ar kājām zemē un degunu mākoņos

Vienīgais, ko patiesi žēl, ka amarillis uzziedēs bez manis. Viss pārējais - laikam labi, ka es dodos no tā prom. Lai arī tikai uz nedēļu, bet kaut kādu pauzi gribas, citādi viss vieglais un jaukais jau atkal ir ieguvis smagu, sāpīgu vai gluži vienkārši depresīvu formu - cilvēki, attiecības un darbi.

Divas naktis, kurās pār mani teroru izvērsa bezmiegs, liek sevi manīt. Grūti koncentrēties un produktīvi pastrādāt. Arī bezmiega laika domas par tādām gaišām un pozitīvi motivējošām grūti nosaukt. Lai gan tāpēc arī, iespējams, bezmiegs, ka tādas domas galvā sakrājušās.

Cerams, ka šonakt organisms būs jau noguris līdz tādai stadijai, ka vienkārši demonstratīvi iespļaus bezmiegam sejā!

Pudelītes ar krāsām, krāsām un vēlreiz krāsām - šodien topā sarkanais, rozā, koraļļu, oranžais un zelta tonis. Arhetipi un vāļāšanās pa grīdu. Solījums neuzmākties, vīns un ģitāra.

Beidzot ir atgriezies pats labākais garastāvoklis. Un šā gada lielākā problēma ir bijusi tā, ka pārāk daudz ir taujāts pēc padomiem kā dzīvot. Sveši padomi vienmēr ir greizi.

Come home!

Jūtu mulsums, kad nesaproti, ko tagad domāt un kā rīkoties
Balets bez prīmām un premjeriem
Sabrukušas datu bāzes
Un atkal jūtu mulsums, kad neko nesaproti
Kaut kāda dīvaina nedēļa.
Jāiet par krāsām klausīties

Man pēdējās dienās iet neparasti. Man taisnību sakot visu pēdējo gadu (ar nelieliem atpūtas periodiem) iet neparasti.

Es šodien gavilēju klusi pie sevis visu dienu - par brīvības sajūtu, ko ar citu atļauju pati sev esmu piešķīrusi beidzot, par skaistumu, kas cilvēku acīs, un par talantu bez gala un malas, kas piemīt tik daudziem - sākot ar Fazila Saja klavieru spēli un beidzot ar sieviešu māku izskatīties tā, ka iekrīt acīs bez variantiem.

Un šīsdienas pēkšņais gruzons par tukšumu bankas kontā, lai paliek - naudu vienmēr var nopelnīt. Agrāk vai vēlāk.

kad tu cilvēks sastopies ar nodokļu maksāšanu, tad vienīgais, ko gribas teikt ir bļļaaaģģģģ!!!!!

Kat atrisinās un noskaidrojas kāda lieta, kas ilgu laiku ir bijusi neskaidra, tad ir milzīgs atvieglojums. Pat, ja atrisinājums nav tāds kā tu biji domājis.

Dienās kā šī ir sajūta, ka tā visuresošā pelēcība - debesīs, uz zemes un pat gaisā, mani nobeigs. Domas un sajūtas ievīstās vatē, nekā negribas un nekam īsti nav spēka. Izmisīgi gribas saules gaismas.

Tad jau gandrīz labāk ir tad, kad tumšs - ar šaudīgām automašīnu ugunīm, spilgtām vai arī pieklusinātām lampām, sveču liesmām.

Jaunākais Regnāra Vaivara veikums ar pašu uz skatuves. Noskņām un pustoņiem bagātīga, saturā paplika pirmā daļa, kam seko mīlas un kaisles peripētijas kādā, laikam, Baltkrievijas sādžā otrajā daļā. Nu un kāpēc šāds salikums, kāpēc tas un kāpēc šitas? Pieļauju, ka atbilde ir "Kāpēc gan ne?". Savukārt man tomēr paliek jautājums "A kāpēc jā?".

