Carpe · Diem

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Vakarnakt Maestro nokrita bezsamaņā. Paldies Dievam, bija kāds blakus. Aizrāva uz slimnīcu, kur pavadīja dienu izmeklējumos. Lauzts deguns, zila aizpampusi acs, ievainots žoklis, arī vēderā brūces. Par spīti ārsta ieteikumiem palikt slimnīcā, atgriezās mājās. Šorīt zvanīja, pateica faktu un jautāja "Vai Tev ir laiks?"
Šis ir īpašākais cilvēks, kādu jebkad esmu satikusi. Vai man ir laiks. Savai vienīgajai ģimenei briesmās nē.

Vakarvakarā daudz raudāju. Likās, ka bundestāga mīlestības un citu sīkumu dēļ. Jo tālāk dzīvoju, jo vairāk brīnos par savu intuīciju, priekšnojautām, neizskaidrojamo.
Protams, ka bundestāgs, tam līdzi nestāv neviens, un man ir škrobe, ka salaidu šo potenciāli augstvērtīgās attiecības grīstē. Redzot Maestro briesmīgajā stāvoklī, kā bomzi bezpajumtnieku nu jau arī izskatā, nesaprotu, ar kādu nolūku ir šī tā sauktā dzīve.

* * *

Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry