reiz pazinu meiteni...meiteni,kas sapņoja.Viņas sapņi bija tik tāli...tāli kā mums mēness,kas aiz loga liekas tik liels un spēcīgs.Viņa sapņoja par to,kas nebija dots katram.Par debesīm un zemi,par to,kas starp pagātni un nākotni.Par gaismu pārvērtās viņas sapņi,par sāpošu realitāti un grimstošu kalnu.Šis kalns smacēja domas,smacēja viņas esamību.Jā...viņa sapņoja par tagadni..sapņoja par savu dzīvi un to,kā būtu ja būtu,ja viņa būtu šeit un stāvētu uz zemes un kautvai raudātu,smietos vai dzīvotu.Bet tikai būtu!Bet nebija,nebija šīs meitenes,jo to jau kāds pie sevis bija pasaucis...:((
Arī mums sāp kā citiem,pat vēl vairāk.Arī mēs sapņojam...bet vai kādreiz padomājam to,ka vēlamies varbūt par daudz.Vēlamies mainīt apkārt esošo,bet vajadzētu varbūt mainīt sevi.
Šīs meitenes tagad vairs nav.Arī viņas sapnis lēnām izgaist,bet kapēc?!Vai tad viņa gribēja par daudz?Vai tad ''būt''ir par daudz prasīts?