ar kājām zemē un degunu mākoņos

Skaists valsis uz klavierēm Mākslas darbienieku namā, kur parasti notiekot līnijdejas. Un tad kājām pa naksnīgi rudenīgās Rīgas ielām, ar spuldzēm izgaismotām. Jau otro vakaru ir miers, kas iestājas tikai tad, ja pārstāj gribēt, vēlēties un pretoties, ja ļauj visam ritēt pašam no sevis.

Ērglis, kurš lido pār aizu starp divām kalnu grēdām.
Lēnas pusdienas pļaviņā, kas sazaļojusi uz Krivana pleca.
Rīts ar grāmatu vietējā parkā uz soliņa.
Gājiens cauri mākonim, kad nav skaidrs, kas ir priekšā un kas ir zem tevis.
Fantastisks klusums pēc lietus mežā, kurš laistās visās zaļuma nokrāsās.
Kāju mērcēšana kalnu upītē, skaidri sajūtot kā saule uz pieres iezīmē trešo aci.
Smaidi, smaidi, smaidi...
...un sajūta, ka to visu esmu pieredzējusi tikai es, ka tie cilvēki, kas diendienā bija blakām, patiesībā tur nemaz nebija.

viss kā vienmēr pēdējā brīdī - darbs, somu krāmēšana un kultūras baudīšana. Bet tūliņ, tūliņ tā skriešana beigsies un iestāsies miers. Viss - dodos uz kalniem :)

Nibloku gaidot, stundu tika lasīta grāmata. Prieks bija arī par celtni vakara saules staros. Kad beidzot viss sākās, bija patīkams pārsteigums par pašmāju censoņiem. Nu bet tad, kad beidzot pienāca kārta Niblokam, patiesību sakot bija jau jāiet prom.

Respektīvi - laba mūzika un slikta pasākuma organizācija. Bet vakars bija jauks.

Fantastiski skaista nedēļas nogale, kas pavadīta mūzikā - sākot ar Labu dabu Engurē un beidzot ar franču Bratsch Dzintaros. Un viss, kas ir dzirdēts, ir tāds, ka, klausoties jāsmaida un jāpriecājas, vai arī jāskumst līdzi. Bet vienalga tā gaiši un skaisti. Baigais prieks par notikumiem un cilvēkiem, kam ir jēga un kam izdodas. Jēga, kas ir pavisam citādāka un tāpēc, iespējams, daudz svarīgāka.

Es arī tūliņ iešu. Iešu lēni un skatīšos kādas ir lapas liepām šovakar, ieskatīšos trolejbusu vados un mākoņos aiz tiem. Vienkārši iešu pa ielu un satikšu svešiniekus. Vienkārši iešu un būšu es un runāšu tikai ar ielu. Iespējams, ka tieši tad es esmu vislaimīgākā.

Aiz loga pastaigājas fantastiski skaisti mākoņi. Tā savā nodabā.
Divi lielākie pēdējā laika mezgli ir atsējušies, tagad palikuši tikai parastie mezgli.
... un visam pāri nogurums, liels nogurums.

Vakar stāvu ap pusnakti tramvaja pieturā uz K.Barona ielas un godīgi gaidu pēdējo tramvaju, lai godīgi nokļūtu mājās un godīgi ielīstu gultiņā zem sedziņas. Pāri ielai nāk melnīgsnēja paskata vīrietis un vēršas pie manis ar sakramentālu jautājumu - "Ei, rabotajes?". Principā šis ir jau otrais gadījums šovasar un kaut kā vairs pat nebija smieklīgi... Pēc garderobes analīzes nospriedu, ka uz senākās profesijas prikidu tomēr nevelku, ja nu viņas vienīgi nav sākušas tērpties biroju mākslinieciskajā stilā. Atliek visu norakstīt uz konkrētā personāža stulbumu vai seksindustrijas uzplaukumu....

Jūrmalas pludmalē visaisraujošākais ir gulēt aizvērtām acīm un ik pa laikam dzirdēt aprautas frāzes no kādas garāmejošas sarunas, kas ļauj brīvi iztēloties tās sākumu un noslēgumu. Vienlaikus ir jāmēgina sajust kā caur tavu ķermeni savienojas saule un zeme.

Labākā nodarbe laiskai sestdienas priekšpusdienai ir savērt krelles no sarkanām stikla pērlītēm, tad tās apvilkt un iziet pusdienās.

Kādreiz skolā sporta zālē stāvēja tas baļķis, pa kuru jāiet, visādi tur atliecieni uz priekšu un atpakaļu jāveic, veiklākajiem jālec. Lai līdzsvaru trenētu. Un apakšā salikti polsterētie madrči - tiem, kam ar to līdzsvaru švaki. Ja atmiņa neviļ, mans augstākais sasniegums bija pa to baļķi noiet, ne uz kādu akrobātiku neprendējot.

