ar kājām zemē un degunu mākoņos

Draugi

Journal Info

Name
ikucis

Navigation

29. Oktobris 2023

Add to Memories Tell A Friend
tikmer whatsapaa draugu kasisanas :) bija sarunatas pusdienas sodien bet pajuka jo:

T atteicas jo kadi tur apstakli vinai
es atteicu, jo nevareju pabraukt - bet es tiesam nezinaju, ka acu parbaude ieklaus pilinasanu un aklumu (jo parasti taa nav) - un es negribu nobraukt kadu veceniti un kaa delj ? tapec ka nevareju vienas pusdienas izlaist un man obligati jabrauc ar ziliteem pa visu seju?

I. atteicas, jo pilsetas hospitalis zinjo ka ir pilns un ka viniem vairs nav vietu NEVIENAM un saadaa situacijaa vina no maajas aaraa neies

S. sapsihojaas - taa nebija runats, mes bijam sarunajusi, very disappointing utt

nu nezinu, bet no otras puses, ja tas pilsetas hospitalis zinjo, ka ir pilns un vairak cilvekus uznemt nevar, tad es varu saprast, ka dazi cilveki jutas stresaini (es ne, bet kada vairs tam nozime)

Add to Memories Tell A Friend
Telefonu atradu, Dievs ir un Ciba ir !

Add to Memories Tell A Friend
OMG

sakas viss ar mirgojosaam zvaigznitem redzes lauka kaktinos
palasiju, ka tas var nozimet no "pilnigi nekas" lidz "apsveicu, driz zaudesiet redzi un ari visu parejo"

aiztesos pie oftalmologa

kas izradijas vecs sakarnis, igns bez gala, tikko izdzirdejis manus slupstus "si sic sinnnntilanto cherckii" (pameginiet pateikt italiski mirgojosi apli redzes laika periferijaa, ka) saka maat ar galvu un LIEKI VARDUS NETEREJA, vispar vardus vins netereja nekadus

sapilinaja man acis brangas deva 2 veidu pilienu un lika gaidit gaitenii

jau driz maniju, ka saku zaudet ne tikai acu gaismu, bet ari orientesanas spejas (ja ta padoma, tie ir saistiti lielumi)

atpakal kabinetaa jau iestreipuloju neko isti neredzot, kas veco sakarni loti apmierinaja, ta esot ar tiem anestetikiem, vins noteica

acis izpetija rekordatrumaa un atdeva lapinu kur bija rakstits norma, norma, norma
izsperot mani aklu gaiteni, vins noteica, ka es tas zvaignzes drosi vien redzesu atkal, bet tas nekas nenozime un nekadas papildu vizites man ar neesot vajadzigas (brinos ka neieteica - kaa tur bija - marcinju galas un pinti alus un nedomat par lietam, par ko man nekadas jegas)

un vai es tagad varu braukt ar masinu ? - nu varat meginat pec 20-30 min

pec 20-30 min biju joprojam akla un loti apnemigi virzijos uz taxi, uzspraudusi uz masinas parkinga zimi lidz 15.30

un maajas atklaju ka man nav telefona - visaa sajaa afeeraa un apstulbumaa tad laikam tajaa taxi telfons palics
aizbraucu ar busu atpakal un noskaidroju kas par firmu utt utt, netieku darba mailaa (jo tam vajag kodu uz mobilo) utt utt, rakstu mailus no gmail utt utt

LABAIS - tad vismaz pec veca sakarnja domaam, aklums man pagaidam nedraud un arii nevienu nenogalinaju, tada akla braucot

un LUUUDZUUUUU atdodiet man telefonu LUUUDZZUUUUUU ciba, sadodas rokas, a nu vienu reiziti tikai

29. Oktobris 2020

Add to Memories Tell A Friend
DELFI. Nav taisnība, ka cīņa pret naudas atmazgāšanu iebraukusi otrā grāvī.

