Carpe · Diem

"I guess I'm lazy cause I can't put too much thought into getting a man. I'll just wait and see if a decent one comes along and romances me. I just won't be needy cause I've been alone long enough to know that I really don't need a man."
"I've been minding my business all my life and women have been trying to tarnish my name from ever since, honestly idc at this point, if certain folks wanna label me as a hoe thats on them, I know my morals and values. The best reward to give yourself is to win at life."

/youtube komentāru dzīles/

Nerīkoties mirkļa iespaidā, audzēt savu esošo racionālo pusi, kura regulāri nostrādā, nepavilkties uz stipro emocionālo pusi, kura lielākoties nostrādā pretēji. Ak kungs kā es ceru, ka es viņam patikšu.

Šī sirds salekšanās sajūta ir viena no dzīves jēgām

By living in the moment, you don’t depend on someone to be happy or to find fulfillment. You learn to merge with reality rather than resist it.
Mindful Attraction dzīles

Neviens tev neko nav parādā. Ne no viena neko nevari pieprasīt. Nevienam nav pienākums tevi mīlēt.
Šo atziņu autori un lietotāji pāŗsvarā ir tie, kuri nezina, ko runā. Viņiem ir ģimene, pilnvērtīga aizmugure, sakarīgi dzīves apstākļi. Es labprāt klausos cilvēkos, jo manī joprojām sēž tā mazā, naivā meitenīte, uzaugusi Tērbatas ielas absolūtā mīlestības, intelekta, augstvērtības oāzē un kura jau, aizejot uz skolu 7 gados, brīnījās, kādi klasesbiedri ir idioti. Man ir svarīgi, ka cilvēks zina, ko runā. Par mūziku muld neprofesionāļi. Par karjeru runā tie, kuriem tās nav un visticamāk arī nekad nebūs. Par pienākumiem mīlēt vai par finanšu nenozīmību runā laulībās esoši cilvēki, kuri, ja paskatītos aiz viņu aizvērtajām durvīm, to vien dara, kā no otra pieprasa un dzīvo otra cilvēka nodrošinātā komfortiņā.
Es šovakar sapratu, kāpēc man dzīvē aprimst vairākas draudzības. Tāpēc, ka man nav tās man izškirošās respekta sajūtas pret cilvēku, ka viņš patiesi zina, ko runā.
Tāpēc es nepinos ar puskoka lēcējiem un puisīšiem, un neizdalos sīknaudā. Es vēlos un gaidīšu sev dzīvesdraugu, kurš zinās, ko runā. Kurš zina, kas ir dzīve un kā to dzīvot tās pilnā potenciālā.

Jūtot, ka būs piepildījusies 2019.gada Ziemassvētku priekšnojauta, ka tie bija trešie un pēdējie Ziemassvētki, ko pavadījām konstelācijā divatā ar Maestro, aizbraucu pie viņa šogad jau 23.datumā. Pavadījām jauku vakaru, 24.no rīta iebrāzās Gina, viena no bijušajām, ieslēdza muzonu un sāka rīkoties pa virtuvi kā savējo. Lai arī Maestro ir vislielākais saulstariņš pasaulē, viņa uzaicinājums svinēt kopā ar vienu no bijušajām un viņas trīs pubertātes skartajiem bērniem, man manā situācijā, kad jau kuro gadu dzīvoju bez tuvas ģimenes, nebūtu tas ideālais risinājums. Jutu pareizi. Jau dienas laikā, viņai rosoties, man nāca melnie. 24.vakarā bija jādzied četros Ziemassvētku dievkalpojumos viņa baznīcā Ķelnē, koronas laika mūzika pirmajās mājās. Pa ceļam jau apraudājos, bet ne tā mīļi kā es varētu, bet tā, kā vecajās sliktajās dienās, kad konfliktējām ar Maestro, jo viņš deva, bet ne to, ko man vajadzētu un tobrīd visās dzīves traģēdijās gribējās vainot viņu, jo viņš vienkārši bija tuvākais pa ceļam un neīstajos brīžos darīja tieši neīstās lietas, tādējādi emocijas eskalējot. Dievkalpojumos notika tieši nezinu kas, taču mācītāja runas ietekmē par vienatni Ziemassvētkos, baznīcas atmosfēru, slikto dienu aiz muguras, visu situāciju, Maestro vien paspēja šausmās piegādat kabatslakatiņus. Ka es nodziedāju šos sešus korāļus, nezinu, bet, es nodziedāju. Nav tā, ka studijas ir bijušas pa velti. Nav tā, ka tu vari maz. Tu jebkādos apstākļos spēj savākties un izdarīt savu lietu profesionāli. Labi, viens ir, ja tev jāspēlē, bet pavisam cita lieta ir dziedāt, profesionāla līmeņa mūziku, ne alus krūzes-jebkurš-var-dziedāt variantu. Vēlreiz uzsveru, nezinu, kā, bet kā jāsāk dziedāt, asaras ir prom un spēj izdarīt savu darbu.
Šorīt bija vēl divi dievkalpojumi. Kopumā seši. Ārā ir korona, katrs vien pusstundu garš.
PALDIES.

Domāju, ka, kad cilvēki apkārtējie sapratīs, ka mana negācija ir vienkārši coping mehānisms, izlaižot to ārā un tādējādi atbrīvojoties no grūti nesama smaguma, un kad iemācīsies arī atškirt personīgi ņemamo no nepersonīgi ņemamā, dzīvot arī būs vieglāk. Esmu retā ziņā arī tipisks latvietis: par savu laimi skaļi nepriecājos, bet nereti izvēlos to atstāt starp mani un konkrēto objektu. Jo, sitiet nost, kā par kaut ko skaļi sapriecājies, tā kas vienā vai otrā jomā nobrūk. Savukārt savas mentālās veselības, cik nu tās vēl atlikušas, saglabāšanai, negāciju izvēlos laist uz āru. Ja to nevarat pieņemt, nu tad ko. Cik es varu pielāgoties. Visa dzīve viena pielāgošanās, es savukārt neesmu padevusies cerēt uz dzīvošanu pilnā potenciālā.

Visu medus mucu var ar vienu mazu pilienu sabojāt. Visu sapņu uzburto tēlu var nobēdzināt viens realitātes mirklis, nevajadzīgs! Sasodīts, kāpēc sūtīju to video, nu kas tas ir, ka joprojām nerīkoties mirkļa iespaidā neesmu iemācījusies. Un saucu citus par viduvējībām.

Maģistra eksāmenā koronas dēļ nedrīkstēs būt publika. Sešu gadu studijas, tām rezultējoties 60 minūšu garā programmā ar pasaules pērlēm, pabeidz, to dzirdot trīs cilvēku komisijai.

Maestro mani pārsteidz. Inteliģents, jūtīgs, burvīgs cilvēks, bet ar dāmām nu tādi gājieni, ka grāmatās jāliek. Slava Dievam, ka jau teju divus gadus viņš nav manā sirdī romantiski. :)

Vai tiešām būšu visu sabojājusi, pirms tas uzsācies?

Nevēlos strādāt kašājoties pa zemi, vēlos strādāt savā līmenī.

Dziedāšana, gatavošanās maģistra eksāmenam. Mahinācijas sirdslietās kā aizsargs savai sirdij, ļoti gribētos būt vienkārši patiess un bliezt reālās sajūtas, nevis mūždien kaut ko kalkulēt. Taču ar viņiem laikam citādi nevar, ja vien negribi būt dinamikā, ka tu mīli viņu vairāk kā viņš Tevi (lasīt - katastrofālā dinamikā, kur par attiecībām to pilnā potenciālā - vīrietis=sieviete vienlīdzīgi, vari aizmirst).
Bet varbūt vispirms jāsatiekas. Internetam ir milzum daudz priekšrocību, īpasi lockdowna laikā, bet viss svarīgākais jau tāpat vien būs, acīs ieskatoties. Man jau tagad sirds dreb par jaungadu.
Jaungadu svinēsim ar Jāni Berlīnē.

Kad man vissenākā mana draudzene, no dziļiem pamatskolas laikiem, atsūta video no komunistu pasākuma Rīgā pret kovidu,
es nesaprotu reizēm savu reasonability, ar ko es patiesībā draudzējos. Un cik nozīmīgi politiskie uzskati ir draudzībai?
Ja mani tie uztrauc, un es, pretēji komunistu sludinātajam, maigi sakot, nostaļgiski neuzskatu, ka mums jāatgriežas brālīgajā tautu savienībā, kā arī, tāpat kā Vācijā aizliegts sludināt nacismu, esmu par komunisma aizliegšanu Latvijā, - cik ļoti šim uztraukumam vajadzētu ļaut ietekmēt mūsu draudzību?

