ar kājām zemē un degunu mākoņos

Rīts, kurš sākās pats - bez jebkādiem modinātājiem, tikai ar putnu rīta dziesmām. Laisks un ilgs, ar daudz ūdens, daudz kā smaržīga un Dilana šūpuļdziesmām. Saule veras caur koku lapām, iešūpojot jaunu dienu.

Īsākā nakts ar Pjēru Anrī pār Vecrīgu. Nedaudz gan traucēja tas, ka, rīkojot pasākumu Doma laukumā, jārēķinās, ka samērā liels % ir cilvēku, kas tur nonākuši pilnīgi nejauši, nesaprot kas notiek, un uzskata par vajadzīgu to ļoti uzskatāmi demonstrēt arī pārējiem. Tomēr Ziemassvētku vecītim līdzīgais Anrī pie pogām izskatījās ļoti labi :)

Bet gandrīz vai labāka iznāca garumgarā pastaiga pa tumstošo Rīgu uz māju pusi, kur ugunskuru aizstāja svece no Jeruzalemes vestā.

Taisnību sakot labākā dzimšanas dienas dāvana, ko var saņemt, ir pati dzimšanas diena. Nu tu nevis skrien un kaut ko organizē, bet viss vienkārši it kā pats par sevi notiek - pusnaktī tevi pie mājas durvīm sagaida torte ar svecītēm, tev jauc speciālos dz.d. kokteiļus, velk dzert kafiju, kur patiesībā jau priekšā gaida lācis pekainis, tad jumts virs Vecrīgas un beigās vēl aizved mājās un gandrīz noliek gulēt. Un vienīgais, kas atliek tev, ir pieņemt dāvanā savu dzimšanas dienu ;)

eh, mazie birku karinātāji pie citu mētelīšiem! Bet nu tas jau sen pierādījies - ēst nedod, ļauj tik par citiem gudrākam justies. reāli iesmēju :)

Kārtējo reizi konstatēju, ka esmu spējīga uz rīcībām, par kurām pēc tam kauns. Nesavaldības rezultāts vai arī tāda maziska vēlme iekniebt kādam. Vienīgais mierinājums, ka tas laikam nenotiek bieži. Eju stūrī nokaunēties!

Hospitāļu ielas jaunā albūma dziesmas koncertā visas šķita tādas vienveidīgi monotonas - ne vēsts no melodiskuma, kas man tik ļoti patīk viņos :(

Tomēr doma par koncertu Mežaparka atrakciju laukumā ir pelnījusi žetonu - ļoti labi varēja "attiet", sēžot zālītē, pīpējot un skatoties kā koncerta apmeklētāji līkumo pa labirintu. Teicams punkts dienai ar raitiem darbiem un diviem saurbtiem zobiem. Cerams, ka arī dusmu pūķis manī pamazām rimsies.

Veicu arī pārgājienu mājup maršrutā Mežaparks-Čiekurkalns-Jugla. Tagad ir laiks ieritināties un aizmigt.

Jēkabā Kazakā mierīgi varētu iemīlēties.

Ir baigās problēmas, ja ir jādefinē, kur cilvēkam ir tiesības rīkoties un dzīvoties tā kā viņš uzskata par vajadzīgu un ērtu sev, un kur šīs tiesības beidzas, ja ar savu dzīvošanos šis cilvēks pamatīgi bendē dzīvi sev apkārt esošajiem cilvēkiem.

Brīžiem gribas kliegt - ja gribi dzert nedēļu, tad dzer - bet reizē neprasi, lai tev blakus būtu mīloša sieva, kas taisa pusdienas, tīra dzīvokli un rāda laimīgu ģīmi par taviem šļupstošajiem dzīves pārspriedumiem.

Manī visa tolerance un iejūtība ir nomirusi beigta.

Taisnību sakot "Diena" prezidenta pirmajā preses konferncē pati negribot uztaisīja pilnīgi ģeniālu PR Zatleram. Nu kā lai neiedrebas sirds līdzjūtībā pret cilvēku, kuram nonstopā uzbrūk trīs histēriski babuļi...

Tango pa telefonu - galvenais uzdevums virtuozi izvairīties no tā, ko patiesībā vajadzētu pateikt.

Kad pirms negaisa (kā vakar) pūš spēcīgs vējš, paceļot gaisā maisiņus, putekļus un baložus, tad tu jūti, ka arī tevi izpūš cauri. Izpūš galvā iesēdušās domas, sastāvējušās emocijas un iekreņķējušos kreņķus. Tad vajag ieelpot vēju sevī līdz pašiem papēžiem. Un iet tālāk tāds svaigs un spēcīgs.

