Kas tas ir...tie nav strauji sirdspuksti, tā nav mūžīgā gaidīšana, tas nav tas par ko visi runā...Bet kas, kas mani pašlaik nomoka, kāpēc nevaru domāt ar skaidru prātu...kāpēc vienalga gribas! Gribas tikai būt...gribas tikai just, neko nedarīt, tikai izjust to un ļauties tam, kas tagad sirdī visdziļāk! Kāpēc pašlaik prāts nepakļaujas man...visapkārt tikai domas, bet tās nav skaidras...vienkārši miglainas un izplūdušas un tās mani nes pa straumi...Tikai cik tālu tās mani nesīs? Cik tālu es iešu, lai atrastu atbildi, lai vienkārši saprastu, ko es daru, lai atgrieztos tur, kur es biju no sākuma...neiekristu dziļā bedrē, kas ir tieši man zem kājā! Es redzu, bet jūtos akla, es dzirdu, bet es nevaru sadzirdēt to, ko visi dzird! Es itkā dungoju pie sevis, tā lai neviens neuzzin un sapņoju...vai kā es sapņoju! Vai tās ir ilgas, pēc tā visu jaukā, pēctiem pašiem straujajiem sirdspukstiem, pēc mūžīgās gaidīšanas...varbūt tā būtu labāk, nekā tagad sēdēt un pašai nezināt, ko vēlos, jo visa ir tik daudz! Cilvēki man iet garām un neredz mani, tikai ar vienu aci tie noskatās, ka vispār vēl esmu, bet neapstājas, lai pajautātu kāpēc! Es nesaku, ka grūti, bet viegli nav! Nav viegli, ka tevi vairs negrib, ka tevi vairs neredz...Nav viegli iet bez kruķiem ar lauztām kājām, nav viegli pārpeldēt jūru bez laivas...un nekad nebūs viegli palikt vienai! Vai tiešām vajag censties pārkāpt pāri, ja stāvu ceļā un izlikties, ka neko vairs nejūt...es nezinu, ko vēlos. Vēlos, lai man palīdz atrast kruķus, lai palīdz sameklēt laivu un, lai nekāpj pāri, kad tuvojas... vienkārši palīdz nenosisties un nenoslīkt tur, kur esmu tagad!!!