

* * *
Ja agrāk likās, ka stresa dēļ neizdaru pietiekami uz skatuves, tad šobrīdējie raudāšanas uzplūdi un pilnīga balss bloķēšanās, nervu nestabilitāte palēnām iziet ārpus apmēriem. Nebijusi bik skatuves pieredze, es izplūstu uz tās,

es nesaprotu, kas notiek
iekšā viss aug aizvien lielāks un lielāks, tā kā augonis ilgi neizoperēts, kurš acīmredzami un nepielūdzami liek par sevi manīt, bloķējot dzīvi

Psihoterapijas sesija bija, starp citu. Jauks cilvēks, kā ar draugu parunāt, tikai par maksu. Es gaidu tos lielos rezultātus, visi, kuri gudri iesaka iet pie psihologa

* * *
:(
klases koncerts
:(
viņš
:(
vientulība, stress
* * *
Starp mums nekas nav iespējams,
tas nu reiz ir noskaidrojies.
* * *
Ļoti neapdomīgi tēriņi
* * *
Es saku, kā no visas sirds jūtos: mani tiešām neviens nesaprot. Ar laiku paliek trakāk, nevis vieglāk. Neviens, nu neviens nav analoģiskā situācijā. Labi, varbūt pat to nevajag. Bet vismaz tad vecāki cilvēkie. Tiem pašiem ir nu kaut cik kādas dzīves pieredzes, un īpaši patīk mūziķi, jo viņi saprot pa ĪSTAM, ko šī profesija nozīmē (tā nav profesija, tas ir dzīvesstils). Lēnām man ar sava vecuma cilvēkiem vairs nav pa ceļam. T.i., es varu kā Mašas gadījumā uz vairākiem mēnešiem pierauties, censties, būt atbalsts otram, ir jau arī daži forši brīži (pārsvarā ar jokiem, humoru saistīti). Taču arī man ir nepieciešama vairāk atpakaļ-atdeve par no grāmatām izlasītiem tekstiem vai arī 'visiem pašiem jātiek ar sevi galā' no cilvēka, kurš ir tieši 25 gadu (tātad, minimāla) pieredze. Mani neinteresē vārdi bez seguma. Tā ir mana dzīve, mans laiks, kuru vienkārši pēdējā laikā lēnām vairs nemāku necienīt.. ja to sauc par iedomību, tad tā ir.
Meklējot vismaz kaut kādu piederības sajūtu, redzu, ka ar šito daudzi lielie ir saskārušies.(līdz lielajiem gan, bez lieka patosa, man kā līdz mēnesim).
Man patīk sarunas, pēc kurām rokās ir kādi instrumenti. Kāda doma, kāds jauns apvārsnis. Priekš kam man runāt ar cilvēkiem, kuri nerunā par neko vairāk kā es jau pati zinu

Izolētība, vai tiešām tas būs it
Bet es nevaru nejusties tā, kā es jūtos...

Manis pēc lai paliek kā ir, bet ja: Maestro pa mirklim, Astŗīda pa mirklim skypā un kāds profesorveidīgs varbūt reizi pāŗis mēnešos vienkāŗši ar mani kafiju iedzer - jau tad vien var dzīvot. Paldies viņiem visiem trim, arī, ja jau vairaki mēneši kopš komunikācijas ar profesoru pagājuši, joprojām milzīga pateicība par saprotošām-lasīt-pieredzējušām acīm pie kafijas tases, kur jutu- tas ko saku, ir arī sadzirdētrs (nevis atmests atpakaļ ar 'tiec pati galā'). Tatad tas ko meklēju, NAV neiespējams, vienkārši - nav atrodams virspusē

