ar kājām zemē un degunu mākoņos

Nac.teātris sāk pārsteigt ar sakarīgām un baudāmām izrādēm. Labākā mūzika, ko pa ilgiem laikiem nācies dzirdēt teātrī, minimāls vārdu patēriņš izrādes laikā, atbilstoša dzīves un verķu telpa, mūžīgais jautājums - kurš no normālajiem un jukušajiem patiesi ir normāls... un vispār patiešām patīkams pārsteigums.

Mēs tik ar manu nejaušo līdzgājēju iesmējām, ka tradicionālās un nosacīti avangardiskās izrādes vajag rādīt dažādās zālēs vai kaut kā marķēt, citādi jau kuro reizi nākas redzēt kārtīgas pensionāres, kuras paķer lielāku vai mazāku šoku par redzamo mākslu un ir skaidrs, ka uz šito viņas točno nav nākušas.