veltījums bukucītim


kad tu izkrauj savu kravu ar lielu sārtu rozā balonu uz palodzes tu nosēdies un ar gangsteri sarunājies. viņš tev stāsta tādas pasakas, kas ar zobu diegu sasienamas. tu pa laikam nozodz kādu tekstu un uzliec to par savējo. tad pietupies pie rensteles un vem no savas iekšas. tik garas ir tās garākās ainas, kas ar tramvaja sindromu vizinās. un gauja ietek daudzās laimes alās un gaida buku nojaucam no kalna. galva ir uz visiem viena, tikai burti saliekas kā siena un tad ar galvu sienā skriena sliena divas reizes pil uz iesma. un gauja lēkā zaļā krusā un ar maniem iesmiem tusē un ar galvas palīdzību zvēri ienes prātā mušpapīru. galma dāmas mani citē ar gariem bisektrišu virvēm un gaisma izliekas no mūsdienām ārā, lai gaismas virtuves skandālos pieblīvētos un nomaļus sasutētos es vienmēr varētu izmitināties garās skavās ap savu auru. es biju vienreiz jau nostiepies gar garšļaukus pievilkšanās spēku un visi mani iemesli bija divas reizes piegriezti. divas karātavas skaita naudu ap rajona baranku un dumjas burgundiešu slienas gaida baravikām lietu. dod man paviljona mierīgo gājumu un dusmas izlec ārpusē, kā to laikabiedri vispār iespēja. gaidu liesmas manās acīs liesmas tavās kabatās ir mierīgas un domā prieku, kaut nu nolītu kārtējais lietus. nejaudā piecelties, tāpēc ir visums un no manas piekusušās dvašas ir un paliek viengabalinība ar diviem pirmskara bērniem uz rokām, lai to varētu nodemolēt priekā. ļauj ar dusmu mākoni uz prieku laid man pieskarties ar slieku tavam lielam makam kabatam kam kakā rudas spalvas nemierīgā dzīvē vienmēr laimi aptēstas un pieblīvē.