ar kājām zemē un degunu mākoņos

Lieldienu 4 dienas tik mierīgas, tik straujas, ar kūleņiem un lēnu plūdumu. Kaislīgs piektdienas rīts mijas ar Baha sēru kantātēm, Arkādijas parks ar dusošu polārlapsu zoodārzā, bet no saunām un džakuzi vannām pa taisno brauciens uz Tallinu, lai pieredzētu laimes meklējumus, kur Gevina Braiarsa mūzikas pavadībā balti cilvēciņi klimst starp smilšu skulptūru vīriem. Var jau strīdēties bija tas vai nebija šitas, bet tas bija iespaidīgākais iestudējums, ko pēdējā laikā nācies redzēt un dzirdēt. Punkts visam ar karuseli galvā un nelabumu vēderā.

Nac.teātris sāk pārsteigt ar sakarīgām un baudāmām izrādēm. Labākā mūzika, ko pa ilgiem laikiem nācies dzirdēt teātrī, minimāls vārdu patēriņš izrādes laikā, atbilstoša dzīves un verķu telpa, mūžīgais jautājums - kurš no normālajiem un jukušajiem patiesi ir normāls... un vispār patiešām patīkams pārsteigums.

Mēs tik ar manu nejaušo līdzgājēju iesmējām, ka tradicionālās un nosacīti avangardiskās izrādes vajag rādīt dažādās zālēs vai kaut kā marķēt, citādi jau kuro reizi nākas redzēt kārtīgas pensionāres, kuras paķer lielāku vai mazāku šoku par redzamo mākslu un ir skaidrs, ka uz šito viņas točno nav nākušas.

Šodien bija fovisma diena. Latviešu mākslinieku darbi fovisma noskaņās Arsenālā pat likās daudz foršāki nekā orģinālais franču fovisms VMM.

Taču pāri visam jorpojām ir pavasaris. Un manas palodzes ir topa tusiņu vieta baložiem. Rībinās pa guļamistabas bleķa palodzi jau no agra rīta. Bet virtvē, kamēr es ap plīti rosos, šamie sēž un skatās ar savām apaļajām, oranžajām acīm.

Nožēlojami. Pieceļos sestdien jau agri, lai apdarītu darbus un tad dotos visu dienu atsēdēt svinīgos pasākumos, kas, cerams, vismaz būs aizkustinoši... un sajūtos nožēlojami - it kā kaut ko kavētu vai jau būtu nenovēršami nokavējusi. Dzīvi vai? Un kā cilvēks vispār var nokavēt pats savu dzīvi, jo neviens cits jau to izdzīvot nespēs? Būs jāiet naktī nežēlīgi līdz rītam izdejoties, vai...

Dzīve pašlaik kustas kā mašīna Rīgas sastrēgumā - mirkļi, kad var sēdēt un mierīgi skatīties uz māju jumtiem vai vilkt līnijas, nekur nestaidzoties, mijas ar mirkļiem, kad jāspiež uz gāzes pedāli un jājoņo līdzi blakus esošo radītajam kustības ātrumam.

Jē - es esmu lauva, viss brīvdienās iecerētais ir paveikts. Tiesa, no divu dienu sēdēšanas lotosa pozā, kaut arī vieglajā, sāp kājas un dibens. Tomēr, papildus tam, beidzot uz papīra ir uzlikts BBS restrukturizācijas plāns un pat pasūtījuma krellēm līdz pusei ir bumbiņas apgleznotas.

P.S. Izrādās ar mani draudzējas ne tikai mazie baltie suņi, bet arī kaķi!

Metu pie malas taupību un nopirku kruto somu. Rīt iziešu ielās jaunā kvalitātē un iekļaušos patērētāju sabiedrībā, kas neapkaro inflāciju. Tagad vēl tikai jāsaraksta krutā analītika par darba ražīgumu un pēc tam kaut kas kruts jāuzzīmē. Tad vispār būs pa skaisto.

P.S. un nav ko pukoties uz cilvēkiem, ka viņi ir tādi kādi ir, pati vien viņus esi izvēlējusies:)

Pēc pēdējā mēneša notikumiem, kuri paldies dievam īpaši nav saistīti ar mani pašu, bet par kuriem man visu laiku stāsta un žēlojas iesaistītie personāži, secinājums ir viens - cilvēkos, kuriem ir viedoklis par tavu dzīvi un ieteikumi kā to uzlabot, ir jāklausās ļoti dozētos apjomos. Jo tas ir VIŅU viedoklis un tā ir TAVA dzīve. Nevienam no malas nav dota recepte kā TEV labāk dzīvot, jo viņam ir ļoti ierobežota spēja iekāpt tavās problēmās, sajūtās un vēlmēs, lai cik gudrs, pieredzējis un iejūtīgs būtu.

Katrā gadījumā man vienmēr tā ir sanācis - mēģinājumi sekot cilvēku padomiem, kuri manās acīs kotējas ļoti augstu, parasti ir beigušies ar ne visai labiem rezultātiem un nelabu atskārsmi, ka tie ļoti viedie cilvēki... nu ir visparastākie cilvēki, kuri bieži neredz tālāk paši par savu degunu, savu pieredzi, savām problēmām.

Gluži vienkārši ir laimes sajūta. Laimes sajūta par atklāto izstādi un to, ka cilvēkiem patika (vismaz neviens skaļi nekritizēja). Laimes sajūta par publicētajiem rakstu darbiņiem un to, ka prasa vēl, tātad arī ir ok. Katrā gadījumā kopš ilgiem laikiem ir paties gandarījums un prieks par to, ko tu esi izdarījis.
Brīvdienas kā atelpa un pelnītā šampanieša glāze ar ķirsīti. Jāizdzer līdz dibenam, jo pirmdien jau atkal vajadzēs airēt tālāk.

