liturģiskais ansis iznāca sētā, nokabināja āķi no sava apģērba un izģērbās pliks, sāka trīties ar pimpi gar zemi un gar savu miesu un nonāca stāvoklī, kad kļūva ļoti jūtīgs pret izmaiņām atmosfērā un torņkalnā, viņš nonāca pie mājas kurai lobījās nost krāsa un viņš turpināja plēst to krāsu nost, kas bija iesācis, tam bizes bija paņemtas kārtīgā dūrē un viņš to dauzīja pret dēļu sienu, no grīdas iznāca tantiņa un viņš tai ar koka gabalu pāršķēla pūsli, tad iznāca maza pelīte un ansis to samina ar savu lielo zābaku, tad novilka to nost un uz vienas plikas kājas lēkādams mēģināja otru aizlikt sev aiz galvas un visu laiku sevi raustīja aiz pipeles, tad paņēma pipeli riktīgi stingrā plaukstā un izrāva visu nahuj ar saknēm ka visas asinis un smadzenes notašķīja autobusam logus un izsita korķus, kad ātrie atbrauca ansi savākt, viņš pretojās, spārdījās, dārdināja savu balsi un spļāva ārstiem, visai viņu kolēģijai sejā spļāva ansis cik ļoti viņš negribēja nonākt dzemdību nodaļā, jo tur viņu gaidīja viņa tēvs ansis vecākais, kam bija sākušās dzemdības, tāpēc viņš bija īpaši pikts, kad viņa kastrētais dēls atnāca ar zāģi un pārzāģēja nabas saiti, kas viņu savienoja ar viņu un kad tēvs bija sapratis, ka viņu ienīst viņa dēls viņš viņš paņēma zāģi un pāršķēla tam galvu, izvilka no turienes zaķi aiz ausīm nodīrāja dzīvu un izcepa garšīgā šmorējumā un tad tādā alkoholiskā reibumā žvingulī un pārpālī viņi sēdēja pie netīra virtuves galda smēķēja un dzēra šņabi viss bija baigi rūgti iegrozījies aiz loga mainījās ainava viņu māja triecās cauri gadalaikiem un visi tīrumi aizauga ar brūtēm, ko ansis iznāca trejdeviņās kārtās izraut aiz matiem un samest gubā kur pielaida uguni un ar savām čurām sajauca benzīnu, izdzēra jaukumu un ielīda sienā masturbēt savu sēklu lai siens sāk zaļot un lai nav ar izkapti jāiet laukā kaitināt buļļi, kas viņu atcerējās no pagājušās vasaras kad tas bija tiem nopisis ar izkapti olas un izcepis ar vistas gaļu kopā brokastīs jo visas cigarešu paciņas bija samīcītas biezpienā un bija atlicis tikai viens opcions, kad ar sarūsējušu trubu ietesa pa deniņiem randomam garāmgājējam un aplaupīja viņa maku paņēma visu naudu un aizgāja maukās ar visām zelta ķēdēm viņu piesēja pie gultas ļauna mauka un atspārdīja vēderu ar augstiem papēžiem tad ansis nevarēja savu štrumentu dabūt augšā viņa to nogrieza ar nazi un sāka plūkāt ar zobiem bet ūsās cirtās gumijas smaka un viņa nometa gaļīgo gabalu pie zemes un samina to drumslās ansis to nespēja izturēt izsprāga asarās un teica, ka visu pateiks mammai ka pieminēs un ka nekad neaizmirsīs, uz ko mauka paņēma katlu no plīts un visu virumu verdošo uzgāza ansim uz vēdera tas ņēmās laizīt savas brūces un paņēma pats sev mutē tas bija kā brīnums! viņš nekad nebija zinājis ka lietojot tik daudz b vitamīna viņš spēs pieliekties tik tuvu pie visiem pirmsākumiem, kuros nav nekādu izmaiņu un apēdīs pats savu kotleti kamēr tiks līdz kāju īkšķiem izspļaus visus nagus un naglas un visas maukas sacaurumos ar pneimatisko urbi un sakniedēs visas kancelejas preču pārdevējas un uzkārsies uz cirvja cik viņam lielas zobu sāpes būs aizsākušās ka trieksies ar pavērtu muti pret sienu un padarīs sevi par publisku apsmieklu jo visi par viņu ņirgs un rādīs ar pirkstu ka skraida pliks pa pilsētu savus pautus plivinādams un pa viņu no namu logiem šaus ar bultām šajā lielpilsētā dzīvo nežēligi prāti nevar salīdzināt ar lauku serenādi kur visiem aiz nagiem ir zagta šokolāde un kur viens otram ēd no dibena pa taisno un tad atkal kakā iekšā traukā un ēd pats savas kakas un tad dod kaimiņam bet tā ka trauka malas izsit tam zobus tad vēl ar dūri pielabo gaišo seju iespiež artērijas dziļi iekšā un ar šprici vēl līdzi sadursta visu vienos caurumos baigās pitkas baigās šantāžas iet vaļā mūsu valsts vaļējās robežas pulsē kā katerpilāri un mums nospļauties, ka mūs iesaiņo caurspīdīgās plēvēs un izkar kā karogus ieliek skatlogā pulksteņa bumbu un mums no vēdera dobuma izlaužas bars satracinātu ļaužu un mums pulkstenis rāda trīs tad iznes man pulkstenim sagatavotu āmuru un sasit sviestmaizi plakanā skārdā ar to pārgriež rīkli un sacer Rilkes dzejoļus ko iespiež akmens plāksnēs iekaļ piekar kaklā un lec liela tilpuma škidrumos kvarca mucās tur un radioaktīvās turbīnās.