nu,pagaidi, Bahu nedrīkst minēt kā kādu vispārīgu piemēru! VIŅŠ BIJA IZŅĒMUMS! Kā visur ir izņēmumi.
Es to nedomāju tā, ka autori raksta savam laikam (kā "kam"), bet gan tas laiks ATSPOGUĻOJAS viņu darbos.
Protams, jo personīgāks ir skaņdarbs, jo tuvāks tas var būt klausītājam - jo vienmēr ir vēlme saskatīt darbā kaut ko tuvu sev, ieraudzīt sevi. Un tad attiecīgi arī (iespējams neapzināti) meklējam tos darbus, kuros varam identificēties.