Carpe · Diem

Ar dziedāšanas profesori nodabrības pilnos auļos ar dubultstundām. Galva kūp, kermenis deg. Viņa stradā izcili, dodot visu savu labāko absolūtā intensitātē. Tā nav vienmēr, tāpēc man jo lielāka atbildība, ja kāds tevī gulda.
Šodien Diseldorfas filharmonijā ierakstījām ar last-minute haltūriņu Ziemassvētku sveicienus live koncerta vietā. Dziedāt ir forši. Dziedāt ansamblī ir forši. Filharmonija, skatuve, mūzika (manas studijas un specialitāte) ir mana vieta. Tajā jūtos laimīga un esmu es. Mūzikas lidojumu vienkārši nevar salīdzināt ar zobos grieztu pedagoģiju, lasīt, sociālo darbu, kuru jādara, jo vajag, nedod Dievs, ja vēl kās audzēknis ko pretī runā savā nekompetencē.
Paldies par visu, visiem skaistiem mirkļiem mūzikā.

Par izteikumiem par kasi man, starp citu, atvainojās. Paldies. Piedodam. Teju visu var piedot, ja no sirds atvainojas.

+8, nedaudz vējains, lai nosalst ausis un deguns, no mājām 10 min.gājiena attālumā atrodošā Reina, otrā mana Daugava, kā mājas. Rudens tumsa, lampiņas un apgaismojums no tiltiem, TV torņa un Tonhalles, uz promenādes dvēsele lido. Burvīgi. Ka varu.te.Diseldorfā.būt.

Jāskatās reāli, jāiet strādāt kasē.
Neviens ar tevi neukināsies. Neesi maza meitene vairs, jāpieaug. Tukšums jāaizpilda katram pašam.
Popmūzika? Nē, nu kur vēl zemāk. (tas nekas, ka pasaulē ir ļoti daudz kvalitatīvas neakadēmiskās mūzikas)
Jau 30, kur bērni, kur vīrs.

Mani šobrīd saprot Dženija. Arī viņa, kā cīnītājs, trausla mūzike un vienlaicīgi dzīvi tās absolūtā potenciālā dzīvogribošs cilvēks, ir pilnīgās šausmās par šiem man adresētajiem izteicieniem no viena konkrēta drauga.

Mēs joprojām gribam cīnīties par to, kas esam, un, pat ja beigās būs tikai vieglā mūzika vai arī baigie kompromisi starp skatuvi un pedagoģiju, tas viss ir labāk, kā kase. Vai jebkurš cits darbs ārpus mūsu specialitātes, kuru esam studējušas kopš BĒRNĪBAS!

Bijām plānojuši nedēļas nogali ar Maestro, es šorīt pēdējā brīdī (pašai besī) atteicu, jo viņa māja pilna viesiem. Ja vispār čupojos, tad ar kādu divatā vai mazā kompānijā, ar saviem tuvākajiem draugiem, un viņi, lai arī jauki cilvēki, tādi nav, kā arī šiem viesiem īpaši neinteresēju. Es varēju gan sakost zobus uz tiem visiem, ar kuriem vien pāris stundas būtu jāpasēž, un aizbraukt pie viņa. Pavadīt jaukas dienas, aizbraukt uz kalniem. Cilvēks vientuļš, pie tam, mūzikis lockdownā. Vīrietis, kas lēnām zaudē savu spēku, jo noveco. Mans otrais tētis! Mums abiem ir šīs abas brīvas dienas un man sirds lūzt par viņa vientulību. Un vēl vairāk lūzt pat patieso (!) ģimenisko (!) interesi pret mani. Bet nē, ieliku sevi prioritātē, jo man redz tusēt virspusēji negribas. Kā lai izškir, kurās situācijās ir labi likt sevi par prioritāti un kurās ne? Reizēm es visu saprotu un rīkojos perfekti. Reizēm vispār ne.
Vakar bija domu pārmaiņa ar Jāni. Atklājos viņam tā, kā reti kuram. Par spīti iešanai cauri dzīvei kā tankam, es esmu joprojām tā mazā meitene, kura grib tēta rokās būt pasargāta no šīs pasaules. Atškirībā no Maestro, kurš man ir pietiekams, Jānis tāds nav, viņš ir jauns un viņš nav vainīgs pie tā, ka nav gājis cauri traģēdijām. Tikai man, vienlīdzīgai komunikācijai, gribas kādu kurš ir. Joprojām es neesmu gatava samierināties ar drupačām, pat, ja labi domātām. Šī gada laikā jau otrā šāda situācija, pēdējo pāris gadu laikā trešā. Maša un Jānis vienos gados. Abi ir lieliski cilvēki. Neviens neko nevēlas man sliktu, gluži pretēji. Bet kur palieku es. Kāpēc man pa dzīvi reizēm ir tik milzīga nepiepildītība, kura izzūd vien pacēlumā mūzikā vai priekā parūpēties par Maestro? Un vai uz šīs pasaules eksistē man piemērots/stipri-virs-vidējā partneris? Nejautāju kā 20gadniece, jautāju kā 30gadniece, bez ilūzijām, bet ar cerībām.

