burkāni izvijās cauri un apsēdās, lai dotu ceļu raķetēm. nē, tās būs utis, kas mūs sitīs, tāpēc steigsimies ātrāk un nenāksim atpakaļ. es biju vienreiz piesējies pie krēsla un netiku pie plīts, nē, netiku, bet visiem pietika drosmes, bet man nepietika, tāpēc es skrēju un rāvos, bet beigās turpat vien nonācu. nākamo dziesmu veltīsim veltai un dadzim no vārnām brīviem statujetu un bruņu veltnīšu medījumiem, ko bija sazvērējis un sasvēries uz viena tāda tilta siguldā meža malā katlakalna un domas raujas un neļauj staigāt un tad zālē ietinies mūžavecis un nedienu brīvais vilnis manas iekšas nebija sazvērējis un iedegās medusmēneša luksafors un es nebiju tik dziļi sakaplēts, lai tas ietriektos manās nāsīs un es biju tad jau atkal atpakaļ sazīmēts, lai ar visiem riebumiem manas iekšējās dzīslas bija un atkal pazuda un nievājoši mūs visus tas atspoguļoja, jo es biju un atkal izkritu un dienas palikusī daļa mūsu vezumus nevar sazvanīt, bet tikai ļaunums mūs visus atkal noliek pa vietām un domas laižas pakaļ mūžseniem vairogiem un dienas beidzas ar liesmu pavēni un paskaties, kā skafandras medī manas mazās iekšējās dziedzeru nospiedumu knēveļus un ienes maizes atspulgā divas trešdaļas ētera un tas nu ir visiem piegriezies un dainas skapī labi ja kādreiz vispār to iespējams, bet ne tikai un tolaik, kad ar viesiem iznāca cīkstēties es biju un atspulgā iznācu lejas saksijā un domas pavilkās uz visiem ierakumiem un domas ir tik dāsnas, lai ar to greizo sakpīti manas iesnas bija nobendētas un ienesa mūžsenos ierakumos un tad es atkal atspulgojos iekšā un ārā tik maziņš biju palicis un nelikos zinis par mošķiem debesīs un dienaszagļu palagiem uz galvas mediāniem un noliesmotiem nodomu kvadrātiem un liesmu pievilkšanas spēkiem, ko bija ar gaismas pakavu uz acs manas iedomu pāvesta nodomāšanas sinhronās debīlijas nomazgājušas un darīja to tik lieliskā sērdienībā, ka ar vairākiem nodomu badmintoniem manas iekšējās asiņošanas mauruškas ar viesiem mani nebija sazvanījušas un tagad es biju atkal darījusi tik daudz, lai visiem nebeigtos staignājs uz purva malas un iegarenos mūžsenos medaljonos un novembra krastmalās ar visiem tas bija pa ceļam sazvērots un nedienas manas iekšas bija tik skaļi sazāļojušas, ka tagad un tikai tagad es varu novembrī iznākt krastmalā un dienas pievakarē es biju arī tik tālu iznācis, ka nevienam resnajam hercogam mani nevajadzēja iznest pastaigā, bet tad es atkal atgriezos novembrī un dienas palika par pāvesta sklerozēm, bet es par to ne nieka un tikai un tad jau atkal es biju visiem pieriebies un darīju skaistas dienas bez mīlas un bez trejdeviņiem novembra dālderiem, ko bija ar to visiem nomontētas sejas un tagad es biju jau iejūgts novemberī un darīju skaistas novembera dienas un naktis ienāca mūžsenos novemberos un iegāja skaistās novembera sēdēs un es biju novemberis un tagad tas novemberīgais lietus mani atkal bija atpestījis un es varēju noiet kā klaburčūska no ceļa, kur daudz trotuāru un dienasgaismas novemberīgais sienāzis