veltījums rakunčegam


skaties, kā pali tavas nāsis bojā. daudzas lietas ir nesaprotamas tāpēc, ka lodes ir no zelta un kraukļi skalda manu malku. dod laimei savas rokas un tā noplīsīs no kājām. gaidi kraukli atnākam, tam būs sejā lietus un gaisma pavirši raudzīsies uz liesmām un govis skanēs skaļā kreklā. dod man stabuli un dauzi sienu un dauzi daudzas dienas. godā bijušos un saules pinumus un krauklis atnāk piekakāt gultu. dodas ļaunas stārastes ganībās raudzīt biezokni un drastiskas biezokņu neiropatoloģijas nevar tavā ierakumā ievīstīties. nekad nav biežums bijis tik spožs, lai piesauktu laimes sniegu. un drausmas izkrīt no loga, lai padzertos un kliedz pēc savvaļas sniega. bet godam nav piemērots stalaktīts pieķēries un ar piemiegtu acis es smejos. gaida stiklainas rūtas no pārtikas nodaļas gaidīšanas svētku vakarā un gaidu es lietu ar lietussarga dievu un kailas bizbizmārītes lodā gar stiklu un raustās tv vizionārs un gaida, kad ietrieksies lietus nāsī vai kaklasiksnā un ļaunajā biruma grādusā un tad pacelsies un nolaidīsies biezoknis lielāks par pašu un lausks ienāks dzīvoklī un sakārtos mīļākās mantiņas un klaigās pēc pētersīļa un raudās uz ezera un gaidīs bisektrises mājās un nevarēs novaldīt cukurgraudiņu. es lidoju ar sārtām rozēm vaigos jau ir iestājies klusumus un krauklis pienāk pie durvīm tās atvērt un ieveļas senlejā citrons. es gaidu ar tarbu uz pleca pēc vakardienas un diendusa nevarēs iemājot pietiekami. es gaidu laimes piekritēja slazdu un nevērībā iedungāju pa nāsīm, jo tar ir lielais tēvijas karš, tas ir butafora ilksts nesis.