Cik labi, ka šis bija 2010-to gadu sākumā saglabāts, lai šodien, skatoties Pempelfort rudens debesīs no sava balkona, atcerētos

You had nothing you wanted everything

Dziedāšanā visgrūtak man ir sadzīvot ar faktu, ka vakar bija, toties šodien var nebūt. Tas nav malā noliekams instruments, kuru vingrinies un nākamajā dienā ar 100% pārliecību zini, ka vingrinātais ir saglabājies, neatkarīgi no pilnīgi nekā, un drošībā vari būvēt tālāk, iet soļus uz priekšu, bez liekas mīņāšanās vai atpakaļsoļiem.
Diseldorfa ir skaista. Arī pie Reinas ir skaisti, promenādē gan skriet zem vakara ziemas kraukškīgajām zvaigznēm, gan vasaras saulrietā skrituļot, gan pastaigāties da jebkad ar da jebko. Hofgarten, Nordstrasse, viss Pempelfort rajons, smaidīt par dzīvi pastaigājoties ar kafiju rokās.
Maģistra noslēguma eksāmens 12.janvārī. Es ļoti gribētu ar jēdzīgu pianistu muzicēt. Ar augstskolas piedāvātajiem uz augstāko mākslu kopīgā saplūšanā var necerēt, rādās, ka papildu eksāmenam dziedāšanā būs eksāmens, kā iet savu neatkarīgu ceļu.
Par viņas apskāvienu vai pat turned-on sajūtu, kad viņa demonstrē, cik dziedāšana ir sensuāla, es daudz nekomentēšu. Par to, kā uzskatāmi darbojas ignors (high level woman will not nag. she will just ignore) arī ne.
Draugi turpretī ir svētas, neaizskaramas attiecības.

Tikāmies ar Jekaterinu, Christine un Ben, ar katru pa savam, ar katru kursabiedru savas lietas, par ko runāties. Jānis regulāri klātesošs videozvanos, abi šobrīd sirdslietās. Paldies par viņiem visiem.

Vakar bija skaisti dievkalpojumi pie Maestro. Beigās vakarēdienam vajadzēja papildu skaņdarbu. Parasti man nav problēma uz vietas ko izdomāt, pēc dzirdes nospēlēt vai noimprovizēt. Šoreiz ienāca prātā izņemt no somas tajā esošo eksāmena repertuāru. Tad nu nolasīju Štrausa "Morgen" klavieru partiju no lapas un pavadīju sevi. Klasiskā mūzika, sevi pavadot. Cilvēkiem patika. Maestro arī saulstariņš, šo ierakstu spēlējot mašīnā un draugiem. Sestdien profesore man sadeva iekšās, visu gan par tēmu un adekvāti, tāpēc nepārdzīvoju daudz, un kā izlēmu daudz nepārdzīvot un adekvāti reaģēt uz notiekošo, saņēmu no dzīves skaistu žestu ar Maestro atzinību.

