beiruta bija mazliet aizcietējusi, bet es kūlos ar visiem spēkiem. domas grauzās ārā no pakauša un tālskata spogulis mani migloja. es gandrīz triecos visos stabos, bet tas nepalīdzēja koncentrēties. tad izlviku paciņu košļājamas gumijas, pabēru sāli uz stikla, ar veļas ziepēm notīrīju pakaļējo logu, izsaucu miliciju, sāku čurāt uz gājēju pārejas, tad pārzīmēju galvenās vadlīnijas, izcirtu tuvējo mežiņu, pienāca vakariņu laiks, es nokopu galdu, apmeklēju tualeti pa lielam, tad sāku skrāpēt debesis, iznācu no mājas kā debils saēdies visas tās tabletes, tad mani beidzot apcietināja un es varēju mierīgi kamerā sēdēt savas dienas. nekādi elektrības rēķini, par kuriem būtu jāuztraucas un līdzīgas lietas, jo visas manas mānijas bija mani atstājušas, bet to vietā nākušas citas. daba nemīl tukšumu, kā teica ļermontovs, bet dievs ir manā pusē un politika mani neinteresē. tādas lieliskas dienas es vadu un nevaru nociesties, kad tas man piestāvēs.