Add to Memories Tell A Friend
Citas dienas man ir vairåk un citas mazāk skaidrs, kas es esmu un ko es šeit daru, bet tajās dienās, kad man tas ir skaidrs, diena var būt arī grūta, ārprātīga, nesabalansēta, un tas nekas

28. Oktobris 2020

ziņas no Briseles

Add to Memories Tell A Friend
bet vispār, arvien vairāk draugi, paziņas, darbabiedri ziņo, ka ir pozitīvi vai karantīnā pēc saskarsmes ar kādu kurš ir saskāries ar kādu... domāju, tāds brīdis man arī pienāks diezgan drīz, jo es tomēr šad tad eju uz politiskajām likumdošanas sarunām, kur ir vismaz 30 cilvēki un kas vienīgās no visa darba nav iespējamas attālināti (vakar viens deputāts jautā otram, kas tikko atgriezies no pašizolācijas: so, how was Covid? (somu humors)). infekcija nav vairs nekāds kauns. man liekas, daudz ātrāk pienāks brīdis, kad te visi būs izslimojuši un imūni, un maskas/roku dezinfektori + iknedēļas testi kļūs par rutīnu. kad pienāks vakcīna, mēs to vairs nevēlēsimies, mēs jutīsimies neaizsargāti un kaili, kā tradicionāli domājošs cilvēks, kas pirmoreiz nonācis nūdistu pludmalē

Add to Memories Tell A Friend
LSM. Polijas premjers kritizē protestus

Add to Memories Tell A Friend
Pirmais rajons kur strādāju atbraucot uz Tokiju bija Ebisu. Tā ir samērā klusa un skaista vieta, kur sakuras alejas sadzīvo ar neskaitāmajām dzerambodēm, glaunajām franču ēstuvēm un stikla biroju ēkām.
Ēdamvietu bija tik daudz, ka katru dienu pusdienās gājām citā vietā. Divreiz nedēļā ēst vienā bodē bija slinkuma izpausme un neko tādu mēs neatļāvāmies.
Katrai bodei bija sava iezīme un es pat neatceros visus nosaukumus, jo iesaukas bija piemērotākas.

Piemēram, "pie vectēva", kā to bodi sauca birojā, bija teppanyaki gaļas ēstuve, kur saimnieks, ļoti cienījamos gados vectēvs, viens pats apkalpoja visu zāli. Vienā rokā brangs gaļas nazis, otrā rokā vīna pudele; kā jauns viņš lēkāja no viena galda līdz otram, grieza gaļu, lēja vīnu virsū un itkā pavēlot teica apmeklētājiem kas un kā ir jāēd.

Tad bija "pie Amruta": tipiska indiešu karijbode bez īpašām iezīmēm, bet mūsu indiešu kolēģis Amruts teica, ka tā ir autentiska, un ka labais tonis ir pasūtīt zirņu kariju, jo viņš esot veselīgs.

"Pie meitenes" bija japāņu karija bode, kur šefpavārs bija bodībilderis gados ar maigu valodu un smalkām manierēm. Viņa meita strādāja par viesmīli un kādreiz man ļoti patika, tāpēc gāju ēst kariju katru dienu vismaz pus gada garumā. Beigās izrādījās, ka meita ir precējusies. Vai nevarēja pateikt agrāk?

Pie biroja bija bērnu rotaļu laukums ar sakuras kokiem apkārt un betona kalniņu astoņkāja izskatā. Tam laukumam, laikam, kādreiz bija garlaicīgs nosaukums, apmēram kā "Ebisu 1. kvartāla rotaļu laukums", bet neviens viņu nesauca nekā savādāk kā par astoņkājparku. Tagad, ja skatās gūgles kartēs, tad astoņkājparka nosaukums jau ir oficiāls.

Ebisu katru vasaru ir Ebisu festivāls, kas varētu būt tipisks japāņu vasaras festivāls, bet ar neredzētu dalībnieku sparu. Viss notiek kā Indijas filmās: pa vidu uz platformas vairāki cilvēki sit bungas un dejo pa apli, bet garāmejošie salarīmeņi pamet savas darīšanas un metas dejā iekšā. Kulminācija ir tad, kad visu apkārtnes ielu cilvēki vienojas dejas ritmā, dziedot Ebisu dziesmu: "E-bi, E-bi-su! E-bi, E-bi-su!". Neko tādu nekur citur neesmu redzējis, ja neskaita indiešu filmas, protams.

