viendien vitālijs nolēma dzīvot zem ābeles, jo tajā karājās stabiņš. vēl daudz stabiņu bija sadzīti apkārt, lai turētu zarus pie zemes, bet vitālijs izvēlējās šo konkrēto, jo tas bija iznācis no zemes un palicis gaisā. varbūt tas ir dēļ stiprā vēja, kas turēja zarus tagad vislaik gaisā, bet visdrīzāk bija tā, ka zari bija atrāvušies no sloga un tagad to nēsāja pa gaisu. tas ir kā lidot ar paklāju, teica vitālijs, un gulēju zem ābeles, skatoties tās zaros un stabiņā. stabiņš bija paklausīgs un paklausīja vējam, cik vien tas viņam lika. ja vējš būtu uzstājīgāks, stabiņš pūstu kā stabulīte, bet vitālijs bija apmierināts arī ar to, un vēl to, ka visi karstumi tikai vēl nāks, bet pagaidām ir bijis tīri ok laiks, tāpēc vitālijs tikai gulēja un gulēja. vispār viņš sāka apsvērt vārda maiņu, jo viņa pašreizējais īsti nepiestāvēja dabai, viņš gribēja būt dabiskāks un vairāk saplūst ar apkārti, kas viņam noteikti labi izdosies