Nejau pazemošanās, bet pazemība!!!
"Visos gadījumos, kad zināšanu trūkumu aizstāj pārliecīga centība, cieš loģika un rodas aplamības. Šāda aplamība izriet no kristīgo teologu apgalvojuma, ka no vienas puses, cilvēks ir līdzīgs Dievam, bet no otras – viņš ir niecība un tārps. Pazemojot sevi, cilvēks grib slavināt Radītāju, bet ar to sasniedz tieši pretējo. Radītājs tiek nevis slavināts, bet pazemots.
Ja cilvēks ir niecība, tad Radītājs miljoniem gadu ir veltīgi pūlējies. Nosaukdams, sevi, Radītāja veidojumu par niecību, cilvēks atzīst Radītāja nespēju radīt ko labāku, neņemdams vērā, ka ne Radītājs, bet viņš pats ir vainojams, ja viņš patiesi ir tāda niecība. Un vēl: ja cilvēks, Radītāja attēls un līdzība, vienlaikus ir puteklītis un tārps, tad viņš arī savam Radītājam piešķir šo savu negatīvo tēlu.
Patiesi, līdzīga pazemošanās ir sliktāka par lepnumu. Radītājam nav vajadzīga šāda viņa slavināšana. Radītāja godināšanai jāizpaužas viņa atdarināšanā un gatavībā Viņa vadībā kalpot dižajam mērķim, kuram kalpo Viņš, tas ir, visas dzīvības evolūcijai un visa esošā laimei."

(c)A.Klizovskis "Jaunā laikmeta pasaules izpratne"