Torolīno pienāca pie kases iekasēt savus mārrutkus un pārkrita pāri svariem. tie bija vislabākie svari pasaulē, tāpēc es viņus tā ienīdu. gāja gadi, jau negāja patiesībā, bet gadi bija un ar tiem vajadzēja kaut ko darīt. tas ir, kad mazs zirneklītis rāpo pa lūpām, bet seja visa ir ar zemi. ja tu pieskārsies rozetei ar slapju zivtiņu tu dabūsi ne tikai lielu bruku, bet arī pamodīsies no rīta viss zils, ar zivi ielipušu pakausī un vēderā izšautu lodes caurumu. gāju vienu dienu vilkt ārā lodi, īsti paiet nevarēju, stenēju, bet, atceroties iepriekšējās nakts nosaukumu, kad brutālā gara vājumā gāja stundas un dienas mijās ar naktīm, tad es vienā tādā tērvetē pēkšņi pārvērtos par zuti. mani kutināja un gāja laiks ātrāk par stundām. galvas diendusa bija pilna ar cērmēm un gaitenis izgaismojās sērīgās krāsās. medmāsa pienāca ar paceltiem svārkiem un stāstīja tēvreizi, grieza gaisā krustus ar tējs maisiem un rīsu putraimu baltās acis mani nievāja no viena stūra otrā. es būšu tik tēvišķs un stiprs, lai savos plecos nestu ģimeni. es izplēsīšu caurumu tapetēs un drapērijās, es lekšu un man būs klikucis