Es viņai uzrakstīju sestdien. Apsveicu ar burvīgo koncertu. Uzaicināju tajā dienā uz kafiju vai šampanieti, nosvinēt veiksmīgo uzstāšanos. Kā arī nosūtīju savu ierakstu no nodarbības. Atbilde nesekoja līdz vēlam vakaram. Ziņas īsas, aprautas bez sarunas turpinājuma, savukārt mani uzaicinājumi ignorēti.

Šobrīd briestu beigt kontaktu pilnībā.
Sirdssāpes nevaru izteikt.

Rakstīt, izklāties, palikt bez atbildes ir viena no muļkīgākajām lietām, kas var notikt.
Šodien aristokrātiski neapraudājos dziedāšanas nodarbībā, kad profesore iesita pa sāpīgajām vietām. Tā jau esmu stipra. It kā. Kur neesmu bijusi?

Vakar A. savā pirms-lockdowna koncertā parādīja izcilu dīvas sniegumu. Mūzika, ar augsta līmeņa māksliniekiem, gaismas instalāciju pavadīta burvīgā baznīcas atmosfērā. Ja es teiktu, ka nezinu, KĀPĒC man visu nedēļu bija jādzīvo uz adatām šī piektdienas koncerta dēļ, kurā man pat pašai nav jāuzstājas, bet vien jāpalīdz notirgot biļetes (to pašu pamanījos sačakarēt) un kur savā dīvas šarmā uzstājas A., es melotu. Es zinu. Jo tā ir pasaules skatuvju dīva. Tas ir cilvēks, kuru es, lai arī vajadzētu, nespēju atlaist no savas dzīves un sirds. Viņas klātbūtnē man ir karsti un auksti un, lai arī ikdienā es smuki slēpju un esmu high funcioning (augstskola, darbs, draugi, dzīve), viņas smaržu jūtot, es nefunkcionēju adekvāti. Paldies Dievam, vakar uz koncertu bija atbraucis līdzi studijbiedrs Ben, kurš mazliet novirzīja zibeni un arī pie biļešu tirgošanas laipni palīdzēja (mūsu dīls ar Alexandru ir, bezmaksas vokālās nodarbības apmaiņā pret manu kādu praktisku paldzību). Tas gan netraucēja man visus kases rēkinus sabojāt, pat neiedziļināšos sīkumos, bet darbiņu sačakarēju. A. tagad būs reālas problēmas ar norēkināšanos.
Kāpēc augsti intelektuāls cilvēks sačakarē vienkāršu papīru darbu?
Jo STRESS. Emocijas. Jo bail. Jo viss iekšā kūp. Man pēc katras tikšanās reizes ar A. ir jāapiet apkārt kvartālam vismaz trīs reizes, ja ne vispār jāīet pie Reinas, lai vējš izpūš sakarsušo galvu un kaut nedaudz atvēsina straujos sirdspukstus. Šis cilvēks nav mans. Viņa nav pat laba un piemērota priekš manis. Bet es 30 gados joprojām nesaprotu, ko darīt ar jūtām. Ar prātu viss ir skaidrs. Nav tā, ka nav galvas. Galu galā, esi izveidojis sev dzīvi ārzemēs, viens pats, man besī latviešu pieticība, tādēļ teikšu atklāti, ka man ir daudz labu īpašību. Un ar prātu saprotu, ka arī es tādu koncertu varu, in fact, šobrīd pati gatavoju 60 minūšu programmu maģistra noslēgumam, kas reāli ir koncertprogramma!
Bet kā ir runa par viņu, ir vakars uz ezera. Man iet strāva cauri, kad viņa mani apskauj, paldies Dievam, būdama atturīga ziemeļeiropiete ar aktiermeistarības pamatiem, es domāju (CERU!), ka izdodas labi to noslēpt, un, viņasprāt, starp mums viss ir profesionāli ar, augstākais, cilvēcisku patikšanu.
Man jau sen nav pat cilvēciskas patikšanas. Patiesībā tā pat atkāpjas. Ar vēsu prātu redzu, ka nav viņa man, iepriekšējos klabes ierakstos viss ir. Bet sirds vārās.
No otras puses, lai jau vārās. Kāda kuram daļa. Slikti ir tikai šīs vārīšanās objektīvi rezultāti - stulba, ofensīva rīcība, vai arī uzbāzība, liekvārdība, neveiksmīga klibojoša komunikācija un pēc vakardienas arī sačakarēti darbiņi, un nemitīgi 24/7 situāciju analizēšana (bez jēgas, jo jūtu priekšā analīzes atkāpjas, prāta žogam jūtas kāpj pāri),
un tas viss tikai kaut kādas sirds dēļ?

