ar kājām zemē un degunu mākoņos

Tātad no fakta, ka tu cilvēks esi slims ar gripu ir arī pozitīvi ieguvumi:
1) Nav jāstrādā
2) Var noskatīties visus aizlienētos filmu diskus, lai tos beidzot atdotu un atgūtu apzinīga pilsoņa slavu
3) Vecāki kā aptrakuši nes tev visādas garšīgas lietiņas
4) Māja beidzot ir sagaidījusi lielo tīrīšanu, tostarp beidzot ir izlidināti visi maģistra darba rakstīšanas laikā savāktie zinātniskie un ne tik zinātniskie papīri
5) Var gulēt uz velna paraušanu
Tā lūk - bilance nav nemaz slikta!

Es vienkārši salstu nost. Un nevaru saprast vai tas ir sals no ārpuses, par ko liecina termometra stabiņi pie logu malām, vai no manis pašas, no manām bailēm, nelabumiem, pašpārmetumiem un tomēr negrozāmajiem lēmumiem.

Vienā krievu TV kanālā bija baigā intelektuāļu diskusija par virtuālajām dienasgrāmatām. No sākuma nesapratu, ko viņi tur ņemas, un pēc tam apsmējos. Tik smieklīgi izskatījās kā visnotaļ gudri cilvēki mēģināja attaisnot un atrast kādu virsvērtību tam, ka viņi raksta šādas publiskas dienasgrāmatas, bet citi atkal apstrīdēja - kas tas tāds par ekscibionismu un kāpēc nepietiek ar dzīviem un taustāmiem draugiem. Vislabāk man patika salīdzinājums, ka arī Puškina vēstules draugiem taču esot bijušas publiski pieejamas un tāpēc gandrīz vai virtuāla dienasgrāmata. Vienīgais, ko nesapratu - kāpēc tie cilvēki ir tik pārliecināti, ka jebkurai rīcībai (šajā gadījumā - virtuālās dienasgrāmatas rakstīšanai) ir jābūt kādai dziļai, pamatotai, gandrīz vai filozofiskai virsjēgai, misijai utt etc. Katrā gadījumā dažu dienasgrāmatu rakstītāju mēģinājumi minēt tādus diezgan prozaiskus iemeslus neguva attaisnojumu oponentu acīs.

Jau stundu vai varbūt vairāk neatstājas pirmsģībšanas sajūta. Turos pie klaviatūras. Rīt jau gaida daktere Baumane, kurai janodod stafete no dakteres Lauskas.

Sakarīgi pavadīts iepriekšējais vakars Žitluhinas dejotāju priekšnesumos. "Road Movie" - laba mūzika un atmosfēra, kas pat notušē ne pārāk iedvesmojošo izpildījumu. Toties "Piecērt 735" - izcilākais, ko pa ilgiem laikiem nācies redzēt. Dažkārt pat pārņēma pārsteigums, ka kaut ko tik labu var radīt Latvijas modernās dejas pārstāvji uz entuziasma pamatiem.

Nežēlīga izvēle - ļaut vai neļaut ienākt pa durvīm, kas es tu pats.

Nakts vidū bija skaists putenis - sniegārsliņas griezās un lidoja, un priekšā bija kā caurspīdīgs aizkars, kas pacēlās kārtu pa kārtai, lai laistu tevi tālāk pilsētā. Šorīt no tā atlikušas tikai vien dažas baltas skrandiņas zaļajā zālē. Un es baidos un baidos un baidos no tā, kas varētu būt...

Dažkārt pārņem vēlēšanās nopirkt tādu bezgala skaistu un stilīgu kladi, izvilkt savu visstilīgāko pildspalvu, un rakstīt dienasgrāmatu tur, nevis kaut kādā pilnīgi parastā datorā. Fetišiste...

Šorīt uz ielas bija ļoti blīva kustība dažādās plaknēs. Pa zemes plakni uz pilsētas centru sānu pie sāna devās mašīnu bari. Debesu plaknē pilnīgi pretējā virzienā tādā pat ātrumā viens pakaļ otram devās mākoņi. Pilnīgi noteikti, ka viņi devās daudz pareizākā virzienā nekā mašīnas. Tomēr izskatījās, ka virs Baltezera varētu būt izveidojies mākoņu sastrēgums.

Johaidī, johaidī - viss ir kārtībā šajā lielajā nekārtībā. Nevar saprast vai priecāties vai raudāt...

