ar kājām zemē un degunu mākoņos

Brīvdienās iemantotā mierīgi priecīgā eiforija arī pirmdienas vakarā kā nebeidzas tā nebeidzas ;)

Nežēlīgs nogurums no darbiem. Vienīgais, ko gribas, ir kaut kur saritināties un gulēt, gulēt, gulēt. Vēlams vietā, kur tevi neviens neatradīs un neliks jau atkal kaut ko rīkot, kārtot, rakstīt un breinstormot.

Viesnīcas bārs. Vīrietis pie bāra pa telefonu runā itāliski, kaut arī pats izskatās pēc vietējā bāleliņa. Savukārt vietējie bāleliņi pie blakusgaldiņa aizrautīgi skatās viens otram acīs un vēl aizrautīgāk sarunājas - par degvielas akcīzi un hipotēkām. Viesnīcu bāros ir kaut kas neatvairāms - pagaidu mājas sajūta. Te cilvēki dzīvo un tajā pat laikā ir gatavi doties prom un nekad šo vietu vairs neatcerēties. Sēžu viena savā smalkākajā melnajā kostīmiņā, malkoju piparmētru tēju un izbaudu kā nenovēršami laiks nobremzejas un sāk ritēt arvien lēnāk un nesteidzīgāk.

Eduarda Smiļģa iela - tumsa, spuldzes un slapjš asfalts. Kopš Čaka laikiem daudz nav mainījies - tā ir tā pati pilsēta, tās pašas ielas, vajag tikai paiet mazliek nostāk no maģistrālēm. Un ielas galā Smiļģa māja. Stāvu pie aizslēgtajiem vārtiem un domāju, cik bezgala skaisti kādreiz ir bijis atgriezties vakarā šajā mājā, kur no sākuma ir jāiziet cauri vārtu arkai un tad neskaitāmas arkas virs galvas ir izveidojuši pār celiņu nolīkušie koki.

Veca un skaista - Doloresa...

Laiks aizmirsties sapņos...

Pēdējā laikā arvien vairāk sāk krist uz nerviem "krutās vecenes ar viedokli". Gudrības pazīme tomēr ir spēja ieklausīties arī citu teiktajā un izsvērt, kas labāks un argumentētāks, nevis tikai maukt uz priekšu pa savām sliedēm, dragājot visus, kas ir pret. Turklāt šī iezīme tiešām visperversāk un uzskatāmāk mēdz izpausties sievietēs, lai gan pēc savas būtības nav nevienam dzimumam piesaistīta. Es "viedokli" ik pa laikam jūtu dvešam pakausī.

Teiksim atklāti - man ir raksturīgi pārspīlējumi. Kaut kādu nekorektu piezīmīti esmu gatava uztvert kā milzīgu apvainojumu un spļāvienu sejā, draudzības jūtas esmu gatava vispārināt līdz mātišķajiem instinktiem, aizraušanos - līdz mūža mīlestībai. Vienīgais, kas mani notur pie zemes un konteksta, ir cilvēki un notikumi, kas atgriež pie reālās situācijas. Tāpēc es, laikam, neesmu piemērota dzīvei pilnīgā vienatnē - kāds tā var atrast dzīves jēgu, es laikam savā galvā radītu varenu fantasmagoriju, tobiš, murgus.

Smalki snobiskais Vincents
Daudz mazu ēdieniņu uz lieliem šķīvjiem
Vīna degustācijas garmataina guru vadībā
Prēmija kā apvainojums
Tātad lēmums ir pareizs un negrozāms!

Ak jā - un labākā vieta, kur mīlēties, protams, ir virtuves palodze pie pilna apgaismojuma un atvērtiem aizkariem. Ekscibionista sapnis.

Ka tavu māti!

darbi trako kā traki brieži, bet man šodien slinkums. Un, taisnību sakot, gan jau viņi tāpat aizjoņos pie rezultāta.

Lielais mēmais. Jo viss būtiskais jau kādreiz ir pateikts un pateikts daudz trāpīgāk, skaistāk. Tāpēc - lielais mēmais.

Rudenīgas lapas, kas sakritušas uz balta sniega - tas tomēr ir nežēlīgi skaisti.

Nedēļas nogalē Mauricio Kagels un Ultima Vez. Pa vidu tabletes, riteņa ieziemošana un jaunas pērlīšu virtenes. Labi tā kulturāli slimot.

Skaists Latvijas Radio kora koncerts Arēnas ietvaros - gan klausāms, gan skatāms. "Mirkļa tirānijas" definīcija - mūsdienu cilvēkam, lai noturētu interesi, vajag pēc iespējas vairāk zaķīšu, kas lēkā priekšā un izklaidē. Rezultāts labs. Un protams tā milzu taure radīja ļoti reālistisku Tibetas skaņu gammu stāstā par mūku Milarepu.