Nu un, stāstu var pabeigt ar Ebisu spoku stāstu. Apkārtnē atrodas divi debesskrāpji, savādā kārtā ar vienādiem nosaukumiem. Viens no viņiem ir uzbūvēts starp vecām kapsētām un vietējo vidū ir baumas, ka visi lielie uzņēmumi, kuriem ir nelaime tur ierīkot savu biroju, drīz vien bankrotē. Baumas var palikt baumas, bet mūsu klients, viena pasaulē pazīstama japāņu firma, tur pārvācās ar savu biroju. Viņiem ļoti ātri sākās finanšu problēmas un, joki paliek joki, viņi no turienes izvācās uz citām telpām. Bizness atkal iebrauca sliedēs un problēmu vairs nebija. Kas līdzīgs notika ar slavenu ķīniešu virtuves restorānu, kuru apmeklēja slavenības un tā: pēc kāda laika viņš aizvērās ciet un neviens telpās iekšā neiebrauca. Kā ir tagad nemāku pateikt, bet gan jau ka tukšs viņš nestāv.

26. Oktobris 2020

Add to Memories Tell A Friend
DELFI. Ministru kabinets tuvākajā laikā varētu lemt par ierosinājumu dot iespēju vecākiem izlemt

aplis savelkas

Add to Memories Tell A Friend
mums otrais lokdauns, tik drusku maigaks, bet nu :
sporta zales, baseini utt ciet
kino, teatri, kultura ciet
restorani, bari -tikai darbdienas lidz 18.00
un nepartikas preces - tikai darbdienaas
izbraukt no commune it ka pagaidam nav aizliegts bet nav rekomendets
jaa alkohols noperkams tikai lidz 18.00
kaut kas vel, gan jau aizmirsu, pareizi, komandanstunda no 23.00-5.00

esmu ta ka sokaa, mekleju, kur aizbraukt - it kaa sveice vel valjaa, bet aizdomas, ka tikai tapec ka viniem veelaak saaka celties tie cipari un klist baumas, ka vini ari aizklapesies

Add to Memories Tell A Friend
Kādreiz strādāju kopā ar japāni, kurš bija samīlējies krievietē un staigāja mācīties krievu valodu kursos tikai viņas dēļ.
Īpašs progress viņam nebija, bet ļoti labi sanāca satvert dažas kultūrkoncepcijas un tās komentēt.
Bieži vien viņš kaut ko salaida grīstē un citi gāja viņam aizrādīt.
Tie "citi" pārsvarā bija krieviski saprotošie izraēlieši.
Tad nu viņam jautā: "nu, pasaki, kā tā ir sanācis?"
Japāņu kolēģis acis izbolījis un rokas izpletis: "Izviņi! Tak polučilos!".

Add to Memories Tell A Friend
Ka ar apbedisanu lielajas pilsetas? Pienjemu, ka kapsetu tur nav?

Japāņu bērēs esmu bijis pusotru reizi, tāpēc pieredze ir maza.

Pirmā reize bija sunīša apbedīšana.
Ne tik tālu no mājām, tepat Tokijā, ir sunīšu un kaķīšu kapsēta: tāda pati kā cilvēkiem, bet bez aizpasaules vārdiem (par to vēlāk). Pie ieejas ir kaut kas līdzīgs kapličai kur notiek atvadas, tad tālāk ir krematorija, templis un pati kapsēta.
Bēres nav ļoti priecīgi svētki, tāpēc man ir diezgan smagi par to atcerēties bet jā, sākumā, tāpat kā cilvēkiem, ap sunīša ķermeni pulcējās saimnieki un draugi, raudāja un tā... Tad sunīti ainesa līdz krematorijai. Pēc krematorijas sekoja tā japāņu tradīcija, kuru es joprojām neesmu spējīgs normāli pieņemt, tā kaulu šķirošana. Tempļa priesteris paņem dažus kaulus un nodod ar kociņiem tālāk. Tālāk tie kauli tiek nodoti no kociņiem uz kociņiem, līdz nonāk urnā. To urnu vēlāk saņem kā sunīša pīšļus, kurus apglabā kapsētā. Starp citu, tieši tāpēc esot nepieklājīgi nodot ēdienu no kociņiem uz kociņiem ēdot, jo tā ir bēru tradīcija.
Vēlāk notiek lūgšana templī, kur ir jāaizdedzina vīraks, jāiesit ar vālīti pa misiņa podu un ar to procedūra ir beigusies.

