Teda grāmata saucās "melnā grāmata" nevis tāpēc, ka Teds tajā veda nāvinieku sarakstu, bet tāpēc, ka tai bija melni vāki. Teds tomēr mīlēja iztēloties, kā ienāk skolā un, armijas tuteņa asmeni gar sienām skrāpēdams, iet izrēķināties ar nīstajiem skolasbiedriem un visām stervām skolotājām. Pusautomātiskais mobīlais lielgabals TC-33 šādās reizēs sildīja viņa muguru un sirdi. Viņš iedomājās, kā ar kāju atsit klases durvis angļu literatūras stundas laikā un plati smaidīdams atklāj uguni, sākot no skolotāja galda un turpinot pa kreisi uz skolniekiem, pa ceļam sadragājot loga stiklus un rāmjus, dažādus zaļumu podus gar sienu, solus un krēslus, kas koka skaidas mezdami drebēja visvarenās Teda rokas nolādēti.
Trešdienās Teds gāja satikties ar Laumu, kuras senči kurā tur paaudzē bija atbraukuši no Čehoslovākijas un uzsākuši kažokādu tirdzniecības biznesu. Viņi gāja uz zināmo šķērsielu neko daudz nerunādami, jo Teda sliktā pašsajūta līdz Trešdienas rītam parasti bija sasniegusi mēmuma atzīmi, viņš varēja tikai līdzjūtību raisoši kaut ko nesaistītu muldēt. Viņi tātad gāja pēc tabletēm. Kopā, jo arī Lauma lietoja baltos opiātus, tas viņus vienoja stiprāk par pagājušogad nodedzinātās un nu gandrīz pilnībā restaurētās baznīcas salaulātos. Šīs tabletes saturēja nitrohlorāta koncentrātu, kas bija galvenā sastāvdaļa balto opiātu pagatavošanā. Teds gribētu domāt, ka viņš ir izgudrojis šo recepti, bet tā nebūtu gluži taisnība.Vēl pagājušās desmitgades beigās kāds ķerts hipijs bija nojūdzies eksperimentējot ar dažādām substancēm līdz neatgriezeniski sačakarējis savu smadzeņu ķīmiju un nonācis kaut kādā klīnikā, kur viņam teikšana pār ikdienas procesiem bija ierobežota līdz zupas karotes apātiskai cilāšanai pie mutes un līdzīgām eksistenciālām nodarbēm. Šis hipijs bija vedis savdabīgi pedantiskus pierakstus, kuru atšifrēšanā vēlāk piedalījās pārliecinoša daļa progresīvo rajona padibeņu. Šie pieraksti mīklainā veidā bija noklīduši policijas kratīšanas laikā un nonākuši vajadzīgajās rokās. Tedam to nodzeltējušās kopijas vairs nebija vajadzīgas, viņs zināja sastāvdaļas no galvas, nu apmēram, mazliet to, mazliet to. Vispār Teds bija tajā posmā, kad sāka apšaubīt visa uzrakstītā nozīmību - tetrahlorātu mierīgi varēja aizstāt ar tā saucamo HS4 proporcijā 1:1,5, bet tripimīnu vispār varēja varēja izlaist, tas nemainīja galveno efektu, bet Teds vienmēr gāja tikai uz mērķi un krāsainās dekorācijas pa ceļam nebija būtiskas.