baritons ieskrējās pirmais, tad sekoja laba deja un tad beigas izcēlās ar īpašiem sindromiem un sirdspukstiem. gaisma izkliedēja manas ēnas, es iekāpu džipā un apstājos uz tās ēnas. tajā izrādījās dzīvs cilvēks, kas sāka pīkstēt, tāpēc es ātri apķēros un sāku regulēt spoguli. tajā spogulī es pamanīju menteni un ātri pie tās piebrauc. dežūrēja tajā naktī nastjeņka un galvu grozīdama klapēja ieslodzītos. es iekliedzos spalgā balsī, palīdziet, man šķiet es tikko nobraucu cilvēku un divas bākugunis uz viņas pupiem iezīmēja man ceļu uz morgu. tur es noguldīju to sabraukto ēnu un devu tai pēdējo reizi padzerties. tā kampa man pie rokas un es jutu, kā mani dzīvība atstāj, tāpēc ātri liku nākamā robā, izsisdams skatlogu izsnesos uz ielas, neko daudz neredzēdams uztaisu astotnieku sirdīgi spolēdams, tad izņēmu gavēņa līkumu un prom biju. pēc diviem mēnešiem mani izsludināja nacionālā meklēšanā, tika iesaistīts arī interpols, bet es biju veikls un pirms tam paspēju nolikt galus. tagad guļu kādā klusā kapiņā un domāju domas, ko nepaspēju pie dzīves. tādas labas lietas notiek bieži šeit manā galvā, man ir visas pasaules laiks un es to lietderīgi izmantoju. es nebraucu ar zagtiem žiguļiem, es neloku no trīslitra burkas. es vispār esmu kārtīgs skolēns savam krūšu kabatas lineālam, ko vidusskolas mat. skolotāja kā suvenīriņu iedeva līdzi gan pakaļiņu pakasīt, gan pakausīti, ne katru reizi zini, no kurienes nāk domas tās.