Cilvēku bēres ir sarežģītākas un sastāv no vairākām fāzēm. Atvadu fāze ir bēdīgā fāze, kad stāv apkārt zārkam un atvadās. Tie ir tādi bēdīg-priecīgi svētki, jo itkā ap zārku visi ir skumīgi, bet kad iet uz citu istabu ieēst un iedzert, tad sērīgums pazūd kā nebijis, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tad notiek krematorijas fāze, kuru es, godīgi sakot, negribētu piedzīvot, jo ja sunīša kaulu šķirošana vēl bija paciešama, tad ar cilvēka kauliem būtu grūtāk. Tajā neesmu bijis, jo biju darbā. Tad seko vismaz mēnesi garš sprīdis, pēc kura notiek apbedīšana.

Es teikšu tā: esmu bijis tradicionālās tējas ceremonijās nedomātās tūristiem, esmu piedalījies jaunā gada sagaidīšanā Aiči laukos pēc visām samuraju tradīcijām, esmu ēdis jēlas aknas un dzēris dzērienus no skudrām, savvaļas fugu pēc kura tirpst āda, vērojis Sagami līča spīdumu naktī un kails staigājis pa sniegu Hokkaido starp karstajiem avotiem un pat dziedājis Šalom Aleichem apskaudamies aplī ar japāņiem. Bet to visu pārspēj apbedīšanas rituāls. Laikam nebūtu smuki to teikt tūrisitiem, ka, redz, ja būsi Japānā, apbedī kādu, bet tā ir viseksotiskākā Āzijas pieredze kura man kādreiz ir bijusi. Jā, un es saprotu, ka īsti izskatīt ko izklaidi nevar, bet tas bija fascinējoši.

Ar tik garu ievadu jāizskaidro pats process.
Viss sākas ar uzgaidāmo teplu templī. Tā ir askētiska telpa, tīra, bet glauna, ar izkoptām virsmām: galds no melna koka, marmora grīda... Katram tiek izsniegts kas līdzīgs mazam rožukronim, kurš ir jātur rokā un tēja, kuru padzerties gaidot. Telpā ir auksti, ož pēc vīrakiem un īsti omulīgi nav.
Pēc kāda laika saņēmu ielūgumu ienākt templī, pašā iekšā. Vidū zeltīts altārs ar Budas veidolu, stilizēti koka un zelta lotosa ziedi apkārt, pie altāra stāv bungas un divi mūki ar smuki nodzītām galvām. Abi apsēžas un sāk šūpodamies ierunāt mantras. Dalībniekiem izsniedz lūgšanu grāmatu, kurā viss ir rakstīts maņjoganā (tā ir rakstība bez fonētiskā alfabēta, tāpāt kā ķīniešu valodā), bet izruna ir rakstīta pie rindām maziņiem burtiņiem. Tā nav japāņu valoda, tas ir sanskrits, kurš ir pierakstīts lietojot japāņu heroglifus, turklāt senajā rakstībā!
Mūks sagatavo paplāti ar oglēm un trauciņu ar pelniem līdzīgu vīraku blakus, padod to pirmajam dalībniekam sola malā un atgriežas lūgšanu pultē. Sāk sist bungas un parāda ar pirkstu kur ir jālasa mantra. Visi sāk monotoni dziedāt mūkam līdzi, sanskritā ar smuku japāņu akcentu.
Vīraku paplātes turētājs paņem pirkstos vīraku, paceļ gaisā, noliec galvu un uzber oglei virsū. Gaiss piepildās ar spēcīgu vīraka smaku. Nodod nākamajam. Tad nākamajam. Tas viss notiek dziedot mantras. Kad pienāca mana kārta, gaiss templī vairs nebija caurspīdīgs: zilganā, smaržīgā miglā varēja saskatīt spīdīgās mūku galvas, tad savu grāmatu ar sanskrita mantrām un pašu vīraku. Mantru skaņa sāk kļūt organizētāka un šķita, ka visi atradās tādā kā transa stāvoklī. Padevu savu paplāti tālāk un gaidīju beigas.
Kad viss beidzās, mūki paņem trauku ar pīšļiem,un aiznes līdz kapam. Kapa struktūra nav īsti tāda kā Latvijā: kapakmens ir, bet zem viņa ir tāds kā nodalījums ar durtiņām, kur stāv visu radinieku pīšļu tvertnes. Pīšļu tvertni ieliek iekšā un speciālā vietā pie kapakmeņa ieliek koka paplātes ar citpasaules vārdiem sanskritā. Kad cilvēks nomirst, tad viņam dod citu vārdu, ar kuru viņš dzīvos tālāk un tas vārds ir sanskritā. Noslēgumā radinieki salasās apkārt, daži pārkrustās. Vēlāk uzzināju, ka daži bija katoļi, bet budistu un sintoistu būšana smuki ar viņu katoļticību sadzīvoja kopā. Tas ir ļoti interesants kokteilis.
Kad viss beidzās, visi kopā aizbraucām uz sušī restorānu un ēdām un dzērām. Bija jautri, jo aizgājēju mocības ir beigušās.

