vitālijs mīlēja savu kaķi, tieši tāpēc viņš to baroja. viņš to aizveda uz mežu, parādīja zīlītes, parādīja kociņus un to zariņus un teica, kādreiz es tev iemācīšu tajos kāpt, bet tagad man sāp mugura, ejam mājās. gāja abi draugi mājās un katrs domāja savas domas. kāds no vitālijiem domāja, es esmu cilvēks, kā gan es varu draudzēties ar dzīvnieku. dzīvnieks laikam ir cilvēka labākais draugs, viņš sprieda un tad viņa kaķīts viņam iekoda kājā un uzreiz uzčurāja uz rētas, lai to dezinficētu. paldies, teica vitālijs, un viņi gāja tālāk. viņi bija labi draugi un viņiem abiem garšoja pīles, tapēc viņi itin labi draudzējās, jo viņiem patika viss, kas kustas. vitālijs gan parasti darīja kaut ko vairāk nekā tikai ēda, nekā tikai lika internetā zīmītes, ka gaida tādu un tādu. viņš reāli spieda pogas un bija iekļuvis jau vēsturē, kamēr viņa kaķis bija tikai tāds vietējais runčuks. un jā, starp citu, vitālijs atskārta, ka vajadzētu kādreiz pārbaudīt sava kaķa dzimumu, bet tas bija pietiekami tālā nākotnē, lai vitālijs par to neuztrauktos. tā vietā viņš sāka krāt konvertes laikam, kad tas pienāks, un markas un aploksnes, folderus, dažādas kārtainās mīklas. vitālijs bija atjautīgs un labi iederējās kopējā ainavā, tāpēc saimnieki no viņa tik drīz vis negrasījās atbrīvoties un tad jau pie durvīm klauvēja kāds, kurš pārdeva gudrības krājumu, lielu resnu tomu un vitālijs to nopirka par samērīgu summu un nolika antresolā. viņam neinteresēja tas, ko citi viņam var iemācīt, viņš caur citu gudrībām gāja uz savējām, tāpēc viņam bija saprātīgi apgūt laika gaitā sasniegto, lai viss nebūtu vis tik neizzināms un līdz galam nesaprotams. vitālijs sēdēja laundžā un sūknēja saules sīrupu no glāzes, viņš bija priecīgs, laimīgs un apmierināts ar padarīto darbu, viņš auga. vitālijs auga.