vilnis izgāja tērvetē staigāt pa gaisu gar karnīzēm un gluži nenoslīpēts un mazliet itālisks. tu daudz domā par kokiem, stabules labajos nomos un liesmās ar kaklarotām un dienu atlicināto daļu, kas ar visiem iespējamiem ložņā un staigā stigamtos un liekas par to visi zinis nav sametušies, bet tas nebija atvedināts no mūsu visu acīm, kuras ar kaklu ir sasietas un ložņā sniegotos ierakumos ar visiem maniem nomodiem un laiski skatās mazās austersēnes un liesmas pārvēršas mūzikas stabulēs, lai tas vienpatdsmitos vakarā būtu pārvarēts un nevarētu atkārtoties, jo tas visiem varētu patikt un iepatikties dikti pat dažreiz mazliet aizvainoti un lustīgi, bet tik un tā mēs visiem nevaram piebiedroties ar maizes kaklasiksnu brūķējumu un nodoms bija atvazāts un nomests uz visiem iemūrētiem staignāju sniegiem un sepientiem ar vienpadsmito valdības sazvērestību, bet tikai mazās saiknes pieblīvējumos un noskatīties varētu ar to visu nomazgāties un sastapties ar maniem vairākiem ierakumiem, ko bija sazvērestība nomedījusi un laizīja smacīgas sniegotas kaklarotas un ndienas bija palikušas stipras