Klīst pa ielām.
Izstāde ar gleznotiem pasaules bērniem, kura neatstāj pilnīgi nekādu iespaidu.
Iemalkot mohito un pie blakus galdiņa atpazīt cilvēku, ar kuru šad un tad notiek virtuāla sarakste, bet kuru es nepazīstu, tāpēc arī sveicināties nav jēgas.
Ieklīst apskatīt fotogrāfijas, kur mazs bērns rabarberos palika atmaiņā visvairāk.
Tad Gauja, veci žurnāli un piedzēries puisis, kurš mēģina stāstīt par Enguri, Dairu, kuru visi pazīst, un vēl kaut ko. Tik traki un patiesi nebiju smējusies sen.
Un pēkšņi Kasablankā tik skaista, draiska un smeldzīga franču mūzika. Kā kompensācija par tā arī neapmeklēto Sapņu fabriku.
Un tad sapnis, kurā tusiņš turpinās tik reāli, ka es varētu galvot, ka tur biju... kaut arī turp neeju. Varbūt tieši tādēļ jāviesojas sapņos.

Dažkārt vietas, notikumi un cilvēki tev vienkārši skrien virsū. Dažkārt tu viņus meklē un nevari atrast. Dažkārt izvairies, bet tik un tā nevari aiziet.

Tu kaut kam ļoti svarīgam pasaki nē un daļa no tevis pakaras gaisā - no vienas puses žēl, no otras tukšums, no trešās apziņa, ka sen jau vajadzēja, no ceturtās un piektās... Pa to laiku var paspēt no jauna ieraudzīt Purvīša sniegus, Lenkas mīļāko filmu uz nama sienas kontrabasa pavadībā un ugunskurus Andrejsalā.

Laipas Ķemeru purvā ir izbalojušas pelēki baltas un silda kailās pēdas. Mežā tu ieelpo vasaru un Juglas ielās - ceriņus. Bet daļa no tevis joprojām ir stand by režīmā. Dzīve turpinās, dzīve karājas.

Zeme pie mājas ir apsnigusi ar baltām ķiršu ziedlapiņām.
Tūliņ vaļā sprāgs ceriņi.
Īstais laiks atcerēties sapni, ka kāds man kādreiz uzdāvinās klēpi ar ceriņiem...

Piektdienas sušī ar plūmju vīnu, D11 blūzi Vecrīgas krogā, ko angļi un latvieši sadalīja uz pusēm, cilvēki kā tipāži - tikpat iepriekšparedzami un smieklīgi. Izrādās Maurīcijs ir tikpat stulbs kā pirms nez cik gadiem - nejēdzīga mūzika un gaļas tirgus starp abiem dzimumiem uz pilnu klapi. Pat Zariņš un Cinovska parādās kā pierādījums dežavu esamībai. Punķi un asaras noslēgumā, kas cerams viņai pāries ar laiku.

Pēc visa, šī sestdiena ir kā balva - tik saulaina un mierīga jau sākās ar plauksošiem bērziem logā. Turpinājums ar izstādi Mākslas akadēmijā, kas apliecina mīlestību Francijai, lēnām pusdienām un gozēšanos saulē Andrejsalā, nu jau neizstrūkstošajai miskastei pa vidu, kā arī epastu birumu par smilšu skulptūrām.

Beidzot patiesi ir iestājies miers. Kas gan var novilkt robežu starp vēlmi būt egoistiskam un vēlmi palīdzēt? Varbūt atmaksājas būt maitai, ko tagad sludina uz visiem stūriem, bet vai tādēļ vērts kāpt pāri sev? To be continued...

Nu tā... Pieslēdziens kaut kā līdz galam nenotika. Lai gan kā teica māte - tu pagaidām vēl skaties tikai uz priekšu, nevis atpakaļ.

Jauna frizūra un tagad mācos skatīties uz pasauli starp šķipsnām. Un bumbiņas noskaņojums komplektā, kad var lēkāt un lēkāt un lēkāt!

Tik nenormāli labs džezs, ka jumtu norāva. Flauta ar ķēdi, omulīgs saksofonists, klasiska francūziete pie stīgu instrumenta un puisis priekšējā rindā, kurš faktiski dejo, kaut arī sēž krēslā.

Pēkšņa sapratne, ka esi nepārejošs bērns, kuram ir dota brīnišķā iespēja joprojām par visu brīnīties ar muti vaļā. Un nelīdz ne gadi, ne amatu nosaukumi. Un tas ir labākais, kas ar mani notiek.

Izrāde, ko bija ļoti grūti skatīties, bet kura pa ilgiem laikiem izraisa domāšanu. Pelnījusi cieņu kaut vai par drosmi principiāli atteikties no kārdinājuma veidot emocionālo piesaisti un labo (kaut arī kritušo) pusi.

Turklāt "otra" izrādes daļa notika skatītāju zālē - reakcijas bija dažādas un gandrīz vai pamācošas. Patiesi izbaudīju priekšrocības, ko deva atrašanās zāles beigu daļā.

No paša rīta saule piepildīja šo pasauli ar neticami maigu gaismu. Balva pēc murgainas nakts.