ar kājām zemē un degunu mākoņos

darbs sāk atmaksāties:)

Tikpat muļķīga sajūta kā pēc skrējiena uz skriešanas trenažiera. Skrēji, skrēji, bet esi tieši turpat, kur sāki...

dzīve pēc nedēļas nogales satricinājumiem iegājusi parastajās sliedēs - darbs, darbs, darbs, tomātu medības veikalā, vakariņas (nesanāca gan tik garšīgas kā bija iecerētas), vakara sarunas, filma, arlabunakti un no rīta man saka "celies".

smadzeņu pārprogrammēšana

Kaut kur ieraudzīju domu par to, ka bieži vien mēs tik pārliecinoši "izdzīvojam" negatīvos scenārijus, ka neesam gatavi pieņemt to, kas notiek kā vajag. Man dažās dzīves sfērās tā arī ir - pozitīvi notikumi no sākuma tiek uztverti ar lielu izbrīnu un pēc tam es jūtos vienkārši apjukusi, burtiski nesaprotu, ko ar visu to lai tagad dara. Sliktākajā gadījumā sāku meklēt visas blusas un utis, lai tikai pierādītu, ka nemaz jau tik labi nav. Tāpēc laikam varu tikai uzsist sev pati uz pleca par to, ka tagad ļoti apzināti mācos domāt no otra gala - vispirms par to, kas ir forši un tikai otrajā plānā par to, kas varētu būt arī foršāk.

Es visas brīvdienas līdz pat šim mirklim neieskatījos datorā. Tā vietā ir jauni zābaki un sēņu mērce.

Manī dažkārt (tomēr reti) pamostas bērns, kurš demonstratīvi raud, brēc un klapē ar kājām, lai dabūtu kāroto mantu vai uzmanības devu. Nekas būtiski nav mainījies. Un tāpat kā bērnībā, man nevis iedod kāroto, bet gan uzskatāmi nodemonstrē, ka ar šitādiem paņēmieniem neko panākt nevar. Arī nekas nav mainījies.

Olīvzaļa eļļa un aveņkrāsas smaržas. Uzskatīsim, ka tieši tādēļ pēdējā laikā ir piemeties ņerksteklis un grūtpūtis. Lai gan sava nozīme varētu būt arī pārāk biežajiem tusiņiem pie klātiem galdiem un darbu kaudzei.

alkohols pēdējo reizi tika lietots, sagaidot Jauno gadu, tādēļ pēc vakardienas divām vīna glāzēm ir gandrīz vai pohu sajūta.

taču stātsts ir par cilvēkiem un viņu satikšanos/nesatikšanos. dažkārt šķiet, ka katrs no mums ir kā tāds izplatījums ar savām planētu sistēmām un melnajiem caurumiem. ir aprobēta virspusējā saskare - "small talk", darba tikšanās, vieglā petenkošana. bet pēc būtības tu tikai ar sava visuma maliņu vieglītiņām nobrauc gar cita visuma sāniem. un tad, kad izdodas satikties tā pa īstam, tad ir tāda nedaudz brīnuma sajūta. dažkārt arī sajūta, ka ar daudziem tev apkārt rotējošajiem visumiem tu nemaz negribi satikties pa īstam.

No rīta bija patiesa bauda brist pa nesen sasnigušu, nesabradātu un nepiedrazotu sniegu. Viens no tiem mirkļiem, kad tu cilvēk mīli, esi un gribi būt ziemā.

Jaunais gads sagaidīts godam - jautri, ēverģēlīgi un forši. Turklāt tā sagadās jau otro gadu pēc kārtas. Ņemot vērā, ka līdz šim visas tautas svētki - Jaunais gads un Jāņi - parasti man saistījās vai nu ar ļoti stulbiem tusiņiem vai tusiņu iztrūkumu vispār, šī ir ļoti jauka pārmaiņa. Atliek tikai tos Jāņus kaut kā pieradināt.

No Jarmarkas uz māju ir atceļojušas divas gleznas. Tagad dzīvojas uz grīdas pie dažādām sienām un meklē savu vietu. Bet es pa tam pēkšņi esmu atklājusi cik vienkārši un harmoniski ir gluži vienkārši dzīvot blakus, mācīties gatavot jaunus ēdienus, smieties par Comedy club jociņiem un darīt vēl virkni nepretenciozu un ikdienišķu lietu. Tik vienkārši, mīļi un silti, gaidot Ziemassvētkus. Tagad laiks tīrīt māju un pušķot egli.

