ar kājām zemē un degunu mākoņos

Četras lieliskas lietas vienā nedēļas nogalē. Tik biezā slānī tas ilgi nav gadījies ;)

Rāznas ezers saulainos septembra rītos ir zils, zils, zils. Un pie tā zaļa, zaļa zāle. Zālē kūņojas pazīstami un nepazīstami cilvēki, kas ir nolēmuši tusēties līdz galam un uzvarai. Rū lauztais deguns jau tiek definēts nevis kā negadījums, bet kā stabila tradīcija. Dejas līdz pagurumam, pirts ar skatu uz bērziem, un gan citos, gan sevī vaļā parautas pozitīvās emocijas.

Pūdnīku skūla - vienkārši kliedzu no sajūsmas - par podiem un podniekiem. Johaidī, vai tiešām ir jābrauc uz Latgali pie podniekiem, lai ieraudzītu normālus vīriešus - cilvēkus, kuri stāv uz zemes ar abām kājām, taisa fantastiskas lietas, dzīvo ar un par savu lietu, vienvārdsakot atstāj harmonisku un pašpietiekamu cilvēku iespaidu. Tas ir tāds kontrasts pēc daudzajiem un neskaitāmajiem uzvalkotajiem tirliņiem ar sapistajām smadzenēm, kuras producē kompleksus, kompleksu galā, sacenšoties par neeksistējošu uzvaras kausu.

Un tad tās Afroambient bungas - aizmirsti visu un vienkārši dejo. Pēc tam vienkārši runā, runā un runā, kamēr tevi aizved dzert viskiju gandrīz vai slepenā vietā.

Punkts visam - Operācija Orfejs. Ovācijas, ovācijas un vēlreiz ovācijas. Mazkustīgi mazi cilvēciņi lielā rāmī - un tas nemaz nav garlaicīgi. Absolūta bauda gan ausīm, gan acīm. Pilnīgi negaidīta viļņošanās un noslīkšana zaļā lāzera upē... tur arī palikšu!

Man šonedēļ audzināšanā ir piešķirts suns. Piemēram, šorīt pēc tam, kad noskanēja zvans (budiļņika), es saņēmu kārtīgu mīlestības devu, jo šamējais ieleca gultā, lai ņemtos mani laizīt, ņurkot pa segām un lēkāt man pa vēderu - vienvārsakot pateica savu suņa labrīt! Nu es taču ko tādu būtu pelnījusi katru rītu!!!

izrāde ar pēcgaršu, kas drīzāk iepatikās vairāk pēc tam, nevis pašas izrādes laikā. Poļišcukai tāpat kā "Spītnieces savaldīšanā" forma dominē pār saturu, bet viņai kaut kā tā sanāk, ka forši dominē. Drīzāk pat ar formu lugas orģinālajam saturam tiek piešķirts kaut kas cits. Katrā gadījumā tradicionālajā izpildījumā stāstiņš par laulības pārkāpšanu un brīvības alkām Krievijas mazpilsētiņā varbūt liktos dikti vecmodīgs, bet modes demonstrējumu starplaikos uz mēles - ir inčīgi.

P.S. un Rēzijas Kalniņas prikidi radīja tīri sievišķīgu skaudību ;)

Sveiks, rudens! Mājā ir atsākusies smaržkociņu un sveču sezona. Labsajūtu traucē tikai lielais aukstums un apkures neesamība. Komplektā kamēr kāds atkal kaut ko saremontēs vēl atslēgts siltais ūdens.

Toties ir sākušies rudens vakari. Un septembris ir pasludināts par mākslas mēnesi. Vakar tas tika ievadīts ar Eižena Grīna "Mākslu tiltu". Tik lēni grīnisks un Monteverdi skaņdarbs tagad noteikti tiks atpazīts jebkurā laikā pēc tik daudz atkārtojumiem. Nākamībā gaida kaudze ar biļetēm uz izrādēm un kino, diskos sakačātām filmām un neizlasītām grāmatām, kā arī pudelēm un bumbiņām.

Un pēkšņi ir baigā pāriecība, ka tam visam būs laika. Un kādēļ, lai nebūtu, jo pēdējā laikā visi darbi tiek paspēti un viss raiti rit. Pierādās vecais teiciens, ja noņemas gar to, kas patīk, un dara to ar lielāku vai mazāku, bet prieku - viss iet un rit un notiek.

