aizskrēju uz ateju un tad no manis atnāca klaji meli. dodiet man piebikstīt ar bārksti un daudzas lietas no manis nevarat prasīt. es dodos un tas visiem ir piebiedrojums. nekad vēl tik daudzas basas kājas nebija no manis atkarīgas. es jau biju iestidzis, bet tad piekusušas piedurknes manas iesnas nebija atdarinājušas, tāpēc no mārrutkiem es atdalos un nevaru piedod  tik daudzas lietas, kas ar graujošu bārksti no mantas bija saskandinājušas baravikas kas ar krajiem un nopelniem bija un tagad ir no manis nepiemēroti atdalītas taču ar to nepietiek, jo no manis atkarājas un tas ir visiem piedienīgi raugoties nepiedienīgs raudzības staļins. ak šausmas man ir cits liesmas piedēklis ar ko pastaigāt pa bruģi pilnu liesmu un krusas.