ar kājām zemē un degunu mākoņos

Dzintaru koncertzāle ir labākā vieta, kur klausīties nopietno mūziku. Tad var skatīties kā kopā ar mūziku šūpojas priežu zari, vai arī klausīties, kā mūzika mijiedarbojas ar vēju, un nebūt nav jāblenž tikai uz diriģenta rokām/vijolnieku/priekšā sēdošā cilvēka pakausi.

Dažkārt ļoti labu pasākumu var sabeigt nezin no kurienes radušās ekspektācijas par to kā viņam vajadzētu noritēt. Rezultātā tu nevis izbaudi to, kas ir, bet besījies par to, kā nav.

Šī ir tā diena, kad man ir kļuvis par vienu zinātnisko grādu vairāk. Varēšu vizītkartēs drukāt MBA :) Un tas viss it kā starp citu - starp karuseļiem Mežaparkā un starp puspudeli dzērveņu uzlējuma pie Juglas ezera. Pirmajā gadījumā izdevās tuvu un skaidri ieraudzīt jaunos ozollapu un priežu dzinumus, kas nonāca pie acīm ar karuseļa griezienu periodiskumu. Otrajā gadījumā varēja vienkārši lēnām malkot šņabi un klausīties ezera putnu pavasarīgajā tērgāšanā, paralēli klapējot odus.

Nenormāli dīvaina diena. No rīta tev sabrauc augumā un tu gandrīz vai raudi, pēc tam vakarā izrādās, ka viss ir kārtībā, viss ir apstiprināts un saskaņots. Pa vidam jānes vairākus gadus vecas bildes no Spānijas meitenei, ko neesi redzējusi kopš tiem laikiem, kad angliski nerunājošam šoferim veiksmīgi tika iegalvots, ka vajag uz Ārlietu ministriju, kad flamenko dejotājas sita kastņetes tev pie paša deguna, un, kad iespaidīgais mauru cietoksnis tā arī palika neiekarots. Divas reizes tu saņem paldies par palīdzību un tev jau atkal vienalga par konta stāvokli. Šūpoles dienas garumā, kas tevi nes augšā un lejā, augšā un lejā...

Runāšanās ar koraļļiem iedvesmo

Jau vemt gribas. Un kas vēl būs pirmdien?

Jūtos kā vaļā palaists gaisa balons, kurš lido pa vējam. Neviens tevi netur un tu ne pie viena neturies. Un ir tā kaifīgi vienkārši lidināties. Iespējams, ka rīt gribēsies, lai kāds tur, un būs žēl, ka nav pie kā turēties, bet pagaidām ir vienkārši prieks par brīvību, skaisto laiku, laimīgiem cilvēkiem un mirkli.

Tūliņ sprāgs vaļā ceriņi... Man vienmēr ir gribējies, lai man uzdāvina klēpi ar ceriņiem - baltiem vai tumši violetiem. Ja kādreiz man arī ir dāvinājuši ceriņus, tad tas ir bijis tik sen, ka es pat nevaru pateikt vai tā bija taisnība. Varbūt tikai vēlme pēc šādas dāvanas ir sublimējusies iedomās, ka kādreiz tāda ir bijusi.

Vispār nekad neesmu elsusi un dvesusi puķīšu dēļ, bet ceriņi ir kaut kāds viennozīmīgs izņēmums. Uzreiz kļūstu sentimentāla un romantiska. Un gribu kaudzi ar ceriņiem :)

Ar kājām izstaigāju puspilsētas, ieelpojot dārzos ziedošas ievas un ābeles. Ēdu saldējumu lidostā, skatoties uz būdīgu vīrieti, kas uz muguras nesa uzrakstu "Hockey is Canada". Kaukāziešu ēstuvē ne pa kam negribēju iepazīties ar kādu krievu, kas bija pārliecināts, ka man trūkst piedzīvojumu, ir labs manikīgs un sliktas brilles. Patiesībā viss ir otrādāk - manikīrs ir slikts, brilles labas un mums acīmredzami ir pilnīgi dažādas izpratnes par piedzīvojumiem. Uz AB dambja lidoja šā gada pirmie pūķi. Vakarā piezagās pohu sajūta, kaut arī dzerts nebija ne lāses. Saskrāpētā sirds ik pa laikam liek sevi manīt, bet es mācos neievērot.