Vakar bija gluži vienkārši laba diena. Kaudze ar biļetēm uz HomoNovus, divas varavīksnes pār Daugavu, vakariņas smalkā Jūrmalas restorānā, kamēr ārā gāž lietus. Bet pēc tam pat varēja aiziet līdz jūrai, kur kaijas, satupušas ūdens malā, piedalījās saulrieta gaidīšanā.

Nu ko - aviobiļetes ir, visas viesnīcas "konfirmācijas" ir atsūtījušas. Vēl mēnesis un prom - uz Spāniju!

Teksts lasāms "Baltijas pērles" mājas lapā:

ATGĀDINĀM!
Rīgas Kongresu nams nenodrošina austiņas festivāla filmu sinhronā tulkojuma iekārtai, tādēļ lūdzam jūs savlaicīgi parūpēties par austiņu iegādi.
Derīgas parastās austiņas ar 3,5 mm kontaktspraudni (kā CD atskaņotājam).

Festivāla direkcija piedāvā visu seansu sinhrono tulkojumu latviešu un krievu valodā (izņēmums - Krievijas kino programmas seansiem tiek piedāvāts tulkojums latviešu valodā), tomēr nenodrošina klausīšanās tehnisko aprīkojumu.

FESTIVĀLA DIREKCIJA NEUZŅEMAS ATBILDĪBU PAR FILMU TULKOJUMA NENODROŠINĀŠANU gadījumā, ja skatītājs nav ņēmis vērā šo informāciju un ieradies uz seansa noskatīšanos BEZ AUSTIŅĀM.

....Nu 80.gados par šādu paziņojumu nebūtu jābrīnās, bet mūsdienās.... Čitaju i boldjeju!!!

Palestrīnas koraļļu pavadībā vannā tiek dīrāta nost smuki brūnā āda. Tātad nāk rudens. Tātad vasara ar jūru, karstajām smiltīm un sauli pagājusi. Žēl. Žēl, ka ar cilvēkiem, kas tev tik svarīgi, tu tikai tā kaut kā, garāmskrejot pēdējā laikā tiecies un runā. Žēl dzīves galu galā.

Pats skaistākais no šī pasākuma bija nevis nakts, bet diena. Kad uz AB dambja vienkārši klausījāmies mūziku n-tajiem kāzu viesiem pa vidu, gulējām zālītē un skatījāmies mākoņu ambientās dejas, kas dāsni tika izrādītas debesīs.

Savukārt Baltā nakts... Līdz AB dambim tā arī neaizgājām lietiņam/pūdētājam līstot. Savukārt Andrejsalā - lieli ļaužu pūļi un labi, ja 3-4 mākslas fakti, ko no visa tā bara būtu vērts atmiņā paturēt. Gribi, negribi nākas atcerēties vecā labā mākslas aprakstnieka Gombriha domu, ka pēc impresionistu ēras, kad pasaule nenovērtēja darbus, par kuriem vēlāk nācās maksāt miljonus, tagad visi drošs paliek drošs ņem pretī da jebko, kas tiek pasludināts par mākslu. Nu un mākslas radītāji nekautrējas uz tā parazitēt.

Toties šorīt jua no paša rīta saule logā!

Ar āboliem pārpilnas ābeles
Sīki vilnīši pret betona plātnēm
Karstums, kurš pārvēršas patīkamā siltumā
Vīrs ar suni un makšķere
Vilcienu rimtā dunoņa
...tas viss tepat, dažus soļus tālāk nekā parasti...

Mulsinošs rinķojošo dervišu koncerts "Summertimes" ietvaros, kurā nevar saprast vai tas ir priekšnesums vai ritāls, attiecīgi vai jāaplaudē, vai arī tas ir pilnīgi nevietā. Taisnību sakot dziedājumi man patika daudz labāk par pašu riņķošanu, jo tad atmiņā pēkšņi ļoti spilgti atplaiksnīja specifiskā Turcijas rudens smarža. Patiesais tās avots gan noteikti bija kādas tuvumā sēdošās dāmas parfīms.

Toties dienu pirms tam bija pilnīgi ģeniālais Astora Piacolas tango gabalu izpildījums Maskavas virtuozu un Terem izpildījumā. Tā kad līdz kaulam sajūti šīs mūzikas burvību...

