beiruta bija pilna ar grābekļiem, tāpēc svētais gars apsēdās sasildīt rokas. pirksti bija noguruši un neklausīja, bet betas bija visvairāk pārsteigtās. es nejokojos, jo no galvas iznāk tīrais caurums. godam laime nepieplijās man, jo gaisma ir no visuresošiem grābekļiem sastindzināta. es joņoju un dalu savas pastmarkas un gavilēju pretējā virzienā, jo man nepietiek un es skaustos un dračīju draugus. nelaid manas iekšas tik tuvu savai ārprāta robežai, lai kautos ir vajadzīgs pārcilvēks, bet dienas ir tik mīkstas, ka tas no manis varat aizņemties rubli piecdesmit un gaviles nevarēs to nekad atņemt manai saulei. bojā gāja manas iesnas un daudzas tagad mani atmasko, lai bisektrises labi justos namdara jakas ielokā, bet tikmēr bojā gājušie un sala sasistie nāk ar gaismas pilienu uz jūras un nelodā gājuma beigās, jo piekrita un gaisma sastinga biežā sastingumā, bet logi, tie kreisie sastinguma grādi manas iekšas nevar sadrumstalot, jo tas nav beigtu varoņdarbu mijiedarbība, bet godam sasalusi naiva baisuļu tiriāde un gaisma nevar saprast, ko no manas iekaisušās drēbnieka dvēseles varat mūsdienas apkopot. es jau biju nomīzis no kārkliem un dievišķā varavīksne nebija to redzējusi, bet godam tas nekad nav parādījis domas pret maniem godiem un gaismas bija saskaldītas un nevietā izdomātas par visuresošiem gaismas paviljoniem, ko ar kraukli labi varat manā iemaņā izmantot un tad saskaldīt pa perifērijām un domas graudi ir labākie draugi, jo to batafānija un drosme nevar sastapties ar kraukli no jūgenstila ēkas mājas augšā ir skaistākas.