Par kapsētām runājot, tādu ir daudz. Viņas ir tepat pilsētā, dažiem mājas ir ar smuku skatu uz kapakmeņiem un koka paplātēm. Ap kapsētām parasti ir smuki žogi un nezinot var paiet garām nepamanot. Parasti blakus ir arī templis, bet tempļu pilsētās vispāri ir daudz, tāpēc tie neizceļās.

Atsevišķi ir jāmin sintoistu bēres. Pārsvarā japāņiem visi priecīgie svētki tiek svinēti pēc sintoistu tradīcijām, bet bēdīgie pēc budistu tradīcijām. Tomēr, Tokijas rietumdaļā un Kanagawas ziemeļos, ap Sagamiharas kalniem, ir spēcīga sintoistu tradīcija un tur arī bēres tiek svinētas pēc sintoistu tradīcijām. Īsti par sīkumiem pastāstīt nevarēšu, bet process ir atšķirīgs no budistu procesa: bēres ir festivāls, jo visas sintoistu reliģiskās tradīcijas ir festivāli. Par tiem kādu citu reizi.

23. Oktobris 2023

Add to Memories Tell A Friend
milano-catania-milano 8-15 Nov 13.99 euro
drusku supojos sokaa, kaukt kas jocigs
janoceko, vai uz siciliju vispar lombradiesi drikst braukt

Add to Memories Tell A Friend
uz kurieni lai brauc novembrii ? uz Bali nevar, Goa ari ne

varetu uz Kipru, bet vajadzigs tests- un izskatas ka tas deguna tests tiesi , ne asins
uz Griekiju - pagaidam tests nav vajadzigs Italijai, bet drosi vien driz bus vajadzigs, pie musu skaitliem pilnigi noteikti

tad atliek Sicilija ! nekada robezu skersosana, vai ari Isole Eolie, jaskatas kaa tur noklut

22. Oktobris 2020

Add to Memories Tell A Friend
lol what tagad Gobzems pats tviterī uzpurni reklamē?

21. Oktobris 2023

Add to Memories Tell A Friend
kovidstastini :

mate ar jaundzimuso nosutita uz kovid-analizem slimnicaa, jaundzimusais covid-pozitivs, mate kaa uzzinaja rezultatus taa pazuda (zidaini atstajot), policija mati nevar samekleet, nezin ko iesakt ar pozitivo gadijumu (reals gadijums, Palermo)

visi grib tikt uz ofisu, klist apkart dziveszinja - ja pierakstas uz gripas poti (medservisaa var dabut), tad var tikt teritorija un iesmaukt ofisaa - uz poti var neiet aizbildinoties ar peksnu drudzi/diareju

