viņš ir bēdīgsddddd. kaut ko prāto, plāno. gribētu ieklausīties, bet nezina, vai tas ir iespējams. atkal atgriežas un skatās, kā tas īsti ir? viņam likās, ka spēj jauki izvairīties, pamest līkumus un tikt cauri. protams, viņš piebriest ar apmierinājumu, kad ir izdevies nesaņemt spērienu. viņš tikai gaida, kas būs nākamais. viņš zina, bet nesaka, jo zinās pēc tam jeb zina jau tagad, bet nav vēl sapratis. nepieņem sapratni, grib sevi mazliet pārbaudīt. nesaprotu, ko viņš dara. protams, man pašam ir jābūt iesaistītam, bet tas ne tā, ka nav iespējams, bet tas ir bīstami. kā tad es sevi pazīšu? viņš nāk virsū, piedāvā uznākt virsū. man tikai jāpaspēj uz viņu paskatīties? kur es biju, kad valdīja uznāciens? kā es biju tāds neredzams? drīz jau nāk pasaule. viņam nāk kronītis. vēro sīki, sīki. tāda iespēja vērot, bet vienlaicīgi arī nevēro. kam pievērsts skats? uz ko īsti skatās? acis kā akvāriji, zivis peld garām, ūdens plūsmas kustas garām. skatās savā akvārija galvā un nesaprot, no kurienes? parādās stari. jā, tie ir apstiprinājums. kad uznāk vārdi, bez vajadzības tos pārbaudīt. aiziet plūsma, kad kontroles mehānisms pazūd milzīgajā pūlī. viņam nāk dārzs virsū. viņa kakls ir viņa gulta. audums, bet zaļojošs. tas nav televizors, kas grauž konfektes. viņš baigi gribēja papriecāties. viņam rādīja visu pēc kārtas. kaut ko atsijāja, bet tā pārsvarā viņš skatījās visu, ko rādīja. to darīja pārāk ātri, lai varētu izvēlēties. galu galā, viņš bija tikai kinooperators. ko tu sev pieņem, ar to strādā. kas tev deva dārzu? vai tā bija kaut kā pieņemšana? gribētos, lai apkārt ir vairāk klintis, kas ir draudzīgas, kas sniedz izziņu. viņš iebrauca sviestā ar roku, un tā bija viņa ideja par konditoriju. viņš sāka iet pirmajā klasē no jauna. jo vairāk virs 5 ir pirmais cipars, jo vairāk lejā pa kalnu iet pirmais desmits. viņam patīk gandarījums. viņš gribētu mājās tos vairākus, lai tie kā dzīvības aizpilda telpas un plaisas starp priekšmetiem, ja tādas ir. jā, tādas ir piena pakas. neņem visu, ko tev dod. saproti, ka tev neko nevajag. "les gens n'existe pas". viņš īsti neseko ritmam, jo tomēr grib savu kārtību. viņš ir gatavs uzklausīt būtisko, bet negrib vairs mirklīgu mirdzumu. ir grūti noticēt. viņš klausās, ko saka, un tad saka: "es to neteicu". viņš gribētu telpu star sevi un savu ķermeni. viņam ir vajadzīga sava istaba. taureņa spārni ir lieli kā grāmatas vāki, un tie kustas kā kontinentu ģeodēziskās plāksnes. tas ir salatētis, kas sevi manifestē ar krekšķināšanos, šņaukāšanos un dzirdamu elpas virzīšanu. tā ir sarkanā krāsa, kas pa sniegu iet pie plaukta. konservēta ķēžu eļļa. televizora kineskopam ir tāda īpašība, ka tas nemanot raida no sāniem. ar acs kakltiņu var redzēt tā stikla izliekumu, bet aiz tā ir sudraba pūderis nopūsts pa izliekumu un aiz tā lampas. televizoram ir plastmasas spārni. ja tas mēģinātu pacelties, nogāztos. plastmasas spalva ar pildspalvas kodolu, ar ļeņina attēlu iekausētu rūpniecībā. saplūsti taču ar mani, es tev pastāstīšu pasakas! tu esi ķirbis.