Pa ilgu ilgiem laikiem vasaras atvaļinājums vienkārši laukos - pilns ar smaržām, pirti, jūrmalas smiltīm un niedrēm, saules un jūras garšu uz ādas, helikopteru un ziedošām puķēm. Ar laiku tu saproti, ka nav kur steigties, un vienkārši guli, sauļojies, lasi, krāso sienas un logus, dauzies ar suni. Viss pārējais notiek kaut kur tur - ārā, tālu un projām - tur, no kurienes rādā TV un ziņo radio, tur, kur ir citi cilvēki ar mobilajiem tālruņiem.

Un mierīgi varētu tā vēl labu, labu laiku...

Vasara iesita ar āmuru pa pieri un beidzot tika pilnvērtīgi pamanīta - nedēļas beigas, kas bagātas ar jūru, vēju, saulrietiem un labām ziņām, kas svītrāvien tika paziņotas pa telefonu.

James koncerts iekš Positivus festivāla reāli jumtu norāva - viens no labākajiem koncertiem, ko man savā kaķa mūžā jebkad ir izdevies piedzīvot!!! Lai man piedod muzikologi, visziņi un kompetentie - man ir pie kājas kā tas bija no muzikālā viedokļa, bet kad es redzu, ka pa skatuvi ņemas cilvēks ar līdz galam vaļā atrautu dvēseli un katra dziesma ir nevis izpildīta nošu rinda, bet emocionāls notikums ar maksimāli sakāpinātu prieku, laimi, skumjām, ko tik vien gribat, tad man arī tā dvēsele atsprāgst vaļā. Un tā arī radīšanas un mākslas patiesā un augstākā jēga - izraisīt tādas emocijas, ka jumtu norauj. Un to gadās piedzīvot tik fucking reti!!!

gribas kā kucēnam ļepatot apkārt, bāzties bučoties un vārtīties zaļā zālītē

dārgs baltvīns ar vīnogām un bumbieriem ir tieši tas, kas piedien vasaras vakariem. Pēc tam it īpaši skaidri smaržo zāle un koki saulrieta laiku iezīmējot. Vasaras mirkļu ķeršana - diemžēl līdz šim to bijis tik maz...

Diena, kad nobremzēt skrējienu un sākt visu darīt lēnāk. Šis tas ir pārlaists un, nezinu kā citiem, bet man patika.

Bet šodien pēdējais punkts uz i, nesteidzīgas brokastis ar māti, kura pārsteigta atklāj, ka pretējā mājā uz palodzes pārītis mīlējas. Liliju, rožu un daudz daudz citu augu smaržas, sajaukušās vienā mutulī. Pastaiga līdz Andrejsalai un atpakaļ. Dusmas, ka izslavēti cilvēki izrādās ir vienkārši haltūristi. Grīdas un skrūve. Kārtējās krāsas liekas uz pudeles, kas tagad jau laikam sapnī sāks rādīties. Monas Līzas smaids lūpu iekšpusē.

Paveikto darbu saraksts un nozīme gan taps kaut kad vēlāk - kad tam pienāks laiks.

Nesteidzīgi lēns vakars mājās - kaut kā pat neticas, ka nav nekur jānesas, kaut kas ātri jāraksta vai jāplāno. Vasara līdz šim ir panesusies garām kā ātrvilciens, bet tāds kvalitatīvs un interesants ātrvilciens.


Un vēl tā filma par Šerloku Holmsu fonā..
- Holms, vam pomocj? - bezkaislīgi jautā Vatsons.
- Jeslji vam ne trudno - pieklājīgi, bet aizelsies atbild Holms, žņaudzot kārtējo noziedzinieku...

Manas darba takas šonedēļ stiepjas no "Lietišķās Dienas" līdz Jūrmalas smilšu skulptūru festivālam, pa vidam ietverot kreļļu piekāršanu izstādei Stabu ielā un regulāru valkāšanos pa iepirkumu biroja, biržas un vēstneša elektroniskajām vidēm. Un šitādā galopā ne aci nespēj noplivināt, ka še tev - izrādās ceturtdienas vakars jau klāt...

man šodien ir daudz darba, man rīt būs daudz darba un, droši vien, parīt arī. Bet kā jau saka - kad cilvēkam ir daudz darba, viņš daudz arī var padarīt jeb apsist (cerams).

Vienīgi komplektā mani beidzot ir panācis lielais nogurums un sauc gulta.

eh - dzīve tomēr ir skaista, arī ar baigajiem darbiem, stulbiem večiem un slapjām kājām ;)