Add to Memories Tell A Friend
ta stunda ir situsi - no 23-5 nevar uz ielas atrasties (no ritdienas)

esmu shokaa

nu, mani tas ietekmee dramatiski - es parasti atgriezos pec pusnakts (vai ari mana kompanija atgriezas pec pusnakts)
un vispaar - gimenes, seniori un taa- bet jauniem briviem cilvekiem - 23.00 tacu ir laiks kad sak domat ko darit
un kurs randins beidzas 22.00 ?

un but maajaas 23.00 = kas tas ir ? internats, trakonams ?

sonakt svinam pedejo brivibas dienu :)

Add to Memories Tell A Friend
Neviena nekomfortabla doma nav sliktāka par tās slēpšanu pašam no sevis

Add to Memories Tell A Friend
kamer jus par maskaam vel nevarat rimties

mes te maskaas bez partraukuma kops marta

sodien mani vienkarsi neielaida darbaa, pat ne uz 5 min, izraadas, es kaukaaa biju palaidusi (vai nepareizi interpretejusi) vakrdienas mailu, kas saka, ka varot tikai essential gadijumos iet uz darbu

klist runas, ka bus coprifuoco - curfew - KOMANDANTSTUNDA vakaros

kaukadi vel likumi par restoraniem un baariem

ardievu isais laimes bridi ar ofisu, ednicu un bez armijas ielaas !!!

21. Oktobris 2020

Add to Memories Tell A Friend
Ir dzirdēts stereotips,ka Japāņi ļoti daudz strādā, nu tā ka kļūst par darbaholiķiem un bojā veselību. Vai tas ir taisnība vai attiecas uz kaut kādu noteiktu ekonomisko periodu vai nez,paaudžu domāšanu?

Kad kādu laiku dzīvoju Vladivostokā, bija tā laime strādāt tirdzniecības kantorī. Vienā no tiem, kuri pērk preces vairumā no Eiropas vai vismaz Krievijas Eiropas daļas un pārdod vairumā jau tālajos austrumos. Ar Āzijas lielvastīm integrācija tur ir nožēlojama, tāpēc tas biznesa modelis ir dzīvotspējīgs. Kā jau tirdzniecības kantorī, naudas bija daudz, darbinieki bija ar dzīvi apmierināti un birojs bija ar bruņotām durvīm un instrukciju kas ir jādara, ja atnāk bandīti. Darba diena sākās ar tējas padzeršanu. Kolēģi atnāca tā ap deviņiem, ieslēdza datorus, pažāvājās, tad ap desmitiem sanāca virtuvē un visi kopā dzēra tēju. Tad bija laiks pastrādāt, tad ir pusdienlaiks, tad launags, atkal tējas rituāls un vakara pusē pārtī... Pārsteidzoši relaksēta gaisotne, kurā, neskatoties uz īstā darba laika trūkumu, mums bija teicama kolaborācija un inovētspēja.

Kad atbraucu uz Japānu, tad atmosfēra darbavietā nebija īpaši atšķirīga. Cilvēki tāpat nāca uz darbu tā ap desmitiem un sanāca kopā tējas padzeršanai. Starpība bija tāda, ka japāņu birojā biznesa izaugsme bija nesalīdzināmi labāka. Tad atnāca 2009. gada krīze, Japānas birojā atgriezās deviņdesmitajos emigrējušie uz ASV un sākās elle: darbs sākās deviņos no rīta un turpinājās līdz, labākajā gadījumā, vienpadsmitiem naktī, sliktākajā gadījumā, trijiem naktī. Bieži vien tika lūgts pastrādāt brīvdienās, turklāt birojā laukos pie Nagojas, tāpēc katru rītu braucu ar šinkansenu uz Nagoju un vakarā atpakaļ uz Tokiju, kas ir ap 350 km vienā pusē. Katru dienu! Atmosfēra birojā bija tāda kā zombiju rūpnīcā, visi īgni un izsalkuši.

