ar kājām zemē un degunu mākoņos

Pašlaik aiz loga notiek plastmasas maisiņu baletizrāde vējā, harmoniski paceļoties, nolaižoties un virpuļojot. Ar katru jaunu pūsmu uz augšu, pēc tam planējums uz leju, straujāks leciens sānis...
Kā spilgts akcents pa vidu virpuļo brūngans ietinamais papīrs.

Pie trepēm mierīgi guļ pižiks - kārtīga kažokādas ausaine, pūkaina.
Kā kaķis saritinājusies saulītē.
Kad sāks līt, laikam ies prom...

Kā, lūdzu, lai izslēdz prātu? Apnicis ar savu nepārtraukto vāvuļošanu un ņemšanos. Varētu taču kā tādu lampiņu, klikt un izslēgt.

Pavasari ļoti labi var izabudīt kapos - putni dzied kā traki!

Anonimitāte ir ļoti nosacīta lieta. Turklāt, kad nosacīti anonīmajam tēlam pēkšņi parādās ļoti konkrēta seja, ir tā nedaudz dīvaini. Gandrīz vai gribas uzlikt atpakaļ to paša izdomāto seju, kas eksistēja, kad vēl nebija parādījusies tā reālā, konkrētā. Tā egoistiski pierastāk vai?

Borhesa stāsti - grāmata, kura pat nolikta, nelaiž vaļā. Ilgi tā nav bijis un tādai laikam jābūt patiesi labai grāmatai. Un laikam visam pāri Asteriona nams.

Ak, turpiniet smaidīt tēlotos smaidus,
Turpiniet priecāties mākslīgos priekus,
Ak, mani biedri!
Un pārkāpiet elegantā nevērībā pāri visiem, kas traucē jūsu iestudētās dejas solim,
jo nav taču laika, nav laika, nav laika apstāties un skatīties, kas tur guļ un kāpēc.

Ārā, spriežot pēc visām pazīmēm, ir nevis aprīlis, bet kārtīgs novembris. Vēders sāp. Maģistra darbam uzrakstītas tikai 27 lapas. Vai tikai tas viss kopā neliecina par panikas lēkmes tuvošanos?

Ielikšu tevi kabatā un iešu pastaigāties!

Sirdī iestājies miers,
jo viss pastāv un ir,
pat ja to šodien nevar saskatīt.
Un nospraustais ceļš tiks noiets,
pat ja liekas garšs un laika trūkst.
Jo tas ir tikai nogrieznis no Tava ceļa,
kas tik uz mirkli bija pazaudējies.

Aizvakar Prāgā bija pluss 21 grāds, cilvēki staigāja bez mētelīšiem un laiski gozējās parkos uz soliņiem, vakar lija gandrīz vai vasarīgs lietus. Tik ļoti lija, ka bija jāpērk lietusargs. Bet, kad piezemējies Rīgas lidostā, pirmais, kas tevi sveicina ir joprojām nenokusuša sniega kaudzes...

Taču, kad pēc somu izkrāmēšanas un nenormāli smagās un lielās J.Saudeka fotogrāfiju grāmatas ievietošanas grāmatplauktā, vienos naktī izej ārā, tad ir skaidrs, ka pavasaris ir klāt. Pāri visiem parastajiem pilsētas nakts trokšņiem skan ūdens - neskaitāmas tērcītes tek un satek un tad jau atkal tek tālāk. Tā ūdens tek tikai pavasarī.

Rīgā šodien snieg sniegs lielām pūkainām pārslām, lēni kā palēninātā filmā.

Un sniegā lēni guļ pīles, vairs nesteidzoties pēc maizes druskām, un dzērājs, kurš nesteidzas uz atskurbtuvi.

Un kāds pārītis sniegā uzstāda lēnās skūpstīšanās ilguma rekordu.

Uz melnajām krellēm ir sagrieztas baltas spirāles, uz pudeles sakārtoti dzelteni un brūni kvadrātiņi. Laikam šovakar pietiks krāsot... jo rīt ir atkal jauna diena.

Ak jā - un divas melnās bumbas no krellēm ir pataupītas auskariem, kuru vēl nav, bet kuri būs, ja es kādreiz izduršu ausīs caurumus. Viss kādreiz būs.

Daugavā pie topošā Dienvidu tilta balstiem ir atkusis prāvs ūdens gabals un tajā peld gulbji, spožajā saulē mirdzinot baltās spalvas, un viņiem blakus vēl pelēki "jaunieši". Tā vienkārši, cēli un skaisti.

Vilki aiziet debesīs...

Šoseja lokās cauri sniegotiem laukiem, kuros spoguļojas pilnmēness. Pretī skrien koki, kā spoki mēnesgaismā locīdami savas kailās rokas.

Mirklis pirms. Mirklis pirms nokusīs sniegs un lauki kļūs melni, mirklis pirms kailuma zaudēšanas un lapu uzsprāgšanas zaros, mirklis pirms pilnmēness aptumsuma...

Šodien ļoti priecīgi un gaiši spīd saule, kas nozīmē, ka tomēr dzīvošu uz priekšu. Galvenais ir palikt dzelteno blociņu pagalvī, ja nevar aizmigt!

Cilvēka spēlēs ar uguni ir kaut kas fascinējošs, pat hipnotisks. Uz skatuves trīs cilvēki griež ap sevi uguns bumbas, šķaida dzirksteles un izpūš liesmu mutuļus un šajā mirklī tusējošie, dejojošie, pļāpājošie cilvēki zālē apklust, sastingst un nespēj atraut skatienus no apļiem, vēdekļiem, spirālēm, kuras tumsā veido liesmojošas līnijas.

Bailes apdedzināties un vienlaikus pielūgsme pret kaut ko netveramu, skaistu un pirmatnēju...

Laikam, neraugoties uz samērā "tā neko" izskatu un visu pārējo, tomēr esmu veca un konservatīva. Tas ir vienīgais izskaidrojums kāpēc esmu gatava līdz skarbumam ironizēt par Valentīndienu un kāpēc man patīk Sieviešdiena. Pie kādiem svētkiem tu nu cilvēks bērnībā esi pieradināts, tos tu arī pieņem, un kurus tev jau saprātīgā vecumā masu kultūra mēģina iesmērēt, tos tu atgrūd.

Un vispār pofig par intelektuālo vīpsnāšanu par Klārām Cetkinām, sociālismu un visu pārējo. Man patīk kaut vai reizi gadā dabūt tās noļukušās tulpes!!!!

Es gribētu dzīvot 19.gs beigās, Pārdaugavā un būt smalka šuvēja, kurai ir brūtgāns jūrnieks.

Tad varētu visu dienu pie loga šūt mežģīnes pie baltiem apakšbrunčiem un klausīties kā murrā kaķis. Un kur tad vēl korsetes, lentas, spalvas un cita galantērija! Bet vakaros nāktu ciemos mans jūrnieks un zem loga, dārzā spēlētu ermoņikas.

Tā lūk!