būtības sacerējums neatbrīvo no atbildības, jo galvaskausi vienmēr ripo ātrāk par rokām. kad galva manas iekšas ir labi sastiķējusi kopā, es varu nodoties brezentam un tad galdautam un tad svecēm, parafīnam un karstam parafīnam uz ķermeņa u tad zobu diegam, kabatas nazim, asam tesmenim un dodiet vēl pienu. dodu jau naudu ar kaudzi katru reizi un tad visas iekšas sagriežas trubiņā un es vairs nevaru to pamest zemē, jo galva griežas un es nevaru noturēties uz iesma, jo galva griežas un domas ir tik sastaptas, ka to nevarēsiet pat sacerēt divas reizes un tad pārvilkt ar gumiju, jo domas manā iekšā griežas tikai divas reizes ātrāk, nekā bija paredzēts pirmajā sacerējumā. godīgi ļaudis labi saprot manas iegansta slimīgās priekštecības, bet ne katrs var novilkt ādu pār acīm, jo tas prasa sacensību un divas dienas pilnas ar kājām un tad viss ir tik pieticīgs, ka es varu jūs pamēģināt sacept plācenī ar sienu un tad divas iekšējās sajūtas nodūmo visas iekšas un deguns ir ciet uz vietas. tad lai laime manas iekšas protestē un dodas tik tālu iekšā, ka patoss un visas dīvainības nevarēs mani nomušīt, jo tas prasīs savas iespējas un es nebūšu pietiekami lielmanīgs, lai to izveidotu pret paša gribu, jo gaisma ir divas kailas pietūkušas rokas un deviņas piestiprinātas nomaldījušās eho sistēmas, kas ar galvas padarīšanu mērās rokām un kājām. gaidu jūsu patiesības gaidīšanas svētkus, bet tikmēr es nevarēšu tavas iesnas pilnīgi daudz runāt tik pieticīgi, jo gaisma nevar to visu sacept plācenī pret paša gribu, kas ar to būtu domāts un es gaidu savas iemaņas gaišajā jūnija gaismā. esi uz pariktes darīšanas mānijas logā un gaidi, kad no manas menstruācijas atgriezīsies logs uz pavasari un daudzas iemaņas to visu varēs sakārtot pa plauktiem, jo baisās iemaņas nevar manas iemaņas labi sakārtot pa plauktie, jo. gaiss ir tīrs un es liecos ārā pa logu un gaisma manās iesnās labi saprot visas saskaņas patiesās. dod man gaismu, es atdarīšu un būšu pateicības pietecināts penis, ja vien gaisma nevar būt tik pieticīga, lai to labi varētu saskatīt nomierināšanās svētkos pret sauli jau gaisma aust un es varu to visu pieticības vārdā sademolēt, lai kaukāza gūsteknis nebūtu piedzimis un es varētu sadomātas lietas saskečot vienā resnā grāmatas svētku pieblīvējumā. dodiet man kaismīgas gaismas kaskas un es došos tālā ceļojumā, jo no batona ir tikai divas iespējas, tās pašas labi skombinētas un nevienam nevajadzīgas. kad gaisma manas iekšas jau ir labi saskaņojusi un dod mūžīgā dzīvē saskaldītas maiņas apavu skaldnes tad no mūzikas miskastes izlienu es ar piepi un nevaru saprast, ko no mūsdienām prasa saskaršanās ar brezenta staiceli, kas ar beibi uz loga varat manas iekaisušās plastikāta naivās iesnas labi saskaldīt pa neironiem un daudzas laimes, lai tad izdodas un es varu to visu tik skaistā patikšanas lietū iegavilēt, ka no mūzikas gabals jau ir domās saskaldīts un es joņoju pretim gaismas pils domām kā to labi varat manā iemaņā sadomāties, jo tas bija viens no galveniem, tad pateicās un tad viņam bija cauras sienas pretim diviem naktī es jau biju prom un dodos jau laukos, kas mani gabaliņu pa gabaliņam. dod ma skarbas siekalas un tad es tavas iesnas biju sadalījis pa papīriem un tagad mūsdienas ir tik nelietojamas, ka to labas gaumes iegansts nevar atteikt pat divos naktī pret pusdienām vai to talonu.