Augstāk es minēju to, ka elle sākās pēc migrantu atgriešanās. Tas ir, viņi atveda savu darba ekspertīzi un darba stilu un centās pielietot Japānas birojā. Viņi aizbrauca deviņdesmitajos gados, kad Japānā bija drūms laikments: pēc astoņdesmito gadu "gāzes grīdā" ekonomikas iestājās vismaz desmit gadus ilga recesija un gāja švaki. Firmas to kompensēja kā nu kurš mācēja, bet pēc astoņdesmitajiem gadiem cilvēkresursu bija daudz un, loģiski, ka likt visiem strādāt divreiz ilgāk un cītīgāk bija diezgan dulla, bet tomēr stratēģija.

Pirms laika lasīju kāda japāņu vadības pētnieka rakstu par to, ka šis darba stils ir jauns fenomens. Septiņdesmitajos gados japāņu korporācijas bija, kā to mūsdienās saka, Agile: ātri pielāgojās izmaiņām, nebija pārāk ar birokrātiju saspiestas, nelietoja resursus neefektīvos veidos, bet uzņēmās riskus. Reizinot pieeju ar japāņu tradicionālo cītību darbot jebkuru darbu, tas bija iemesls, kurš viņām ļāva izrauties priekšā saskābušajām amērikas korporācijām un kādu laiku būt pasaules līderiem technoloģiju jomā. Vēlāk atnāca astoņdesmitie un negudrās naudas plūsmas, biroju cilvēku skaits izauga vairākkārt, bagātās korporācijas kļuva vēl bagātākas, efektivitāte strauji nokrita un, līdz ar deviņdesmito gadu sākumu Japāna atradās kamaniņās lidojot no aizas lejā. Efektivitāti nogalināja birokrātija un neskaitāmie noteikumi, kuri, gribot vai negribot, rodas lielos, vertikālos kolektīvos, daudzas biznesu sfēras, kurās korporācijas ražoja viena otrai, bija salauztas un krita nost saujām, bet tie, kas palika peldot, var būt instinktīvi, sāka atkārtot astoņdesmito gadu receptes ar trīskāršu sparu: ja pirms tam papīru šķirotājs strādāja astoņas stundas, tad tagad viņš strādāja divpadsmit stundas, un strādāja ātrāk, fenomenāli ātri. Tā mēs nonācām pie citas problēmas: daudzās firmās darba efektivitāte bija mikroprocesos, bet makroprocesi bija (un joprojām daudz kur ir), ārkārtīgi neefektīvi. Jo nu, papīrus šķirot var arī mašīna. Un vispāri, kāpēc jāšķiro papīri? Tāpēc, kompensējot makroprocesu neefektivitāti, japāņi ļoti efektīvi darīja neefektīvas lietas. Tas joprojām zināmā mērā ir spēkā.

Atbildot uz jautājumu, daļēji tā ir paaudžu domāšana. Var redzēt, ka neefektivitāte, birokrātija un to kompensācijas mehānismi nāk no deviņdesmitajiem gadiem. No citas puses, darba laika statistika 20. gs otrajā pusē rāda, ka japāņu darba laiks ir krities visu laiku no sešdesmitajiem gadiem, izņemot deviņdesmito gadu sākuma un 2008 gada krīzes, tāpēc korelācija nav vienpusīga.

Pēdējā laikā ir diezgan daudz lokālo kampaņu par īsāku darba laiku un tā, bet tam ir vājš atbalsts valdības līmenī, jo tur lēmumu pieņēmēji ir cilvēki ar astoņdesmito gadu domāšanu. Viņiem ir vajadzīgs ekonomiskais brīnums, otrais būms un gāze grīdā, nevis tēvi ar bērniem mājās. Tā nu jaunekļiem skolās smadzenes tiek pūderētas ar astoņdesmito gadu slavināšanu, tai laikā kad balto kreklu salarīmeņi ar sviedriem sejā, nemākot vai nevarot optimizēt procesus, meklē perfekti optimālus ceļus darīt savu dienas rutīnu. Ja nu kādam ir svarīgs mans viedoklis, tad man nešķiet, ka šai pieejai ir nākotne un es domāju, ka ja tā turpināsies, ja pasauli nesatricinās citas problēmas, kad Japāna parasti labi tiek galā, tad viens masīvs Japānas noriets ir tas, ko būtu jāgaida tuvākajās desmitgadēs, ja ne agrāk.
Powered by Sviesta Ciba