Kaut kā tagad arī sajūta kā uz tā baļķa. Vicinies ar rokām, lai saglabātu to trauslo sajūtu, ko sauc par līdzsvaru. Un ir skaidrs, ka nav nekāda līdzsvara, ir svārstīšanās no vienas puses, uz otru. Vienīgais, kas nav skaidrs, vai tie matrači tur apakšā ir salikti.

Ielas pilnas ar visdažādāko tautību cilvēkiem, kas runā daudz dažādās valodās. Un tu vienā mirklī iekūsti šajā jūklī, jo te nav vietējo un svešo, te ir tikai svešie un tātad pilnīgi visi ir arī vietējie. Tādēļ ir neaprakstāmi viegli un brīvi - modernās Bābeles priekšrocības. Un vēl nav nekādas agresijas. Rīgā man gada laikā nav atvainojušies tik daudz cilvēku kā Londonā dažās dienās - par vienkārši nejaušu pieskārienu garāmejot vai kādu citu sīkumu. Šajā mirklī gara acīm redzu niknās tantas Rīgas sabiedriskajā transportā un smaidu par cilvēku nespēju dzīvot viegli, bez beršanās un kasīšanās gar citiem.

Jauka izstāde par 19.gadsimta māksliniekiem pašu mākslinieku acīm - romantiskie varoņi ar neprātīgajām acīm, dzīvi baudošie bohēmisti, elegantie dendiji un cilvēki, kas mēģina nostāties Dieva vietā. Kaijas un zvejnieki uz melna fona Teitā. Šā gada labākie britu portreti - fotoreālisms pilnā plaukumā.

Balodis, kas jauki dūdodams lenc savu balodieni, un zosis Haidparkā.

Iedomāts pieskāriens plaukstai.

Vineta un Miks, kas vienkārši izskatās laimīgi starp datoru, riteņiem, melno mežģīņu kleitu un krāsainiem audumiem.

Austrumu un āfrikāņu audumi, smaržas un rotas, kā arī sapņu korsete, kas tā arī palika nenopirkta.

Pusnedēļa Londonā ar neticamu viegluma sajūtu ir aizplanējusi...

Mati pievilkušies ar jūru un lietu,
acīs plaiksnī zibeņi un mākoņi veido kalnu grēdas,
āda joprojām jūt karstās smiltis un smaržo pēc jūras zālēm,
uz pleca joprojām trīs negaisa lāses.
Es gribu palikt tur...

No liela karstuma ir viens labums. Pēc dušas, noskaņas radīšanai, var lietot Kenzo smaržas "L'eau" (jebšu "Ūdens"), staigāt pa māju melnā veļā un klausīties kaut ko spānisku. Un tas sanāk daudz izjustāk kā nekarstumā.

Vēlēšanās, kas nepiepildīsies. Sarunas, kas nekad netiks izteiktas vārdos. Glāsti domās. Atmiņas plaukstās.

Skrien, lai paspētu. Meklē savu kursu. Centies ar zināmu cienību ieslīdēt Lielajā aulā. Ilgi un dikti aplaudē cilvēkiem, kuriem arī dod diplomus. Beidzot dod arī tev - Urā! Dekāns pat atceras tavu vārdu! Dāvana programmas vadītājai. Puķu ražas savākšana no radiem un draugiem. Foto uz LU trepēm, pa kurām iepriekš nedrīkstēja iet. Mazāki foto pie ziedošiem krūmiem. Puķes ir par lielu un smagu un tāpēc, paldies dievam, vienreiz var iet prom un ielikt viņas spainī darbā. Un tikai tagad, kad viss aiz muguras, piezogas apziņa, ka, iespējams, lielāko daļu no šiem cilvēkiem, ar kuriem zināms dzīves posms pavadīts kopā, tu vairāk nekad nesatiksi... Neteiksim, ka tas tā ļoti būtiski un skumji, bet dīvaini gan.

Vienkārši diena, vienkārši diena, kad Pulkvedī var dejot ar basām kājām...

Sestdien nominu 43 kilometrus un secināju, ka visi līdzšinējie izbraucieni pa asfaltētajām virsmām ne nieka nav vērti. Tikai tagad sapratu, kāds ir mans ritenis, ko viņš var, un, ko varu es. Un visu ņemšanos un mocīšanos pa gandrīz bezceļiem atsvēra nonākšana visu aizmirstā stūrītī pie Gaujas, kur noslēpts no laivotāju acīm bija aizaudzis ezeriņš, no kura tūlīt tūlīt varēja sagaidīt iznirstam kādu pasaku tēlu, jo tādas vietas var pastāvēt tikai fantāzijās. Turklāt nekas nav labāks par aukstu, nesen slauktu pienu lauku mājās, pa kuru pagalmu saimnieko ar klēpja sunīša raksturu apveltīts rotvelers vārdā Boss.

dievinu rītausmas pilsētā, kad naktstauriņus nomaina darba bites. Vielas nezūdamības un mūžīgi pulsējošās Brīvības ielas likums. Āmen.

Šovakar planēju vējā starp kaijām un kaitbordiem.