Sekss un attiecības ir uz katra stūra

* * *
Foršās lietas ir tik daaargas
Gribētos facial, gribētos tos svārciņus smukajā veikalā, gribētos nestresot
Runa nav darbā. Sen jau varēju mierīgi to visu atļauties. Vadīt trīs korus un strādāt mūzikas skolā. Vispār mūziķim (lasi- pedagogam) ar darbu nav problēmu,
bet redziet, kaut ko par pilniem potenciāliem runājam,
tad nu sēdi pie siles ar saviem svārciņiem:)
* * *
Bija jauka dzimšanas diena. Sagaidīju to pie Maestro, atbraucot iepriekšējā vakarā, pašā dzimšanas dienā bija atsāku braukšanas stundas, un vakarā devos uz Diseldorfu, kur svinējām ar Mašu viņas kopmītņu pagalmā, ar Katarinu un Juliani. Plānoti nelielā pasēdēšāna izvērtās par baigo pasēdēšanu ar kopmītņbiedriem. Visi jauki, bet neviens neaizķērās, maz kopīga, līdz ar to kā pirmā aiztaisījos mājās.
Aizvakar izšķīrāmies ar Mašu. Es gribēju pauzi, viņa šķirties. Ja tā, tad tā. Vēlos būt līdzvērtīgās attiecībās, un nevis vecākā māsa. Diemžēl man.
Pašreiz notiek specialitātes profesora maiņas process.
Ļoti daudz stundu hospitēšanas pēdējās nedēļās,
joprojām priecātos ļoti par kaut vienu apskāvienu ar Viņu, notiek gan tieši pretējais.

šodien augstskolas krutākais profesors minēja, ka dziedātājam jābūt arī dzīvei
Nezinu, ko teikt..

* * *
29.
Būtu laiks iemācīties mazāk stresot un nenogriezt to tiešām esošo potenciālu, arī aomu ledusskapja virzienā, weeee
* * *
Diezgan spēcīgs šī brīža top-grāvējs Chernobyl , 
sirds stingst, jo realitāte. Tas ir visuzrunājošākais žanrs pāri visām fantāzijām, Game of Thrones neesmu pat vienu sēriju redzējusi:)

Jāatzīst, ka lielāka perspektīva patiesi noder, īpaši, ja esi pieradis krāmēties ap sevi vien. No otras puses, mūsu vienīgais izejas punkts dienas beigās esam tie paši mēs paši, un arī pat ne mīļotais, bērni vai vecāki, kuru trūkumu es, laikam ejot, izjūtu aizvien skaudrāk (kurš teica, ka ar laiku paliek vieglāk? goda vārds, būtu interesanti aci pret aci aprunāties:) ),

un ar ko gan mums vispār noņemties, ja ne ar sevi. Ja katrs parūpēsies kaut tikai par sevi, par visiem būs parūpēts. 

Taču, nāves perspektīva labi zināmā (vienīgi, viens ir pieredzēt, otrs dīlot ar šo savu pieredzi, jo citādi bez asarām nevari izdvest skaņu, kā pēdējo nedēļu situācijas skaudri pierāda)
ir ļoti, ļoti noderīga, un vispār cik maz mēs varam ietekmēt. Tieši tāpēc, cenšamies ietekmēt vismaz to sevi apkārt, jo nekad nezini, kurā brīdī ķieģelis uzkritīs vai radioaktīvie putekļi, un tad visas filosofijas, centieni, grābieni
būs pupu mizas (izņemot, ja vien nebūs paspēti saglabāt kādā CD, piemēram, ko nākamajām paaudzēm klausīties un varbūt kādā izšķirīgā brīdī atcerēties sev ticēt,
 paldies Marijai Kallasai un vispār visiem, kas izgudroja ierakstīšanas iespējas un iemūžināja, citādi mūzika ir nu baaaigi gaistoša lieta, gadiem mācies pāris skaistiem toņiem,
kuri gan..jācer, kādam varbūt izmaina dzīvi, tāpēc jau mēs to darām, jo citādi nevaram)

Mjā, un visam var atrast un IR "ja vien", "bet", "tomēr",
jautājums- cik ļoti tu sevi gribi attaisnot, un bieži, pat, ja tavs punkts ir legit (un mani, sasodīts, vienmēŗ tas legit ļoti interesējis un licies kā vienīgais pieņemams atskaites punkts),
dziedātājam ir jābūt muļķim. Intelektuālais ir labi , ja vien neesi dziedātājs, jo nu nav citādi variantu.  ideāli intelektuālais + ķermenis/emocionālais = dziedāšana. Sevis apšaubīšana, nu ja vēl ķermeni kaut kā varētu ieeļļot + samazināt aizsargkārtas, atiet no šaubām liekas tuvu neiespējamam, jo katru dienu atkal zinu tikai to, ka neko nezinu

Nu tādi pēdējo nedēļu mutuļi
* * *
Apraudāties studijbiedru klātbūtnē atvērtajā vokālajā stundā pie kickass pedagoga- check. :( Nu NAV neviena, kas var aizpildīt to tukšumu. Balsī atspoguļojas VISS, un es nezinu, kā tikt galā ar mirušu pagātni vārda tiešākajā nozīmē. Nezinu arī, kā savos 28 apgūt sakarīgu vokālo tehniku. Psihologs- I wish.

