kad nav tas varoņdarbs, tad viņa nav, bet tikai beretes atnāk paspiest roku, bet es neņemu pretim, jo tas no visiem ir iznācis un aizlīgojis tālu prom, kad nonāk ķeselē maruzīte, tad uzplaiksnī mundierī ievīstītas medaljona sienas un es gribu pabeigt stamburu un domas izliekas par nelieliem sinodiem un dodas uz lauku pamest grēdu gaisā un ierunāties, tie esam mēs, kas rokas gaisā pacēluši izliekamies par sienas marionetēm un dienas iekavētajā daļā mēs uzliekam rokas uz gurniem un laižam iekost pa desai barabānā un lieldienu cīruļotajā gaismas paviljonā un iegarenos mundieros, kas ar gaismas pekli uz apvalka ir mani nogribējušas ar visiem viesiem un lustru pakaļējām lampām un nodun viens tāds baigais ierakums un tad uznāk melnas medūzas uz uzacs un neļauj elpot ar kodumu pēdām un laižas uz apmetni mesties uz rētām kā nasks ir nemiers tā izklājas odi un laižas un kodumi un laižas mestas baravikas iznāk klajumā un laižas medaljonos un ielaižas ūsās un karūsās un neldrēs irbenājos un liesos pulsējošos kaklasiksnu bulvāros, lai tas visiem pietiktu nevienlīdzības zīmētās starās un gobziņam iznāca melnas ielikteņu balvas ar kakla siksnu skriemeli un diendusu uz aplodas un iesmaržotas nedienas ar medu cīnās pieckapeikas un kupjūras nevar mani panest uz ateljē, bet tikai vienos vārtos tas viss mūs izgandē