ar kājām zemē un degunu mākoņos

izrāde ar pēcgaršu, kas drīzāk iepatikās vairāk pēc tam, nevis pašas izrādes laikā. Poļišcukai tāpat kā "Spītnieces savaldīšanā" forma dominē pār saturu, bet viņai kaut kā tā sanāk, ka forši dominē. Drīzāk pat ar formu lugas orģinālajam saturam tiek piešķirts kaut kas cits. Katrā gadījumā tradicionālajā izpildījumā stāstiņš par laulības pārkāpšanu un brīvības alkām Krievijas mazpilsētiņā varbūt liktos dikti vecmodīgs, bet modes demonstrējumu starplaikos uz mēles - ir inčīgi.

P.S. un Rēzijas Kalniņas prikidi radīja tīri sievišķīgu skaudību ;)