Vakar salika manus rāmīšus pie sienas. Un es pēkšņi sāku uz to visu skatīties tā, it kā pirmo reizi redzētu. Un pat pati sev pateicu, ka ir skaisti. Un sapratu, ka tam visam ir jēga.

Un arī pavasaris nāk. Blakus stāv violeta hiacinte un smaržo pēc bērnības. Pēc tās bērnības, kurā bija dārzs ar divām milzīgām hiacinšu dobēm. Un tad mēs ar opi viņas griezām un likām burciņās. Opis pēc tam to visu salika ķerā un brauca uz Teikas puķu tirgu pārdot. Hiacintes man pēc skata nekad īsti nav patikušas, bet tā smarža ir viennozīmīga - pavasaris un bērnība. Un tāpēc tā ir pati mīļākā no visām puķu smaržām.

Pustrijos naktī pateicu nē un pirmo reizi divu gadu laikā tas izdevās.
Līdz vēlam vakaram murgoju rakstu par Ķīnu un tās ieguldījumiem.
Līdz vēl vēlākai naktij dzinu naglas rāmīšos.
Nogurums ir pilnīgs un nenovēršams.
Cerams gulta glābs.

Pār gultu pārklāta dzeltenā sega ar baltajām rūtīm. Vai viņa tika kādam īpaši pirkta... neatceros vairs. Kontā nožēlojams naudas daudzums, ja ņem vērā apņemšanos doties uz grāmatu izstādi. Uz galda gudri pētījumi par science and technology, kas kādreiz būs jāizlasa. Galvā jūklis ar idejām un darbiem, kuri būtu jāpadara. Sveiks sestdienas rīts - tu esi kā garš skrejceļš, no kura pacelties brīvdienu debesīs.

Miers ir aktīvs spēks.

/Margarita Perveņecka/

Nupat izskatās, ka šogad 8.marts nebūs tur kaut kāds 8.marts, bet pilnīgi īpašais 8.marts ar izstādi. Nu vajag tak šitā sagadīties. Atliek tik visu realizēt dzīvē.

Laiks plūst lēni un mierīgi. Starpbrīdis, lai aplaizītu rētas un būtu gatavs jaunam lēcienam nezināmajā.

Protams, tas ir pārspīlēti un dzīvē tik krasi un melnbalti nenotiek, bet kaut kas tajā Pelmeņa cilvēku modelī ir. Cilvēki - kas, iespējams, nekad neko vērā ņemamu neradīs, nespīdēs intelektuāļu zvaigznājos, nekad nemeklēs dziļo dzīves jēgu, bet kuru apkārtne gluži vienkārši staro no mīlestības, pie viņiem līp bērni, suņi un kaķi. Un cilvēki - kas radīs vērtības par kurām jūsmos daudzi (vai ne tik daudzi), tieksies uz zvaigznēm, līdz pagurumam meklēs lielo esības jēgu, bet viņiem apkārt ir drupas, jo viņi, tiecoties un radot, sadragā visu cilvēcisko, kas viņiem pietuvojas. Vai arī izmanto un izmet, kad vairs nav vajadzīgs.

Aijas Zariņas gleznas rada nenormālas asociācijas ar Margaritas Perveņeckas stāstiem. Un ļoti laba izstāde starp citu.

Mētāšanās starp realitāti un nerealitāti, skaistiem rītiem un neciešamiem vakariem, bērniem, kas bija, bet nebūs, mājām un slimnīcu, prieku un histērijām. Ejam meklēt ceļu, kas nozaudējies starp trim priedēm.

Šorīt bija skaists rīts - viss pamazām kūņojās ārā no tumsas, līdz atkal iekūņojās miglā. It kā koki, mājas un laternu stabi neparko negribētu mosties jaunai dienai un zaudējuši tumsas segu, ātri paglābtos zem miglas deķīša, lai tikai nebūtu jāatkailinas, jāmostas, jākļūst reāliem. Un to var saprast, jo sveika kārtējā diena! - viss ir pelēks un neizteiksmīgs līdz riebumam, tad jau tiešām labāk miglā.

Sakarā ar savu slimošanu noskatījos kārtējo no krutajiem šoviem "Aina". Par kontracepciju. Nu visi dalībnieki tik saldi un jauki, ka Aina šķita gandrīz vai vienīgais normālais cilvēks. Viena meitene redz lieto kontracepciju, bet kad izmācīsies tad gan - dzemdēs uz velna paraušanu. Otra kaut kā redz dienas rēķina, bet smagi nopūšas katru reizi, kad jau licies ir "iekritusi", bet izrādās, ka tomēr ne... Par apputējušo šovu zvaigzni Mario kā dzimstības sludinātāju vispār atliek tikai paklusēt.

Sūdu. Bērnu dzemdēšana ir tikai un vienīgi individuāls gribas akts un nevienam par savu vēlēšanos vai kā reiz nevēlēšanos dzemdēt bērnus nav jāatskaitās ne valstij, ne sabiedrībai, ne baznīcai, ne Mario. Atliek atcerēties vecmāmiņu Maiju Pļisecku ar skandalozajiem vārdiem par to, lai bērnus dzemdē grāmatvedes un tikai piekrist - jebšu katram pašam ir tiesības izvēlēties kā sasniegt piepildījumu savā dzīvē - caur bērniem, mākslu, karjeru vai vēl kaut ko. Un komplektā nejusties vainīgam, ja izvēlētais ceļš neatbilst kaut kur definētiem standartiem.