Kādreiz šeit klabē bija tāda grupa "Mana diena".. aka - viena diena manā dzīvē.
Tad nu aizdomājos - kāda ir viena mana diena šajā jaunajā šīs dekādes dzīvē?
Visas dienas ir vienādas. Pirmajā vilnī es centos sākt dzīvot veselīgāk. Atmetu cukuru. Un tad izlēmu atmest kafiju. Izturēju kādas divas nedēļas. Sapratu, ka ne zaļā tēja, ne matcha, nekas nepalīdz manam kafijas craving. Un galu galā - ko sliktu var izdarīt viena rīta kafija?
Tā nu - katru rītu es sāku ar vienu krūzi stipras kafijas. Vēl pirms brokastīm, ūdens glāzēm, našķiem, pirms visa. Pirmais - rīta kafija. Obligāti.
Tad sākas datora darbs no agra rīta līdz vēlai naktij. Pēdējā laikā - arī brīvdienās. Precīzāk, pēdējā laikā nav pat brīvdienu. Laiks ir kļuvis lineārs. Brīžiem - viļņveidīgs.
Pirmajā pandēmijā es atsāku lasīt grāmatas. Otrajā pandēmijā - pārstāju, jo nav vairs laika. Bet kā nevar būt laika pandēmijā? .. es jautāju. Jūs jautājat.
Es apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir okeāns brīvā laika. Man šajā rudenī laika ir vēl mazāk kā pirms visām mājsēdēm.
Un tās četras mājsēdes nedēļas ko tikko piedzīvojām - man tā bija kā atelpa no vāveres riteņa. Pat, ja nebija vairs brīvdienu un darba dienas brīvi ieplūda vīkendā. Es vismaz varēju valdīt pār savām izvēlēm - cikos sākas rīts, cikos beidzas diena. Tagad dzirdu, ka plāno atsākt 100% darbu klātienē. Mani tas tracina.
Vakaros es redzu kā aiz loga satumst. Arī šie brīži ir kļuvuši vienādi. Vasarā vismaz es redzēju ikvakaru jaunas krāsu saspēles. Tagad tuvojas ziema - katru vakaru viens un tas pats.
Viena diena manā dzīvē... Katra diena manā dzīvē?

Visskaistākais ir - aizceļot.