Cik grūti saprast, cik grūti izbrist tos džungļus, ko veido cilvēki. Tikko likās, ka vienlaga, bet bija svarīgi, tikko likās, ka svarīgi, bet bija vienalga. Cik dīvains tas Ziemassvētku laiks, kad tev tiek dota iespēja no augšas vēlēties un darīt labu. Vai izmantosi? Vai vērsīsi par labu? Bet varbūt ir par vēlu vai nekad nav pat bijusi iespēja kaut ko nebūt vērst par labu? Jautājumu daudz vairāk nekā atbilžu.

Toties ir sudraba krustiņš un koraļļi garā virtenē. Biju gatava zvērēt, ka par koraļļiem jau lasīju, bet arī tas izrādās tikai likās.

Par pašiem Ziemassvētkiem man labāk patīk tā pirmssvētku sajūta - domāšana kādas dāvanas dāvināt mīļajiem, kur tās sagādāt vai kā tās uztaisīt, vienīgo pareizo ietinamo papīru atrašana, eglītes izvēlēšanās un pušķošana. Pat, ja ikdienā tas aizmirstas vai nepietiek laika, tad tagad ir dota iespēja pateikt - es par tevi domāju un tu man esi svarīgs.

Paši svētki mēdz izdoties vai neizdoties - žviks un ir cauri. Bet pirmssvētki izdodas vienmēr, tāpēc arī patīk.

Ielienot draugiem.lv apmeklētāko draugu un draugudraugu profilu topā secinājums ir viens - vīriešu kārtas pārstāvjiem populārākie ir slavenie un interesantie (tobiš tie, kas kaut ko vēstījuši pasaulei), sieviešu kārtas pārstāvēm - tās, kuras tērptas vistrūcīgāk, vēlams tikai biksiņās un garos matos.

A es vienalga gribu nopirkt mega biezu grāmatu par mākslas vēsturi, kaut arī pilnīgi noteikti tas velk uz nepopularitāti plašo tautas masu acīs :)

Nepamet sajūta, ka dzīve prasās uz revīziju. Gluži tāpat kā skapis, mainoties gadalaikiem. Tajā ir iestāvējušās attiecības un cilvēki, kuri nevis dod prieku, bet drīzāk ķeras kājās kā saniknojies sētnieces šunelis, kaut ko pieprasa, apvainojas, taisa scēnas. Vai gluži otrādi - izliekas nepazīstam vai pilnīgi godīgi ir aizmirsuši. Tikai dzīvē jau nav tik vienkārši kā ar to skapi.

Stikla pērlīšu spēles ir ieripojušas brūngani zeltainā toņkārtā un pašai ļoti patīk.

Poļišcukas interpretācijā par "Spītnieces savaldīšanu" ļoti patika viens pensionāru pārītis, kas pēc pirmā cēliena tik daudznozīmīgi un bez vārdiem skatījās viena uz otru, ka visiem, kas šo ainu manīja, bija skaidrs, ko abas sirmās kundzes domā par to moderno tejāteri.... Bet otro cēlienu viņas arī varonīgi nosēdēja, re ko nozīmē rūdījums!

Eh - a man jau otro dienu skan galvā picolo, picolo, picolo amore!!!!

Nedēļa ar piemirstu privāto virtuālo identitāti. Izrādās, ja darbā daudz jārakājas pa kompi un tas ir puslīdz interesanti, bet mājās kompi iekšā slēgt nav nekādas vajadzības, tad ļoti vienkārši to identitāti var arī aizmirst... Un ak tavu brīnumu - neviens nav mani meklējis, nevienam es neesmu vajadzīga. Ar to arī apsveicu, jo dzīve tātad norit reālajā realitātē.

Ja piektdienas vakarā tramvajā iekāpj sadzēries vīrietis, kurš parasti tāds ļoti solīds un lietišķs aptuveni vienā laikā ar tevi mēdz braukt uz darbu, un turklāt vēl sāk uzmākties blondīnei rūtainā mētelī, tad tā kā neērti viņa vietā paliek vai... Tu taču zini, ka parasti viņš tāds solīds mēdz sabiedrības acīs izlikties, bet tagad šitā te...

Nu tad tā! Ar šo nedeļu tad nu ir pielikts punkts manai eksistencei līdzšinējā darba vietā. Bijuši daudzi plusi, tikpat daudz mīnusu un skaists punkts gandrīz vai skandāla veidā ar šefu priekšpēdējā darba dienā. Pēdējais laiks profesionālajā dzīvē tiešām raksturojams kā diezgan vājprātīgs, tāpēc nožēlas nav nekādas. Objektīvs vērtejums laikam nāks, kad emocijas būs nosēdušās.

Rīt ir jauna diena. Priekā!

Punktošanas noskaņojums - likt punktus pie attiecībām un darbiem...