No rīta bija piemeties sen nemanīts stress, kad vēders raujas čokurā. Tālāk stress pārgāja vilšanās un rūgtuma sajūtā par cilvēkiem, kārtējo reizi apstiprinot aksiomu, ka no citiem kaut ko gaidīt ir kaitīgi paša garīgajai veselībai.

Vakarā šo dīvaino un rūgto dienu glāba koncerts Jāņa baznīcā. Kora balsis kāpa pret velvēm, dažbrīd vijoties kā eksotisi augi, dažbrīd vēlās kā mierīgi viļņi, tad uzlidoja kā putnu treļi un nolaidās kā krītošas lapas. Un Filips Glāss.... un kaut kas nedzirdēts no 16.gadsimta. Skaisti un tīri ar taurītēm pietaurētās Rīgas vidū.

- Tu taču zini, ko es tūlīt izdarīšu!
- Priekš kam?
Seko nestabilā tautas makslinieka stāsts par mācībām Kembridžā un par meitu Aleksandru Krievijā, kas radusies pēc vienas nakts teātra viesizrāžu laikā. Un tūlīt sorokovņiks paliks...
Kārtējā absurda situācija iz dzīves.

Maģistra darbs ir nodots. Tātad laiks no istabas grīdas savākt zinātnisko rakstu kopijas un no priekšnama pavasara zābakus - nav vairs nekāda attaisnojuma, lai to nedarītu.

Perfekti laiska diena, kas pavadīta Rīgas parkos starp iereibušiem hokeja faniem. You free to do nothing.

Es cenšos augt. Kā zāle pavasarī. Man ir sajūta, ka lienu ārā - arvien augstāk un augstāk.

Vakar, atbilstoši savam noskaņojumam, uz biksēm uzmetu sviestmaizi (protams, ka ar sviestu uz leju), kā arī aplēju ar buljonu. Šodien, atbilstoši noskaņojumam, esmu gatava ķerties pie bikšu mazgāšanas. Un tā vienmēr!

No kultūras patēriņa aprakstīšanas un rediģēšanas acis jau bantītēs. Viss - ēdīšu rīsus un iešu uz jogu. Varbūt tās bantītes atsienas!

Svaigs šodienas skats uz kedām liecina, ka vakarnakt ir noticis kaut kas no sērijas kazaki-razboiņiki, kas ietvēra blandīšanos pa mežu, līšanu vietā, kur kā izrādījās nav paredzēts līst, bēgšanu prom, gandrīz apmaldīšanos un laimīgu izglābšanos. Kedas būs no smiltīm jātīra.

Saule, darbu pavirzījiens uz priekšu, zilas kedas, magistra darbs reiz divi, caurdurtas ausis, sarunas tramvaja pieturā un tagad beidzot baigais nogurums - gulta sauc! Ļoti laba piektdiena ļoti labā nedēļā, kad visi smaida... :)

Nu ko - varbūt par godu pirmdienai, saulei un pavasarim ir vērts mēģināt sākt jaunu, skaistu dzīvi?

Neturi. Nepaturi. Neaizturi.

Kad atvelcies mājās un nevari pieņemt nevienu lēmumu par tālāko dzīvi, tad jāuzliek pandora.com, kas izvēlēsies tev patīkamu mūziku tavā vietā.
Un tad pēkšņi kļūst skaidrs, ka jāuztaisa zaļā tēja, kas tev vesta no Ķīnas, jāuzpīpē smaržīgās cigaretes no Indonēzijas un jānovāc tā drēbju kaudze, kas sakrājusies uz dīvāna... varētu teikt vesela lēmumu lavīna.