Köln Mülheim Friedenskirche ir sirdssilta vieta, kur vienmēr, un īpaši šajā bezdarba laikā, ir patiess prieks uzstāties. Šodien trīs dievkalpojumi. Paldies burvīgajai, atsaucīgajai publikai, kura mīl un novērtē.

Jā, jā un vēlreiz jā, par ko es visu laiku runāju -
"Es domāju, ka ir nenormāla pārprodukcija visādu veidu humanitārajām profesijām, tostarp – mākslas profesijām. To ir neadekvāts skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu.
Mākslas augstskolu pasniedzēji grib pelnīt algas, un katru gadu tiek uzņemti jauni puišu un meiteņu pūļi, lai tiktu pie mākslinieku izglītības, bet reāli mākslas tirgus ir ļoti ierobežots un daudziem nav pielietojuma. Mēs ar sievu esam runājuši, ka darīsim visu, ko varēsim, lai mūsu bērnus turētu pēc iespējas tālāk no mākslas, jo nav jēgas beigt kultūras un tamlīdzīgas akadēmijas, konservatorijas un pēc tam ar šo izglītību strādāt par bērnudārza audzinātāju.
Manā jaunībā mūziķi popgrupās, sākot ar čaļiem “Līvos” un “Jumpravā”, visi bija ar ļoti labu mūzikas skolas, konservatorijas izglītību, bet tagad popmūzikā var principā piedalīties katrs idiots – ar televīzijas palīdzību viņš mēneša laikā kļūst par zvaigzni.
Jaunajiem cilvēkiem, kas ir izvēlējušies kļūt par māksliniekiem, ir jāsaprot, ka mākslas augstskolas diploms negarantē, ka līdz mūža beigām valstij, sabiedrībai un nodokļu maksātājiem ir par tevi jārūpējas. Mēs šos cilvēkus maldinām, un viņi dabū nelaimīgu likteni."
/Alvis Hermanis/
Ja man kāds laicīgi būtu šo pateicis, es ļoti apdomātu profesijas izvēli. Es saprotu, ka mūziku mīlu par visu visvairāk un man tūlīt tajā būs maģistra grāds, kā arī esmu gatava cīnīties līdz galam,
bet šī, mīļie,
ir realitāte.

Mahinācijas, spekulācijas un manipulācijas, jānotur interese līdz jaungadam,
viņam aizmugurē Merkele pastaigājas.

The less you talk, the less you fuck it up
Well, legit

Julie, studijbiedrene, šodien lielveikalā teju nobļāvās:
- "Ilon, mēs abas, tādas izcilas sievietes, kā var būt, ka mums nav vīriešu?"
= "Ir, mīļā, ir. Tikai es ar tevi nerunāšu, ja Tu, tāpat kā 99% gudrīšu sievietīšu mums apkārt, izvēlēsies nobāzēties ar uz katra stūra pieejamo viduvējību."
= "Das stimmt"

:)

Aziātu bubble tea ir garšīga, Bratwurst Ziemassvētku stends (stendi šogad tirdziņa vietā) to autentiskajā dzimtenē un Reina ap stūri lieliski,
šobrīd brīvperiods starp dziedāšanas nodarbībām,
seriāls "Younger" un citi, samazināta komunikācija ar Lindu, vispār ir izaicinoši, palielinoties dzīvei Vācijā, saturēt visus kontaktus ar tuvākajiem draugiem, kuri - VISI dzīvo citās valstīs,
daudz sarunu ar Dženiju, meitēns iznācis no cietuma un tur vispār seriālu jāuzņem, priecājos būt kaut cik necik noderīga,
tā ir īpaša sajūta, būt noderīgs. Nevis blabla, bet reāli tā, kā vidusmērs ar no grāmatām izvilktiem citātiem to nespēj. Šajos brīžos liekas, ka tavas pieredzes devušas jēgu.
A. aizvakar zvanīja, nepacēlu, atzvanīju vakar, viņa nepacēla, neesam tikušās gandrīz mēnesi un rādās, ka arī, laikam, nevajag? Mana sirds vairs neiedrebas tik ĻOTI, bet tā, ka galīgi nereaģēju, arī vēl nav. Nepieciešams, lai kāds cits gudrinieks to vietu aizņem.