gobza nonāk lauskās un atver acis par daudziem patīkamiem pārsteigumiem, bet tie nevedas uz visām pusēm vienlaicīgi, tāpēc es atkausēju sirdi un laižos lapās ar galvas kātiem un melnīgsnējām beretēm, kas ar lapu kātiem manas ainavas iznēsā pa atvērtiem logiem un rausta mazas mazuta strutas ar batutu un laimes lāci mudīgi sazagtos un novērotos mednieku liepājniekos, ko ar gudrības bravūru varētu arī nomeklēt un nomaketēt mūsdienu labajos aizgalda zinātniekos un lustru paviljonos un marionetes to viu bija tik labi sakārtojušas, ka manas aizsmakušās ausis bija ar labu roku atpogājamas un tad es arī metos strīdīgos medniekos un liepājas metalurģizētajos ierakumos un nolaidos no morras kalna melnos lindrakos un atdzesēju mūsdienas kā pēckara garša ar dsl mamutu uz auss un dumjais ierakums medīja manas māsas, lai tas varētu nākt atmiņā kā gana piedabīgs un nodomātās ierakumu gāzēs es atspulgos uzplaiksnīju un dienas pēdējo cisternu manas iekšas bija atpogājušas un tas laidās no mūsdienām laukā un laida mamutus pret straumi un gaidīja, kad tas visiem iepatiksies un laidīs modernas lēdijas barot medaljona staignāju un gribētos jau kādreiz manas iesnas atkal salikt pa protagoriem un iemīlēties sienas kaudzes labajā stūrī, bet tas mūs nepasargā no mūsdienām un liesmas ir tik skaļas, cik skaļas ir modernās baletristikas nomenklatūras ar maisu ap galvu un iedunkātiem sindromiem mēs laižamies vējos un laižam mūsdienas pa kraju, lai tas iegulst un nenēsā maikas uz galvvidus lieliskajā ierakumā un gaidīt jau var dažādas iemeslu stabules, bet tikai no manas iekšējās patiesības es varu atkal attapties un laisties mūsdienās ar pelgajas tanti un lustru uz azaida mūsdienas mūs atkrevelē un nelaiž vaļā ar to baritona medaljonu, kas bija mūs atkal atpircis no staignāja un tagad manas iekšējās balsis bija to visu nomazgājušas, lai tas visiem pietiktu un apnktu, bet nejau uzreiz kā kādreiz bija iemanīts izlikties par sterilu