Pasakiet man, kā lai dzīvo mierīgi.
Nē, ne ar pamperiem un traukiem, viduvēju partneri, bet mierīgi- pašpietiekami, ar stipru, neatkarīgu stāju pasaulē savā pilnā mākslinieciskajā un cilvēciskajā potenciālā.

The way we feel is how we connect with the universe

Tev nevajadzēja to darīt
Visu dienas pirmo pusi uzkaries, saproti un noskurinies, priecājoties, ka neizdarīji, ko nevajag,
un tad dienas vidū izdari
WHAT THE HELL IS WRONG WITH ME

Nav svarīga viņu sliktā sirdsapziņa, svarīga ir tava labā.

Šitāds meitēns, domā stipri virs vidējā, rīkojas nereti tikpat stipri zem tā.

Janvārī man ir jādzied maģistra beigšanas eksāmens un pēc ilgām pārdomām un mokām pret savu sirdsapziņu, sasodītais apzinīgums, pieteicos vismaz šodien darbā esam slima. Ko tālāk līdz janvārim, pagaidām nezinu, taču ir skaidrs, ka strādāt par kapeikām, braukt uz šo darbu 2 stundas, labi tas vēl tā, BET pēc pilnas novāvuļotas dienas nespēt padziedāt - darīt pašu pamatlietu, kādēļ vispār dzīvo un kāpēc šeit esi - tas ir neadekvāti. Pārsimt eiro dēļ riskēt ar veselību stundu metro. Tikpat neadekvāti būtu arī aiziet no darba šajos koronas laikos. Nezinu. Varbūt Jūs zināt labāk?

Manai mammai šodien 13. nāves gadadiena.
No rīta sazinājos ar Katarinu, Madaru, Jāni un Maestro un pateicos no sirds par viņu momentālo klātbūtni, kā arī atbalstu visu šo gadu garumā. Katarina ar mani, piemēram, ir jau kopš 13 gadu vecuma.
Ģimeni neizvēlas. Draugus gan. Tāpēc otrie jo vērtīgāki.
Dzeru kafiju, biju uz pārtikas veikalu (jā, reizēm jāieraksta arī kas garlaicīgs. par ko esmu pateicīga, ka ir veikals, uz ko aiziet un nauda, par ko šo pārtiku nopirkt.), uz darbu, mūzikas skolu Duisburgā, šodien neeju. Ārā silts, saulains, lapas lielākoties jau nobirušas un skaisti sakritušas sarkanas uz burvīgās Diseldorfas asfalta, nē, nav tā, ka sirds nav smaga. Vienlaicīgi esmu ļoti pateicīga. Visvairāk par debesīm un cilvēkiem.

Diriģējamais koncerts ar Musikverein Neuss atcelts, darba iespējas nepārskatāmas kaut vai bez visas koronas, kas atkal aktivizēta ellē bezsakarā, gribu un reāli vajag bagātu vīru.

Teiksim tā, apkopojot VISU: gan mūzikā, gan dzīvē es JŪTU, kā vajag,
bet ne vienmēr māku savaldīt savas emocijas, lai vajadzīgo komunicētu mierīgā, racionālā veidā un ar savu personību neizvestu otru cilvēku sliktākajā gadījumā no vēlmes dzīvot, labākajā no vēlmes uzturēties manā klātbūtnē.

MĒS VISU ZINĀM. Mums vajag tikai atcerēties un attiecīgajā situācijā, stresa (A., mēģinājumi, skatuve) vai nestresa situācijā (literally viss pārējais) atbilstīgi rīkoties. Nestresā tā nav problēma.
Nav taču man 30 gados naivums pārgājis vēl, ka, kārtējo reizi pierakstot to, ko jau zini, kādreiz to arī iegaumēsi.