Baudu šo nedēļu, kad manas personīgās planētas manā personīgajā izplatījumā ir sastājušās harmoniski un skaidri. Nav nekādu pārmetumu, apvainojumu vai rūgtuma pret cilvēci, konkrētiem viņas pārstāvjiem vai pašai pret sevi. Lietas iet savu, pašām vien zināmo gaitu un tām nevajag traucēt. Tuvojas gada garākā nakts, lai pēc tam saule uzņemtu kursu pretī gada garākajai dienai. Un tā tam arī jābūt...

nedēļas nogale, kad lietas pamazām galvā saliekas pa plauktiņiem

nolādētais privātīpašnieciskums! ieēdies līdz kaulam

Jo tuvāk nāk slavenās gada beigas, jo vairāk galvā sāk veidoties kopsavilkumi, pavilkties svītras un līdzīgas lietas, kas principā līdz šim gadumijām nebija īpaši raksturīgi.

Laikam tādēļ, ka gads ir bijis tāds pagrūts, ar smagiem lēmumiem un kadinālām situācijām, kas jaunā gaismā ir ļāvušas paraudzīties gan pašai uz sevi, gan uz citiem. Turklāt ne lēmumi, ne situācijas objektīvi pat varbūt nav pelnījuši tik spēcīgus epitetus.. bet man pašai kaut kā tas ir nācies diezgan pasmagi.

No vienas puses tas ļauj attīrīties no nevajadzīgām lietām, cerībām un ilūzijām un sākt no baltas lapas. No otras - nav jau tas arī nesāpīgs process.

Pati grūtākā mācība - laist vaļā to, kas tāpat nesanāk un nenotiek ne sitams...

Vispār Vivjenas Vestvudas tērpu izstāde Milānā atstāja tādas ļoti divejādas sajūtas. Uz manekeniem "uzģērbti" tērpi un blakus videoekrāni, kur šīs un citas kleitas defilē pa mēli uz dzīvām modelēm attiecīgajā radīšanas gadā. Rezultātā tu cilvēks skaties cik krāsaini, skaisti un interesanti ir apģērbu modeļi videoekrānā un cik pelēki, noplukuši un necili ir orģināli tepat blakus, rokas stiepiena attālumā. It kā būtu reāli gadu no gada nēsāti, nekad nemazgāti un beigās putekļainā skapī iemīcīti.

Tā paiet tā pasaules godība...

Šovakar baudu it kā pazīstamu mūziku neparastā salikumā, lietu aiz loga, tukšu māju, vannu ar ķiršu aromātu un mieru. Vēl tikai smaržīgā cigarete no kaltētām zālītēm un laime būs pilnīga.

Tas nav diezko patīkami - apzināties, ka tu ar savu "nē" vari sagraut sev ļoti tuva cilvēka sapni. Bet sapņi mums mēdz būt atšķirīgi un es nezinu vai es ar sajūsmu spētu piedalīties projektā, kurš mani pašu neko daudz neinteresē, turklāt tajā visdrīzāk nāktos būt par vienu no vilcējiem. Tā arī pagaidām stāvu uz naža asmens un šūpojos šurpu turpu... no vienas puses manas intereses, no otras ...

Amarillis ir uziedējis milzīgiem sarkaniem ziediem un tagad patīkami kontrastē ar pelēkajām debesīm un gandrīz melnajām zaru rokām aiz loga.
Izrādās Itālijā debesis decembrī mēdz būt tādas pašas kā te - svina pelēkas un arī gar vilciena logiem zibošie koki grimst tādā tradicionāli latviskā miglā.
Tas, ko laikam patiesi atcerēšos no Itālijas, būs šie koki un gondolas Venēcijā, kas iznirst no dūmakas kā tādi dvēseļu pārcēlāji. Cilvēku čalas, skraidīšana apkārt ar dzelteniem baloniem un iepirkumu maisiņiem šo visam pāri gulošo svinpelēko dūmaku tā arī nespēja pārspēt, salauzt vai kliedēt.