burzma neizsita no līdzsvara gribošās mēles, bet nodeva sistemātiskas iemaņas manā dzēlumā. nekad nav bijis tik daudz guošas,lai to visu labi sasmērētu ar mēli. dod jau kārtējo graizījumu un tad tas izveļas manā iekaisušā miteklī. es izdomāju, kā no tā pataisīt skrejlapu un tas izdaiļoja manu mēli. es izdomāju gaismas baranku un tā lidoja tālākā vēdeklī. es biju uz divriteņa izbijies un nodomājis gadījuma sakarus un tad manas iekšas bija jau paslēpušās. nekad nedari brūnas lietas, jo to karstās galvas domā par sevi, bet no dibeniem atskan smiekli, jo gaisma ir aptrūkusies un tagad iestāsies ziema. es izbijos no konglomerāta un daiļas laimes izdaiļoju visu vasaru. tagad ir tikai nopietnas vērmeles un gaismas piezibsnītas papardes. domā kājas ieskriesies un dosies, es atņemšos no peisa un tad dod man karstas ugunis un daiļo laimi, lai to karstās pakulas ir visiem novienādotas ar katarsi un domas graudu un darīšanas iemaņas nevarēs nomedīt tikai galvenās iemaņas, kas ar mani tik daudz dzēra kvasu vasaras vakarā un domāju es vienreiz ietriek sevī karstu pakulu, lai skrejamais gabals un domas ar dziesmu domās tikai dievišķā maizē. es iedomājos idiotijas un gaismas pilis pilnas ar āmuriem un tad ziema izsvēpa mūsdienas ārā, jo tas bija patvarīgi un domas visiem iesējās āmurā kā enkura gals visiem piebižo galvas saskumušās prievītes. nedod man ieskrieties tik patiesības garajā barakudā, jo tas nevienam nevar palīdzēt nomērīt divas reizes garākas ainas. es jau iekrāsoju tavas iesnas un tagad tās ir nomelnotas no sienas, jo to galvenais sasniegums ir manā makā pārlieku ieraugāms. dodies uz taizemi un izroc tur burku, kurā būs saliktas dālijas. tais dālijās ieraugi burvi un prasi viņam prievīti, piesien tai govi, ej pastaigā un dāvini bērniem burvjus no durvju burkas, jo tas ir labi izskaistināts un es to garantēju kā lielu laimi.