ar kājām zemē un degunu mākoņos

Kādreiz skolā sporta zālē stāvēja tas baļķis, pa kuru jāiet, visādi tur atliecieni uz priekšu un atpakaļu jāveic, veiklākajiem jālec. Lai līdzsvaru trenētu. Un apakšā salikti polsterētie madrči - tiem, kam ar to līdzsvaru švaki. Ja atmiņa neviļ, mans augstākais sasniegums bija pa to baļķi noiet, ne uz kādu akrobātiku neprendējot.

Kaut kā tagad arī sajūta kā uz tā baļķa. Vicinies ar rokām, lai saglabātu to trauslo sajūtu, ko sauc par līdzsvaru. Un ir skaidrs, ka nav nekāda līdzsvara, ir svārstīšanās no vienas puses, uz otru. Vienīgais, kas nav skaidrs, vai tie matrači tur apakšā ir salikti.