Pēc pusmēneša ilgas plivināšanās pusmetru virs zemes vai tuvu tam, laikam sākas piezemēšanās periods. Vispār man patīk tur, kur ir silts. Vēl es daudz labprātāk esmu gatava iepirkt autobusu biļetes no cilvēkiem, kas neko daudz nesaprot angliski vai kādā citā man zināmā mēlē, nekā gudri rakstīt darbus dzimtajā valodā. Un vispār man patīk slinkot - vēlams tur, kur ir jau minētais siltums, mākslas galerijas, dīvaini parki un citi interesanti objekti. Slikti ir tas, ka par to neviens neieskaita naudu kontā. Starp citu, pēc aktīvās slinkošanas perioda arī konts ir kļuvis par sāpīgu jautājumu.

Nu bet neko. Toties ir bezgala skaistas dzeltenas lapas, visādi pasākumi un kaudze ar draugiem. Vēl ir daudz grāmatu, kuras jāizlasa, un filmu, kuras jānoskatās. Rudens Latvijā turpinās...

Kaut kas nenormāli viegls, jauks un rotaļīgs. Patīkams pārsteigums mūsdienu nopietnās mūzikas kontekstā.

Mierīgi laimīga rudens sajūta.
Dejot bosa novu uz dzeltenām lapām gribas.

Malaga-Granāda-Seviļa-Madride-Barselona-mājas

pofig... pat ja viss ritēs uz priekšu pa tādam pat sliedēm kā ritējis jau cik tur tos gadus - pofig... jo ārā ir skaists rudens - krāsains un silts. Laiks atgriezties pie pārbaudītām vērtībām.

Nu.... diezgan sireāls literārais darbs ir pārtapis diezgan tradicionālā un nedaudz pagarlaicīgā izrādē. Nu tā - skatīties jau var, bet nekāds baigās baudas nebija.

Lielas lietus lāses rībina maršu uz palodzes,
kaimiņš lādēdamies steidzina uz mājām suni,
cigaretes dūmu strūkla vijas gar loga stiklu,
bet man Monas Līzas smaids lūpu kaktiņos.

te atrodu, te pazaudēju mieru sevī... te atkal to atrodu, te atkal pazaudēju... dažkārt tik grūti ir saprast, ko tu patiesi vēlies. Varbūt traucē tas, ka visu laiku apziņā ir fakts - ja tu savu vēlēšanos realizēsi, tad tā kļūs savā ziņā neatgriezeniska. Un ko tad, ja īstenībā tā nebūs tā pareizā izvēle, ja pēc tam tu izmisīgi meklēsi podziņu "atsaukt"? Bet dzīve jau nav dators, tur tādu podziņu nav.

un iespējams, ka viss par ko tā lielā minstinināšanās, ir tikai un vienīgi ilūzija manā prātā uzburta.

Dusmas un ņemšanās. Njaaa - no manis laikam nekāds māceklis nesanāktu. Pārāk mīlu visu caur savu galvu izlaist, nevis pavērtu muti un brīnumā ieplestām acīm visu par baltu patiesību ņemt pretī. Lai gan varbūt šis ir kārtējais pārpratums, kad cilvēki grib no tevis izspiest vairāk, nekā tu esi gatavs spiesties.

Mutantes pērles un sarkanā stikla gabals tiek sarindots kārtībā un un secībā.

Dejo, dejo, dejo. Pulkvedis pilns ar tīneidžeriem un afroamerikāņu moderno mūziku. Vai Rīgā vispār vēl ir palikusi kāda vieta, kur vienkārši padejot, iedzert un justies labi?

Vēlās brokastis ar kafiju un stāstiem par sex in the city. Prieks, ka cilvēkiem dzīve kārtojas uz labo pusi.

Nu ja un tad vēl tā mascarpone ar medu divu dienu garumā...

ir kaut kādas lietas dzīvē, kuras pietrūkst un kuras pilnīgi noteikti gribās. Viņu trūkums dažkārt uzdzen elēģiskas skumjas, citreiz izmisumu, citreiz... pilnīgi neko. Pašlaik laikam ir iestājies mirklis, kad ir labi tāpat. Labi un priecīgi.