Carpe · Diem

32 :)

Youtube pērles

"I really do not like counselors and new age and therapists and all that nonsense who claimed that being “clingy“ is the problem. Also, how do they even define clingy? How committed do you have to be before it becomes too much? Shouldn’t a person want to be committed if they are in a relationship? Why would I take up with someone in the first place unless I was really interested in them?
Interesting, if a man is NOT that interested in you, you are chastised for still accepting him And assuming he will make a good partner, even though “he’s just not that into you.”
I guess all these things really mean is “no no no, silly girl! Men are allowed to be wild about you, but you shouldn’t be wild about them in return.”
I guess the relationship is only for men to enjoy, so if women are too enthusiastic about it, something is wrong."

Alison Schmitt
"The thing is, I’ve seen people who are clingy and have terrible boundaries and poor social skills all in friendships and relationships.
Sometimes it feels like every idiot, bore, shallow, awkward, avoidant, insecure, messed up person on earth has a social circle and a romantic partner. But I, with all my desirable qualities and self awareness, and all the work I’ve done in therapy, I’m ignored and taken for granted repeatedly in my relationships.
I’d really love to know how this imbalance comes about. It’s like there are two different sets of rules in play."

Overgrown kid on drugs not willing to let it go

Mēs atvadījāmies ar Bundestāgu.
Es nevaru izteikt sāpes.

We are diamonds taking shapes

Es zinu, ka, salīdzinot ar cilvēkiem kara apstākļos, šī ir Klagen auf hohem Niveau/sūdzēšānāš augstā līmenī.
Tomēr, es bieži jūtos patiesi nelaimīga.

Tādas problēmas no bērnības, no vecāku problēmām, emocionālās noslēgtības, postpadomju audzināšanas,
loģiski, ka nemāku veidot augstvērtīgas attiecības (kādas intuitīvi vēlos; kādu neesamības vai savu kļūdu dēļ ceļā uz tām pārdzīvoju līdz eksistences bezjēdzībai; kādas apkārt redzu gaužām maz).
Šī eksistenc nudien ir bezjēdzīga. Tādi piepildījuma brīži ir vien mūzikā vai kādam palīdzot.

Nē, laikam tomēr sāpīgāk ir zaudēt mentāli.

Vēl 10 dienas. Kaut, kam skaitīt, ja nerīkosies. Es laikam arī nerīkotos.

It's toughness, not maturity.

Priecīgas Lieldienas
Kirsis zied Maestro uz nākamajiem 3 gadiem piederošās mājas dārzā Kerpen, saule spīd, zilas debesis, ne par siltu ne aukstu, visskaistākais gadalaiks pavasaris, dzeru Baileys, kopumā pēdējā laikā patērēju alkoholu teju ik dienas, un tā veidu un daudzumu atkarībā no tobrīdējā izmisuma vai bezcerības pakāpes.
Un/vai klusuma telefonā.

Viens ir zaudēt mentāli, bet, patiesībā visskumjāk laikam jūtos, ka zaudēju izskatā.
Protams, ka runa joprojām ir par Bundestāgu.
Kamēr nebūs kāda labāka, runa būs par viņu.

Lai kā ar sevi strādātu, viņš ir tas īpašais, uz kuru gaidu un kura klusums ietekmē dzīvi.

Caring has got me literally nowhere. Nobody bothering me anymore.

Pastāvīgs stress par Maestro veselību, pēc negadījuma vairāk vai mazāk klātesošs visu laiku. Īpaši zinot šī cilvēka nesaprātību.
Pašpārmetumi sevis virzienā par pēdējo pusotru gadu, kurā vienkārši stulbi pazaudēju izcilāko un kvalitatīvāko vīrieti, kādu jebkad esmu satikusi. Izcilie un kvalitatīvie skatās uz tikpat izcilām un kvalitatīvām. Katrs vēlas spēlēt savā līgā. Viss sākās lieliski, taču mana tobrīdējā neizglītotība komplektā ar zināmu izmisumu lika viņam zaudēt interesi.
Man ir žēl sava laika, kaut vajadzētu priecāties- nākamreiz zināšu, un apgūts ir milzu. Reizēm domās runājos ar saviem nekad nesatiktajiem vecvecākiem tur augšā un jautāju pēc padoma ai lūdzu kādu situācijas risinājumu. Ir pieļauts milzīgi daudz kļūdu, no tām svarīgākās nelabojamas.
Laikam jau nav izvēles. Kā tikai skatīties uz priekšu. Cerēt, ka ir vēl kāds. Būt savā līgā.

Nothing can dim the light that shines from within...

Nesaistīti, domāju, ka mana lielākā problēma ir komunikācijas trūkums. Un bailes.

Pusgada darba rezultātus var nojaukt divās nedēļās.
Kļūstam smagākas fiziski. Garīgi, interesanta pozīcija.

Apēdu par daudz čipsu.

Vakarnakt Maestro nokrita bezsamaņā. Paldies Dievam, bija kāds blakus. Aizrāva uz slimnīcu, kur pavadīja dienu izmeklējumos. Lauzts deguns, zila aizpampusi acs, ievainots žoklis, arī vēderā brūces. Par spīti ārsta ieteikumiem palikt slimnīcā, atgriezās mājās. Šorīt zvanīja, pateica faktu un jautāja "Vai Tev ir laiks?"
Šis ir īpašākais cilvēks, kādu jebkad esmu satikusi. Vai man ir laiks. Savai vienīgajai ģimenei briesmās nē.

Vakarvakarā daudz raudāju. Likās, ka bundestāga mīlestības un citu sīkumu dēļ. Jo tālāk dzīvoju, jo vairāk brīnos par savu intuīciju, priekšnojautām, neizskaidrojamo.
Protams, ka bundestāgs, tam līdzi nestāv neviens, un man ir škrobe, ka salaidu šo potenciāli augstvērtīgās attiecības grīstē. Redzot Maestro briesmīgajā stāvoklī, kā bomzi bezpajumtnieku nu jau arī izskatā, nesaprotu, ar kādu nolūku ir šī tā sauktā dzīve.

Nezinu, kā paskaidrot baiļu un izmisuma kišmišu, kas notiek manā prātā un sirdī.
Pat, ja atrastu vārdus, man būtu ne vien jāpaskaidro, bet ar šo nospiedošo neziņu arī ik-dienas jādzīvo.
Es zinu, ka smagumus reizēm drīkst nomest.
Taču, laikam ejot & veicot manevrus bez rezultāta, rodas konkrēti jautājumi:
Kur ir mans īstais cilvēks?
Kur ir mana drošība?
Un kā dzīvot, bezspēcībā noraugoties, kā tavs tuvākais sevi tavu acu priekšā iznīcina?