Un pēc šāda koncerta ieiet krogā un izdzirdēt kā Lopesa pilnā rīklē auro par Let's get loud ir vienkārši apvainojums ausīm.

Lorija Andersone pārpildītā teātra zālē Madridē. No manas vietas tuvu pie griestiem viņa ir ļoti maziņa - starp svecēm, sarkanu klubkrēslu un mūsdienu tehnoloģiju kaudzīti. Skaistas vijoles skaņas un nebeidzami stāsti par kosmosu, suni un vēl daudz ko citu. Ja godīgi, pietrūka viņas dziesmu un uz beigām arī gaisa. Taču tad, kad skābekļa trūkuma dēļ smadzenes jau galīgi bija atslēgušās un atteicās saprast kaut vārdu angļu valodā, varēja klausīties viņas skaistajā balss tembrā.

Izrādās Miro man patīk daudz labāk par vēlīno Pikaso. Un vēl El Greko, kura uzdrīkstēšanos līdz kaulam var saprast tikai tad, ja apkārt ir viņa laikabiedru laikmetam piedienīgie darbi ar sārtvaidžiem aristokrātiem un viņu suņiem.

Trakākais, kad atgriezies no ceļojuma, ir saprast, ka tavā galvā ir paskrējis vismaz mēnesis vai vēl lielāks laika periods, bet te mājās nosacīti viss ir stāvējis uz vietas. Ir pagājušas tikai divas darba nedēļas, kuru laikā, tie kas kašķējas, tādā pat stilā ir turpinājuši kašķēties, tie, kas strādājuši, kaut ko pabīdījuši uz priekšu, tramvaji kursē, akadēmijā tikuši līdz doriešiem utt utjp.

Un tomēr, tomēr... atvilknē varēs nolikt mīlestības pilsētu Madridi, nedaudz dīvaino Lisabonu, skaistās klintis okeāna krastā, Sintras botānisko dārzu, no pagājušā gadsimta iznirušo Portu, portvīnu, bosa nova un kāpnes uz baznīcu, kas apsnigušas ar kļavu lapām un lietu.

"Cik ļoti tu mani ienīsti?"

Laiks kā cilvēku mērs. Viens no šīs nedēļas spilgtākajiem piedzīvojumiem bija pavisam nevainīga tējas/vīna dzeršana pavecu intelektuāļu/mākslinieku sabiedrībā. Un tur tu ieraugi, ko laiks ir izdarījis ar cilvēkiem. Viens izstaro viedību pat neko nesakot, cits acīmredzami nespēj pārkāpt pāri faktam, ka kādreiz bija spilgts, interesants un daudzsološs, bet tagad vienkārši vecs, nodzēries dīvainis, kuru neviens vairs neapbrīno un neieklausās.

Apziņā parādās padomju plakātu sieviete un bargi ar pirkstu rāda uz tevi - mol a sto iz tebja polucitsa?

pēc plakātu iztādes apmeklējuma Arsenālā ir viens smieklīgs secinājums - Ulmaņlaiku un padomju laika sākotnējā perioda (līdz 60.gadiem) plakāti principā neatšķiras - mainās tikai kostīmi. Apgarotu tautumeitu nomaina apgarots strādnieks vai sarkanarmietis utt. Visa pārējā mizanscēna un izpildījuma maniere ir identiska.

Sēdi krogā blakus savai labākajai bērnības dienu draudzenei, klausies kā viņa klāsta to un šito, un saproti, ka tev reāli nav ar viņu ko runāt. Mēs esam izaugušas un aizaugušas katra savā virzienā, intereses un domas vairs nekrustojas.

a man aura pa zemi valkājoties... Ko nu?

a laukos viss mierīgi - zosis lido prom, kļavām lapas sārtojas, pirts ir lieliska, pupiņas izrautas. Turklāt kaimiņiene ir atklājusi ģeniālu veidu, kā uz un no ganībām nogādāt kazas - vajag pa ceļu braukt viņām pakaļ ar riteni un dzindzināt zvaniņu. Mums ar suni patīk.

gultas galā sēž mazs sunītis un skatās ārā pa logu lielajā pasaulē...

Pašlaik ir sajūta, ka laiks auļo uz priekšu nenormālā ātrumā. Pat tas, kas notika pagājušajā nedēļas nogalē, šķiet kaut kas sens, sens - pat nereāls, no kādas paralēlās dzīves.

Dīvaini, bet gribu atpakaļ uz Daugavpili - neko tur neredzēju, bet bija fīlings, pēc kura gribu atpakaļ. Galu galā, sēdējām pilsētas smalkākās viesnīcas bārā, kur parasti tusē vietējie biznesmeņi ar savām mīļākajām, un kaismīgi runājām par reliģiju, mākslu un filozofiju.

Ar jahtu pa viļņiem kā pa amerikāņu kalniņiem. Ar šļakatām sejā. Sēžu Džārmuša filmas seansā un jūtu kā rokas joprojām smaržo pēc jūras.