Man nav nekādas nojausmas ne par dziedāšanu, ne dzīvi.

* * *
Profesoru sajukums
Pastāvīga sajūta, kā darot ko nepareizi, komunicējot ne tā un, pašsaprotami, dziedot ļoti tālu no "tā",
viss iekšējā izmisuma dēļ, kurš uzskatāmi pieaug visās dzīves jomās.
Ļoti ceru, ka nav sačakarētas attiecības ar iespējamo nākotnes pasniedzēju
* * *
Mūs interesē rezultāts, paliekošais, objektīvais. Mūs neinteresē bla :)
* * *
Kad apraudies pie koncertmeistares, jo saproti, ka nav. Un visu laiku sevi gribas vainot pie visām problēmām, grūti aprakstāma sajūta
Juliane saulstariņš uzklausīja
* * *
Tuvāk zvaigznēm būt
* * *
Sāk pazust jebkāda interese par komunikācijām, paradoksāli iekšējam tukšumam pieaugot. Nē, sabiedrībā pārsvarā nekas nav manāms, izliekos par smaidīgu un komunikablu būtni, burbuļojot ar studijbiedriem par neko, paralēli iekšēji šņukstot par nepieejamo profesoru burtiski acu priekšā, ar kuru vismaz normāli parunāt var, bet kurš ir.. nepieejams.
Kāpēc man vienmēr viss, ko vēlos, ir nepieejams, un kaut kā bez alternatīvām :(
* * *
Forša diena ar Mašu Grāfenbergas mežā
* * *
17.05-21.05 Mannheima, Eiropas kamerkoris
Pēdējo mēnešu laikā beidzot kontā viena jēdzīga saruna (lasīt - ir interesanti sarunas laikā un ir substance pārdomām/rīcībām pēc tās) paldies Raimondam,
citādi diezgan uzskatāmi esmu kļuvusi par selectively social būtni, kur, ja jāizvēles paēst kopā bez dziļām sarunām vai ēst vienai, izvēle ir skaidra. Kad ienāku telpā, vairs neuztraucos, vai es visiem patikšu, bet, vai viņi patiks man. Rezultātā beigtas attiecības ar bijušo itāļu draudzeni, bet, piedodiet, es nezinu, par ko mums runāt. Vispār biedējoša manas izolācijas izplešanās. Arī ar radio (mūžīgi burbuļojošajām) meitenēm tikpat kā vairs nekā kopīga. Nu jā, 90% mūziķu, sajūtot, cik visos dzīves aspektos demanding ir izpildītāja karjera, aiziet mierīgo, stabilo pedagoģijas ceļu. Mēs ar Raimondu pagaidām vēl uz kaut ko ceram un dzīvojam eksistenciālās bailēs tāla mērķa vārdā, līdz ar to nevis viens labāks par otru, bet dzīves specifikas dažādas. Igauņu kolēģe mierīgi pasniedz notis vairākās skolās un precās ar IT menedžeri, kurš tikko viņai nopircis četristabu dzīvokli Tallinas centrā, un plāno kādas krūzes un skapjus iegādāties. Klausījos savā vienaudzē un palika baisi pret sevi, kāpēc es tā vienkārši nevaru. Pie tam pie Vācijas resursiem, te IR labi vīrieši un vispār neviens nav pret mani slikts. Pēdējā laikā pētot Lielos Māksliniekus (Kallasu&co), kļūst neomulīgi. Lasīt - nepretendēju ne tuvu, ne kripatiņu uz viņu plauktu, pat trīs notis kopā nemāku salikt, taču vientulība, mūzikas prioritizēšana, vēlme pēc emocijām (tāpēc neprecu vienkāršu IT menedžeri, jo man, redziet, vajag negulēt naktis domājot par viņa smaidu, tvīkt viena viņa pieskāriena, teju infarktu saķert, vien ieraugot) un sišanās kā tauriņam pret stiklu - 1/1.
Nudien metas baisi.

p.s. Aizvien uzskatāmāk jāsecina, ka palēnām būs jābeidz kora karjera diemžēl... man ļoti patīk un asinīs rīt kormūzika, galu galā audzināšana, skola, bāze, latviskais.
balss gan domā citādi.

* * *

Previous